Naktī, kad paliek aukstāks (pats aukstuma apzīmējums tagad viņam ieguva jaunu jēgu), katrs vēja pūtiens palielināja briesmas nosalt. Būs jāpadomā, kā izvairīties no iespējas pārvērsties par ledus blāķi. Ja nebūtu laivas nedrošās aizsardzības, cilvēki sen jau būtu nosaluši, pat savos speciālajos aizsargtērpos.
Vai nu kaut kas bija noticis ar viņa redzi, varbūt kaut ko bija nodarījis aukstums, bet likās, ka horizonta līnija attālinās, kaut gan joprojām bija tikpat skaidra. Varbūt tikai izlikās. Varbūt kaut kas ar aizsargbrillēm nav kārtībā. Kad Etans nekustināja galvu, viss palika savās vietās.
Viņā paskatījās pa labi, un sastinga – bet tagad ne jau aiz aukstuma. Kaut kas tālumā kustējās pa salu. Kad viņš pakustināja galvu, tas nepalika nekustīgs, taisni otrādi – pamazām tuvojās. Bija skaidri saskatāma cilvēkveidīga figūra. Kaut kas šajā figūrā izlikās ērmots – kājas bija neproporcionāli resnas. Cilvēks pamāja ar roku. Etanam nekas neatlika, kā pamāt pretī. Gaidot, viņš sastinga. Ja tas nav cilvēks, jāieņem poza, lai ātri varētu aizbēgt.
Tomēr tas bija cilvēks, tikai ļoti liels. Etans atcerējās, ka viņa aizsargtērps paredzēts liela auguma cilvēkam. Apmēram tādam , kas tagad tuvojās. Viņam palika mazliet neērti. Labi vēl, ka Septemberam bija aizsargbrilles. Ar tām viņš izskatījās kā ūdenslīdējs. Interesanti, nodomāja Etans, vai es arī tāpat izskatos. Pilnīgi iespējams. Ja cilvēkam, kas tuvojās, bija auksti, tad viņš to neizrādīja. Kad viņš pienāca pietiekami tuvu, kļuva skaidrs, kāpēc kājas ir tik resnas. Viņš bija pielāgojis materiālus no izrautajiem laivas sēdekļiem. Divi biezi spilveni no lūrija drapējuma materiāla bija apsieti ap viņa stiprajām kājām. Izrādās, ka šis materiāls radīja arī berzi ar ledu. Lai arī saplēsts, šis materiāls saglabāja savas īpašības. Šie paštaisītie zābaki bija labs izolācijas materiāls starp kājām un nežēlīgi auksto ledu.
Improvizētie sniega zābaki izskatījās neveikli, bet tomēr ar tiem bija labāk pārvietoties pa ledu, nekā šļūkt ar pazolēm.
Etans uzmanīgi aplūkoja tipu, kas vienus glāba, bet citus nogalināja. Nebija īsts milzenis, bet diezgan liels gan. Krietni lielāks par nelaiķi Kotobitu. Divu metru garumā, un attiecīgi padevies arī plecos. Etans sadrūma, jo nevarēja precīzi noteikt viņa augumu. Bet viņš taču netaisījās kaut ko pārdot… . Septemberam bija balti mati, milzīgs plēsējputna deguns un jocīgs zelta riņķis ausī. Kaut kas viņā atgādināja augstmaņa stāju, bet arī kaut kas bija no arāba, beduīna, vai kaut kāda mežoņa.
Septembers, saraustīti elpojot, apstājās. Neliels mākonītis parādījās no viņa „ērgļa” deguna. Septembers pasmaidīja un pastiepa roku sveicienam. Arī roka bija aptīta ar to pašu sēdekļa materiālu. Etans uzmanīgi paskatījās uz Septemberu.
- Nav tik ērti, kā Jūsu formas cimdi, bet silda. Kaut ko paņemt rokā grūti, bet es
pagaidām vēl tikai trenējos.
- Skaidrs, - teica Etans pasmaidot un paspiežot (drīzāk pakratot) roku. – Jūs
laikam esat Skva Septembers?
- Laikam jau tā ir, ja vien kāds nav apmānījis Septembera kundzi. Viņai gan patīk
siltākas vietiņas.
Mēģinot sasildīties, Skva sita roku pret roku, visu laiku skatoties uz horizontu.
- Nu kā Jums iet, draudziņ? Varbūt pagaidām pietiks? Vēl dažas minūtes, un
domāju Jums būs pavisam auksti. Turaties, lai nedot dievs, nepazaudētu samaņu.
- Aizmigt un nosalt. Nu nē, gulēt te nedrīkst nekādā gadījumā. Nosalst cilvēks
pamazām, un nekad nevar zināt, kad pienāks tas brīdis. To es negribētu sagaidīt.
Septembers pamāja:
- Jā interesanti, kā šeit sasalst ķermenis – no ārpuses, vai no iekšpuses? – Viņš
uzsita Etanam pa plecu. – Ko Jūs zināt par sasalšanas īpatnībām? Es apskatīju tikai parasto tūristu video informāciju: valodas, interesantākās vietas un t.t.. Tāpat arī tas mazais… Viljamss. Ar viņu ir vērts strādāt kopā: mierīgs, pamatīgs. Bet tas draņķis Volters droši vien zina vietējos dialektus. Bet labāk tomēr būtu atstāt viņu bez mēles, nekā izmantot par tulku.
- Nu es esmu tirgotājs, tāpēc…
Septembers neatļāva viņam pabeigt:
- Tāpēc Jums piebāzta galva ar patskaņiem, līdzskaņiem, saknēm, pareizu izrunu?
Lieliski, draugs.
Etans paraustīja plecus:
- Ne vairāk, kā tas piedien manas profesijas cilvēkam. Esmu redzēji arī video
informāciju par vietējiem klimatiskajiem apstākļiem, floru, faunu, u.t.t.. Bizness paliek bizness.
- Vai arī izdzīvošana, - Skva draudzīgi uzsita pa Etana muguru. Etans tūlīt pat
sāka klepot. – Pareizi, tā arī vajag! Starp citu – Jūs te tagad esat galvenais.
- Ko? – Izbrīnījās Etans, nodomājot, ka palaidis kaut ko svarīgu garām. – Kāpēc
es?
- Lai mūsu grupa laimīgi varētu atgriezties civilizētajā pasaule, tai ir vajadzīgs
līderis. Es sevi nozīmēju par Jūsu vietnieku. Kur te varētu mazliet atpūsties, komandieri? – Viņš piemiedza aci.
- Pagaidiet, - teica Etans, - baidos, ka Jums ir izveidojies nepareizs priekšstats par
mani. Es nevaru būt līderis. Labāk par to būt Jums. Jūs taču tik labi tikāt galā ar to Kotabitu…
- Jā, tā gadās, - teica Skva, aplūkojot savus improvizētos cimdus, - bet tas ir
atsevišķs gadījums. Un viņš ir jau miris. Šai problēmai vairāk nevajadzētu pievērst uzmanību. Dažreiz es aizsvilstu un gāžu pa galvu, bet vajadzētu papētīt situāciju sīkāk. Dažreiz mani nesaprot pat tad, kad esmu pavisam miermīlīgs. Te ir vajadzīgs cilvēks ar skaidru saprātu, pieredzi darbā ar cilvēkiem, spējām pieņemt lēmumus pilnīgi negaidītās situācijas. Turklāt likt cilvēkiem to darīt, neiebaidot tos. Vai tad tas viss nav vajadzīgs tirgojoties? Spēja ātri domāt, nezaudēt dūšu?
- Jā, bet…
- Prasme pārliecināt, diplomātija.
Etans beidzot sapinās visā šajā viņa uzskaitīto īpašību rindā.
- Redzat, ja Jūs tirgojat, piemēram, „Pupe de Kju Nr.7” parfimēriju, tas nemaz
nenozīmē, ka esmu Metrniha un Amundsena krustojums.
- Bet tas palīdz pārliecināt cilvēkus, ka balts ir melns, un ir ļoti noderīgs tiem.
Pašreiz ir tikai jāpārliecina, ka balts ir balts.
- Labi, labi, esmu ar mieru.
- Par to man liels prieks.
- Bet tikai tāpēc, ka Jūs to uzskatāt par vajadzīgu, un tikai pagaidām. – Viņš ķērās
pie rāvējslēdžiem. – Tagad mana pirmā pavēle: Jums jāģērbj šis aizsargtērps. Viņš Jums labāk noderētu nekā man. Man nepatīk, ka tas ir pa lielu un kūļājas uz mana auguma.
- Atvaino, draugs, - Septembers apturēja viņa roku uz rāvējslēdžiem. – Jūs
patiešām esat galvenais, bet mums ir demokrātiska sabiedrība, bet nevis diktatūra. Tātad, lēmums jāpieņem balsojot. Mēs te esam tikai divi, balsojam.
- Es balsoju par to, lai Jūs paņemtu aizsargtērpu.
- Bet es balsoju, lai tas paliek pie Jums. Cik Jūs sverat?
- Hm! – Etans otro reizi šajā īsajā laika posmā apmulsa. – Satriecoši! – Viņš
nomurmināja atbildes vietā.
- Es tā arī domāju, - teica Septembers. – Iespējams esat nometis svaru.
- Jums apģērbs vairāk noderētu. Jūs esat izteikts pētnieks. Bet es kaut kā iztikšu