Etans kaut ko miglaini atcerējās: murkšķošs briesmonis laivā, pirms viņš zaudēja samaņu.
- Liekas, es atceros, par ko Jūs runājat. Viņš mani nobaidīja līdz nāvei…., bet kā
viņš tur uzradās.
- Jā, interesanti, - sāka Dju Kanē, - atceros, kad…
- Tēt, ēd mierīgi, - teica Koleta.
Etans uzmanīgi aplūkoja meiteni, kura savā glābšanas kombinezonā izskatījās pēc rozā Budas. Interesanti, kurš no viņiem ir kompānijas prezidents?
Meitene paskatījās uz Etanu. Tas bija atklāts un tiešs skatiens. Viņš juta, ka nokļūst meitenes ietekmē… Nē. Tas nedrīkst notikt. Viņš aizgriezās, un meitene sajuta viņa nervozitāti.
- Jūs laikam tiešām saņēmāt stipru bliezienu, mister Forčun, - teica viņa līdzjūtīgi.
Bija skaidrs, ka Koleta vēlas Etanu uzmundrināt. Lielais puns uz pakauša apstiprināja viņas vārdus.
- Vai viņam bija ierocis? – jautāja Etans.
Meitene mierīgi atbildēja:
- Nē, viņš vienkārši pārlauza sprandu. Tīrs darbiņš…
- Paklausieties, - iesāka viņš, - piedodiet, ka es Jūs nosaucu… par to, ko es toreiz
teicu.
- Labi, - nomurmināja viņa, - esmu pieradusi. – Un Etans saprata, ka pirmoreiz
viņa sameloja.
Dju Kanē jutās neveikli, bet centās to neizrādīt.
- Jums virsū laikam tā beigtā tipa apģērbs?
- Ne īpaši der man, - noburkšķēja Etans un pavicināja rokas.
Ja nebūšu uzmanīgs, varu pazaudēt cimdus – nodomāja Etans. Bet ārējais izskats viņu pašreiz īpaši neuztrauca. Galvenais – lai būtu silts. Varbūt Koletu tas īpaši nesatrauca. Viņš palūkojās visapkārt.
- Bet kur ir tas, kā tur viņu sauca?…
- Skva Septembers, - precizēja Viljamss.
- Jā, kur viņš ir?
Koleta norādīja uz durvīm.
- Kad mēs sapratām, ka šis nodalījums ir diezgan labi saglabājies… . Ak jā, tieši
viņš te Jūs atvilka… tad arī sapratām, ka šis ir labākais variants, kur patverties. Te var paslēpties no vēja, saglabājot siltumu. Neaizskaramie krājumi avārijas gadījumam arī lūk tur stūrī tajā sašķiebtajā kastē. Par laimi tie ir neskarti. Skva mazliet iekoda un devās ārā. Pagaidām atpakaļ vēl nav atgriezies.
- Jā, nav redzēts, - iestarpināja Dju Kanē. Ēdiens izvēlās no atvērtās mutes, un
viņš steigšus sāka to bāzt atpakaļ.
- Domāju, ar viņu viss ir kārtībā, - teica Viljamss. – Viņš paņēma līdzi vienu
lāzeršauteni, bet pie manis palika otra. Un deva norādes, apspiest jebkuras mūsu pretinieka naidīgās izpausmes, - viņš norādīja uz drūmo Volteru.
Tas pameta bēdīgu skatienu uz šauteni.
- Jā! No tā tipa arī es dabūju ciest. – Volters sagrozījās. Viņam, laikam, bija vēl aukstāk nekā Etanam. Uzvilcis vairākus kreklus un pančo no laivas krājumiem, viņš izskatījās dīvaini – atgādināja resnu vardi. Pančo diez ko nederēja šādā aukstumā. Volters bija sarāvies čokurā.
Etans novērtēja Dju Kanē un viņa meitas apģērbu. Apģērbs viņiem derēja kā uzliets, it kā būtu šūts speciāli priekš viņiem. Bija skaidrs, ka laupītāji negribēja viņus nosaldēt līdz nāvei. Vijamss, laikam, bija ietērpts Voltera tērpā. Par tā apģērba, kas bija virsū viņam pašam, izcelsmi bija jau noskaidrojis.
Ja arī kādam bija lemts nosalt līdz nāvei, tad viņš to novēlētu šim tipam ar apsaitēto roku. Šausmas iedomāties, ka tieši šī tipa dēļ ar viņiem varēja notikt vēl kas ļaunāks…
Pagaidiet. Ja viņam virsū ir Kotabita tērps, Viljamsam – Voltera, Dju Kanē ģimenei – tieši viņiem sagatavotais apģērbs, tad kāds apģērbs bija Septemberam? Viņš, laikam, devies ā r ā bez speckombinezona! Ja tikai laupītājiem nebija pataupīts vēl kāds apģērba komplekts. Bet tās ir tikai Septembera grūtības. Tagad ir daudz svarīgākas lietas, par kurām vajadzētu padomāt.
- Vai Jūs zināt, - Etans jautāja Viljamsam, - kur mēs atrodamies?
Bet atbildēja Volters.
- Mums vajadzēja piezemēties, - viņš drūmi teica, - aptuveni 200 kilometrus uz
dienvidaustrumiem no „Vara pērtiķa”. Aizkavēšanās un sliktās degvielas dēļ, mēs nokļuvām sprādziena laukā, kas bija sagatavots uz „Antaresa”. Mēs novirzījāmies no kursa. Nezinu, kā tur nostrādāja datori un viss pārējais, bet pašreiz mēs atrodamies aptuveni uz pusi tālāk nekā bijām plānojuši nolaisties. Un nav nekādu cerību izglābties.
- Sprādziens? – izbrīnījās Etans. Bet Volters jau tā, laikam, bija pateicis vairāk
nekā gribēja. Viņš uzreiz apklusa un ierāvās stūrī.
- Laikam, laikam neliels daudzums sprāgstvielas, kuram bija jādetonē pēc mūsu
aizlidošanas, - ar zinošu izskatu komentēja Koleta. – Tā ka pēc mūsu atlidošanas, nebija dzirdams trauksmes signāls, tas laikam bija paredzēts jau iepriekš. Sprādzienam bija jāpārliecina glābēji, ka šajā sekcijā visi, arī mēs ar tēvu, esam gājuši bojā.
- Nu jā, - atbildēja Etans, - uz kuģa visi nodomāti, ka Jūs gājuši bojā, un nekas
netraucēti šiem abiem realizēt to, ko viņi bija izplānojuši. Un nekādas atbildības. Brīnišķīgi izdomāts. Neapskaužu, ja tajā laikā kāds parādītos šajā sekcijā. – Viņš nikni paskatījās uz Volteru, kurš skatienu ignorēja.
- Laikam, - teica Koleta. – Ar visām aizķeršanām viņi paši sev izjauca plānu,
neiekļāvās izplānotajā laikā. Viņi vispār netiktu ārā, ja tētis… - viņa saraustīja plecus.
- Jums, - pārmetoši aizrādīja Etans, - vajadzētu pateikties tēvam par savas
dzīvības glābšanu.
Viņas skatiens kļuva pavisam skumjš:
- Dzīvība? Vai Jūs zināt, mister Forčun, kā tas ir būt bagātam? Tas ir brīnišķīgi.
Bet būt bagātai, un lai par tevi visi smietos…
- Kāpēc tad Jūs neesat not… , - viņš iekoda mēlē, bet viņa saprata.
- Neesmu notievējusi? – viņa atsaucās. – Diemžēl nevaru. Sarežģījumi pēc
mandeļu operācijas. Ārsti saka – neko tur nevar līdzēt. – Viņa lēnām aizgriezās. – Skatāties, nenosalstiet.
- Klausieties, - ierunājās Volters, - lai ko Jūs tur domātu, mēs nevienu negribējām
uzspridzināt. Es taču nenošāvu Jūs divus liekos, kad pagadījāties laivu nodalījumā. Ja glābēji būtu atraduši Jūsu līķus, vai līķa daļas, tad noteikti painteresētos, kāpēc nav šo mirstīgo atlieku – viņš norādīja uz Dju Kanē. – Kotabitam un pārējiem vajadzēja izslēgt jebkādu nejaušību. Bet tagad, viņš drūmi secināja, - ir skaidrs, ka mēs te visi nosalsim.
- Ceru, ka nenāksies mirt Jūsu kompānijā, - teica Etans ar pārliecību. – Domāju,
ka nav nemaz tik slikti. Kāds pārbaudīja laivas pulti?
Koleta pašūpoja galvu:
- Kā teica Septembers, tur ir tikai metāllūžņi. Es pati neesmu lietpratēja, bet
viņam var ticēt.
- Pie tam mums nav pilnīgi nekādu komunikāciju iekārtu, nemaz nerunājot par
starpkontinentu sakaru līdzekļiem.
Īsumā – viņi nonākuši simtiem kilometru no cilvēku apdzīvotām vietām uz nepazīstamas planētas ar polāru klimatu, kurā diez vai izdzīvotu pat valzirgi. Te varēja likt cerības tikai vienam uz otru. Ļaunākais, ka viņu glābšanas laivu varēja atrast tikai nejauši, un neviens viņus nemeklēs. Visi viņus uzskata par gājušiem bojā, pat Voltera partneri, kas gaidīja netālu no ciema.