Etans ar ziņkāri vēlreiz aplūkoja izrotāto ar ornamentiem balto kolonu, kas veidoja troņa aizmugurējo daļu. Neizskatījās jau nemaz tik stipra.
Viņš paskatījās uz sagaidītāju grupu. Dju Kanē, protams, te nebija. Viņi negrasījās piedalīties nekādās kara darbībās. Gellesponts norādīja uz savu vecumu. Koleta bija lēdija, bet karš, kā zināms, nav sieviešu nodarbe. Etans gribēja, lai viņa tagad redzētu Elfu Kurdag-Vlatu. Septembers gan jau nu pārliecinātu tēvu un meitu uzvilkt bruņas.
Volteru, drošības labad, ieslēdza viņa istabā, lai tas nevarētu kaitēt ne sev ne citiem. Viljamss aizgāja kopā ar Eer-Meezahu nodarboties ar savu alķīmiju. Pēc tam, kad Etans bija redzējis arbaletu darbībā, viņš ar nepacietību un bez jebkādām aizdomām gaidīja jaunus burvju izgudrojumus.
Pie ieejas zālē notika kaut kāda kustība. Visi vērsa savus skatienus tur. Šajā momentā Etans saprata, kas viņu uztrauc. Viņš pagriezās pret Gunnaru.
- Vai Uonnomas prefektam nav šeit jābūt?
- Prefekts nepiekrita šeit notiekošajam, - atbildēja bruņinieks pat nepagriezies. – Viņš uz kādu laiku apmeties savā savrupmājā. Personīgi es to nemaz nenožēloju.
Varēja dzirdēt kaut kādu troksni. To nomāca ritmiskas bungu skaņas. Skanīgā herolda balss paziņoja:
- Saganaka Nāves, Biča Vragana…
- … visvarenā Ra-Julogasa sagrāvēja, - pabeidza varena balss, kas vēlās gar sienām. – Un Pasaules Valdnieka pārstāvji!
Triju tranu grupa devās uz paklāju. Šīs trijotnes vadonis bija trans ar tik varenu augumu, kādu Etans vēl nebija redzējis. Rokā viņš turēja lidojoša pūķa veidā darinātu bruņu cepuri. Viņa bruņas bija tikpat sarkanas, kā apmetnis – degoša bronza ar volu ādas siksnām un sudraba sprādzēm. Pie kreisajiem sāniem bija pieāķēts milzīgs zobens. Kad viņš izpleta rokas, Etans varēja redzēt zeltītos ornamentus uz viņa spārnu ribām.
Parlamentārieša soļi bija plati un steidzīgi, it kā viņā censtos pēc iespējas ātrāk pabeigt šo neinteresanto darbu. Viņš gribēja ātrāk uzsākt laupīšanu, un šāda oficiāla aizkavēšanās viņu satrauca vēl vairāk.
Viņam sekoja divi pavadoņi. Abi bija jauni un skaisti. Vienam bija zils apģērbs, otram – dzeltens ar melnu. Fiziski viņi neizcēlās starp pārējiem.
Etans pieliecās un čukstēja Gunnaram:
- Vai tas ir Saganaks?
Bruņinieks izbrīnījies paskatījās uz viņu.
- Protam nē, ser Etan. Kāpēc tāds dīvains jautājums?
- Kāpēc… – iesāka Etans, bet Septembers viņu paraustīja.
Sāka runāt klejotāju delegācijas vadītājs.
- Es – Olokss, Sagrāvēja labā roka un pirmais kalps. Jau ļoti sen neesam
apmeklējuši mūsu dārgos Uonnomas draugus. Pārāk ilgi. Kad nolēmām labot šo mazo pārpratumu, vai mūs iznāca kāds sagaidīt?
Viņa sejā parādījās vilšanās un apvainojums. Viņa kompanjoni vienaldzīgi stāvēja blakus.
- Nē! – Parlamentārietis palūkojās uz Zemesgrāfu. – Mūs neviens nesagaidīja. Ko
tad mēs redzam? Bruņoti karavīri uz sienām! Mūsu ceļu uz ostu aizšķērso tīkli un ķēdes. Sagrāvējs augstsirdīgi pieļauj, ka tas ir tāpēc, ka neesam laikus brīdinājuši par mūsu ierašanos. Bet iespējams, - te viņa balsī varēja saklausīt metālisku pieskaņu, - mūsu Uonnomas draugi ir kaut ko piemirsuši. Bičam ir vairāki veidi, kā to atsvaidzināt. Bet es ticu, ka te vienkārši ir kaut kāds pārpratums. Lai vai kā būtu, tagad mēs atklāti paziņojam, ka Nāve gaida parastās nodevas plus vēl dažus tūkstošus fossu, kā kompensāciju par apvainojumu, ko sagādāja šāda uzņemšana, par jūsu sliktajām manierēm.
Pēc maza klusuma brīža Zemesgrāfs paliecās uz priekšu un trijiem parlamentāriešiem parādīja dūri.
- Tagad klausies tu mani, bende Oloks. Jā mēs jūs zinām. Ja vēlies, bruņotie
kareivji uz sienām apvainos jūs vēl vairāk. Tīkli un ķēdes nolaidīsies, tiklīdz tu un tavi sapuvušie drauģeļi aizvāksies no šejienes. Pēc tam es likšu izvēdināt šo zāli, lai te nebūtu pat jūsu smakas. Atgriezies un pasaki savam saimniekam – zirneklim, ka Sofoldas un Uonnomas pilsētas tauta vairāk nemaksās nodokļus. Jūs atradīsiet savu laimi uz mūsu šķēpu galiem un cirvju asmeņiem!
Tas, kuru sauca par Oloksu, sastinga jau pie pirmajiem vārdiem. Etanam likās, ka tagad viņš var saskaitīt katru matiņu uz parlamentārieša galvas. Par lielu izbrīnu, klejotājs klusēja un gaidīja, kad Zemesgrāfs pabeigs savu runu.
- Es sapratu, - lēnām noteica Olokss, kad Zemesgrāfs bija beidzis runāt, - un esi
pārliecināts, ka iegaumēju katru tavu vārdu, katru tavu skaņu.
- Priecājos par to, - nosmīnēja Kurdag-Vlata. - Bet ja vēlies, varu atkārtot.
- Nav vērts, - atbildēja bende Olokss. – Katrs tavs vārds uz mūžiem ir iespiedies
manā galvā. Šie vārdi tiks nodoti Nāvei ar visām intonācijām, bez jebkādām izmaiņām.
- Lieliski, - teica Zemesgrāfs. – Ja tev vajadzīga palīdzība, sūti pēc manis. Es
izlabošu jebkuru kļūdu tavā atmiņa, vai uz papīra ar tādām piedevām, kādas tik spēj izdomāt mani padotie.
- Tad nu es beidzu, Torsk Kurdag-Vlata, Uonnomas valdniek, Sofoldas
Zemesgrāf. Uzliec savu stingro roku uz zobena roktura un aplūko savas sievietes, jo mūsu nākošajā tikšanas reizē, tu vairāk nebūsi tik runīgs. Es tā domāju.