Sasaldētā pārtika nav slikta lieta, pat sasalt pašiem nebija ne mazākās vēlēšanā. Jā perspektīvas nesildīja ne viņu prātus ne ķermeņus. Bet Etans nebija radis sēdēt un gaidīt, kamēr pircēji ierodas pie viņa. Šis paradums, par laimi, ir saglabājies. Viņš nolēma veikt nelielu pastaigu – sasildīt asinis, apskatīt apkārtni un novērst drūmās domas.
Etans piecēlās: kapuce bija par lielu, bet brilles bija akurāt vietā.
- Nu un kurp Jūs dosities? – jautāja Koleta.
- Apskatīšu apkārtni: varbūt tuvumā ir kāds elektrogultu veikals.
Viņš aizvilka augšējo rāvējslēdzēju, cenšoties pielāgot kapuci, nolaida brilles. Uzreiz palika tumšāks. Satvēris durvju rokturi, pagrieza to, pagrūda… nekādas reakcijas. Vēlreiz pagrūda.
- Iesalušas.
- Ak dievs, - iesaucās Koleta, - kāds pārsteidzošs analītiķis…
Lūk vēl viens iemesls, kāpēc vajadzētu iziet pastaigāties. Durvis saņēma pamatīgu spērienu un dažus lamu vārdus. Vai nu palīdzēja spēriens, vai lamu vārdi, bet durvis sākuma pavērās dažus centimetrus, bet vēlāk arī negribīgi atvērās līdz galam.
Etans uzmanīgi aizvēra durvis aiz sevis, un palūkojās visapkārt. Iet vajadzēja uzmanīgi: zem sniega varēja būt bedres. Viņš aplūkoja laivas centrālo daļu. Sniegs gurkstēja zem kājām kā stikla gabali. Vējš šad tad iesvilpās sadragātajās metāla konstrukcijās. No viņa elpas izveidojās mazs mākonītis, maza dzīvības pazīme.
Etans fiziski juta savu plaušu darbību. Likās, ka plaušas aukstumā ir sarāvušās. Katrs elpas vilciens dzēla un apdedzināja.
Laiva nogāžoties bija ieurbusies ar savu „degunu” zemē. Apskatot to visu, Etans nolēma, ka laikam tomēr bija muļķīgi doties ārā. Nu nebija viņš nekāds kosmiskais izlūks. Nolaidies uz ceļiem viņš satvēra cimdos sniegu. Sniegs ne ar ko neatšķīrās no sniega uz jebkuras citas planētas..
Pamēģināja sniegu uz mēles. Mutē palika auksti. Sniegs kusa uz karstās mēles. Vecais labais sniegs no H2 O, tāpat kā uz Zemes. No videoierakstiem viņš zināja, ka atmosfēra uz Tran-ki-ki – praktiski tāda pati kā uz Zemes. Par to, ka sniegs var saturēt toksiskus elementus, Etans neiedomājās.
Bet to tur nebija, un viss pagaidām bija normāli. Sniegs ātri izkusa un remdēja slāpes. Etans nolēma veikt eksperimentu, un pacēla brilles. Eksperiments bija īss. Notrausis no skropstām sasalušās pilītes, viņš ātri nolaida brilles. Spožums bija neizsakāms. Caur brillēm tomēr varēja visu redzēt, un bez sāpēm raudzīties uz sniegu, netraumējot redzi. Palicis bez aizsargbrillēm, cilvēks te, laikam, ātri zaudētu redzi, pat nesapratis, kas noticis. Tas ir vēl ļaunāk nekā vistas aklums, neredzi ne puskrēslā, ne jaukā dienā.
Viņš paslīdēja, un knapi noturējās kājās. Kādu minūti stāvēja un atjaunoja normālu elpošanu. Tā tik vēl trūka izmežģīt roku, vai salauzt kāju.
Etans lēnām aizgāja līdz laivas centrālajai daļai. Vēlreiz uzmetis acis tam, kas bija palicis pāri no pasažieru nodalījuma, ieskatījās pilotu kabīnē. Durvis bija saliektas, kā attaisītas konservu bundžas vāks. Izdauzītie iluminatori bija pilni ar sniega un zemes maisījumu. Tāds pats maisījums bija arī iekša, noklāja vadības paneli. Slēdži un mēraparāti bija tādā stāvokli, ka brīnums, ka viņi vispār palikuši dzīvi. Vadības pults bija pilnībā izdemolēta.
Pagriezies, lai ietu projām, viņš pret kaut ko paklupa. Atkal gandrīz satraumējās. Viņam likās, ka sākt jukt prātā. Kad beidzot, Etans nolēma aptaustīt līko metāla gabalu, kas bija trāpījies starp kājām, izrādījās, ka tas nemaz nav metāls.
Tas bija mazliet apputināts kails ķermenis. Tā krāsu nemaz nevarētu saukt par veselīgu. Tas gulēja ar muguru pret Etanu. Tas laikam bija kritis ar galvu pret grīdu. Etans nometās ceļos un pataustīja ķermeni. Viņu varēja bīdīt pārāk viegli. Dju Kanē bija taisnība. Etanam pēkšņi radās vēlme ielūkoties ķermeņa acīs, vienalga – vaļā tās vai ciet. Ja vaļa – vajadzētu aiztaisīt ciet. Bet viņš nolēma aiziet, nepārbaudot.
Nodauzījis kājas no sniega, viņš devās prom no līķa. Mēģināja iedomāties, kā tagad Septembers klīst kaut kur ārpusē bez aizsargapģērba. Varbūt viņam ir rezerves komplekts, iedomājās Etans.
Skaidrs, ka pilotu kabīnē nav nekā noderīga, lai arī viņš nebija inženieris. Neko neaizticis, devās uz caurumu kreisajā bortā. No starpsienas rēgojās izolācijas materiāls. Etans uzmanīgi palūkojās ārā.
Pusmetru zemāk bija apsnigusi zeme. Laiva bija ieurbusies ar savu degungalu kaut kādā cietā paugurā, kaut arī tas nemaz neizskatījās pēc paugura. Varbūt to varēja apiet. Katrā ziņā šis šķērslis izrādījās tik augsts un ciets, ka varēja nobremzēt laivas kustību.
Varēja redzēt kaut ko, kas atgādināja zemus mūžzaļos krūmus. Tie gandrīz neliecās spēcīgajā vējā. Etans pats bija tā sasalis, ka nemaz nepievērsa uzmanību vējam. Krūmu klāja kaut kas līdzīgs skujām. Tās bija pavērstas pret sauli. Krūmu stumbri bija biezi un laikam ļoti stipri.
Ziemeļu un rietumu virzienā zeme bija noklāta ar kaut ko zaļu. Tā laikam bija bieza un sulīga zāle. Viņš pavērsa skatienu pret horizontu.
Vēl viens interesants novērojums: horizonta līnija bija nedabiski taisna un skaidri saskatāma, it kā būtu uzzīmēta uz papīra. Parasti uz apdzīvotām planētām tāds efekts nebija novērojams. Likās ka var pieiet un pieskarties šai horizonta līnijai. Debesis bija piesātinātas ar zilu, tīru krāsu, ka vecās fajansa bļodas. Debesjums bija tīrs, kā jaundzimušā āda. Neviena mākonīša. Parasts mākonis šajā spožuma karalistē droši vien tūlīt pat sasaltu – pārvērstos par ledus blāķi. Mākoņi šeit neiederējās.
Neskaitot zemes pleķi, kur viņš atradās, visapkārt bija neskarts, vietām mazliet pieputināts ar sniegu, spožs ledus. Atkal Etans atcerējās fragmentus no video informācijas: „Pārsvarā seklas jūras, viscaur klātas ar ledu”.
Saules atspīdumu no nekustīgo jūru virsmām bez aizsargbrillēm nevarēja izturēt. Viņš nolēca uz zemes, nepadomājot par sniega dziļumu. Par laimi, atšķirībā no laivas iekšpuse, kur sniegs bija pieputināts lielā kārta, te bija tikai kādu centimetru biezs.
Etans bija pagājis dažus soļus, kad ieraudzīja dziļas sliedes uz ledus, kas stiepās dienvidu virzienā. Laikam laiva nosēžoties stipri sagriezās un, noplēšot ledus virskārtu, tā šļūca uz vēdera, kamēr neatdūrās pret akmens kaudzi, kas bija mazliet apputināta ar sniegu.
Pēc dažiem soļiem zeme beidzās un sākās tīrais ledus. Etans noliecās, un notīrījis sniegu, sāka to aplūkot. Likās, ka zāle auga tieši no ledus. Tā auga biezos kušķos, kaut kādā simetriskā secībā. Starp blakus kušķiem bija, kaut arī nelieli, bet pilnīgi vienādi attālumi.
Grūti teikt, cik liela bija sala, bet tā noteikti bija sala.
Mutē Etanam bija dīvainas sajūtas. It kā mēle pārvērstos par kartonu. Domājot, kā apsekot salu, viņš uzkāpa uz ledus. Te atklājās vēl viena jauna īpašība, lai izdzīvotu uz Tran-ki-ki: bez speciālām iekārtām (piemēram, slidām), te bija grūti pārvietoties. Par laimi, viņš nebija tālu no sauszemes. Lai tiktu atpakaļ nācās pārvietoties četrrāpus. Kad Etans sasniedza sauszemi, ceļgali un plaukstas bija stipri sāpēja.
Glābšanas laivas aprīkojums nebija paredzēts tik ekstrēmam klimatam. Tāpēc diezin vai laivā varētu atrasties slidas.
Pēkšņi vējš sāka pūst vēl spēcīgāk. Kļuva vēl aukstāk. Planēta, acīmredzot, nolēmusi viņu nopūst no zemes virsmas.