- Nē, neiztiksiet, - atcirta Septembers. – Ja vējš pastiprināsies, mums visiem diez
vai pietiks apģērba. Ja Jūs sakāt, ka esmu pētnieka tips, tad man aukstums būtu jāpārnes vieglāk, nekā Jums.
- Jūs runājat pats sev pretī, - teica Etans.
- Nemēģiniet mani pieķert pie kāda nepareiza vārda. Starp citu, tas Kotabits ir
lietojis speciālu termoveļu. Kaut kur par šauru, bet salikumā ar dubulto virsapģērbu – diezgan ērti. Tam otram – Volteram, arī droši vien tāda ir. Varbūt nav tik ērti, kā aizsargtērpi, bet nebaidies, draugs, nenosalšu. Ja vien tagad būtu kāda brendija glāzīte… – viņš sapņaini aplaizīja lūpas. – Domājat par sevi, nevis par veco Skva.
- Cik Jūs esat vecs, - ziņkārīgi jautāja Etans, aplūkojot viņa muskuļus , kas
izspiedās caur audumu. Viņš cerēja, ka Skva neapvainosies. Skva arī neapvainojās, - par to varēja spriest pēc viņa platā smaida.
- Esmu vecāks par īso resnuli – Dju Kanē meitu, bet mazliet jaunāks par Mēnesi.
Bet atgriezīsimies pie apģērba. Jūs tajā izskatāties kā rozīne kēksā. Es tā neizceļos. Vecs pieradums. Vai Jūs no tām videolentēm atceraties, cik auksts varētu būt naktī?
Etans palūkojās uz jau rietošo sauli.
- Ja mēs esam aptuveni uz vienas līnijas ar bāzi, tad temperatūra pazemināsies
tikai līdz kādiem 30-40 grādiem. Jāņem vērā, ka vējš sasniegs ātrumu 80- 100 km/h . Esam šeit nokļuvuši vētru periodā.
- Ļoti jauki… . - Viņš ar kāju šļūkāja pa sniegu. - Interesanti, ko par to visu domā
Dju Kanē ģimenīte?
- Viņi – interesants pārītis. Vecais izskatās pārāk neizlēmīgs, lai vadītu savu
tirdzniecības impēriju. Bet meitene… – Viņš bija sapinies savās domās par Koleti. – Viņa ir gudra, saprātīga, pat vairāk… . Bet tai pašā laikā – aizkaitināma, dzēlīga…
- Sava izskata dēļ? – piezīmēja Skva. – Lieta nav no patīkamajām, bet domāju
meitene mums neradīs papildus grūtības. Šajā nolādētajā pasaulē arī es gribētu dažus liekus svara kilogramus papildus siltumam. – Tad viņš sāka runāt par citu tematu. – Varbūt naktī vajadzēt nozīmēt dežūras?
Viņš ar rokām satvēra caurumu laivas bortā, lai ielīstu iekšā. Pēc tam padeva roku Etanam.
Lienot iekšā, Etans ieraudzīja kaut ko tumši brūnu. Viņš norādīja ar roku uz pilotu kabīni:
- Kas vispār te notika? Nolaišanās laikā?
- Ā, Jūs par to? Nu tas ir vesels stāsts. Ziniet, es biju iedzēris… nu ne pārāk daudz.
- Nenovirzieties no temata, - samierinoši teica Etans.
- Nu labi, biju mazliet iedzēris. Laikam jau mazliet nenoturēju sevi rokās. Kaut
kādi nelieši no apkalpes iedomājās, ka varu radīt citiem pasažieriem nepatikšanas. Viņi metās man virsū.
Kad daudz maz atjēdzos – atrados pilnīgā tumsā un man likās, ka kaut kādi punduri iesviež mani šaurā šahtā. Izrādās biju sasiets. Domāju – varbūt esmu nodzēries līdz pelītēm, vai varbūt sākušās kaut kādas halucinācijas. Mani sarūgtināja, ka ne viens, ne otrs neatbilda realitātei.
- Skaidrs, - teica Etans, - viņi Jūs ieslodzīja šajā laivā izgulēt dzērumu.
- Taisnība! Ja mani gribētu oficiāli ievietot kaut kādā karcerī, vai kas tur viņiem ir
uz šādiem kuģiem, tad vajadzētu nokārtot dažādas formalitātes – kaut kādi protokoli trijos eksemplāros, nezinu, kas tur vēl vajadzīgs… . Vienkāršāk bija mani ieslodzīt šajā glābšanas laivā.
Sākumā es domāju, ka tā visa laivas raustīšanās un drebēšana, ir kaut kāds triks. Pēc tam sāku sajust pavisam sāpīgus grūdienus. Un brīvais kritiens. Tas nu nepavisam man nepatika. Tad es apjautu, ka esam atdalījušies no kuģa. Un tas nav ieplānots brauciens. Vispār man nepatīk laupīšana, it sevišķi, ja tas skar mani. Tad mēs iegājām atmosfērā kā akmens ūdenī. Tā ka nebija saprotams, kas te notiek, nolēmu visu noskaidrot. Jūs visi nebijāt tai labākajā formā. Neatceros, kurš bija pie samaņas, kurš nē, bet noskaidrot neko neizdevās.
Nu bet tas puisis, - viņš norādīja uz kabīni – bija stipri pārsteigts ieraugot mani. Viņš momentāni pagrieza pret mani savu stroķi. Sapratu, ka nav vērts tērēt laiku sarunām. Izcēlās mazs kautiņš. Tas nelietis Volters nevarēja izlemt, vai turpināt nodarboties ar laivas vadīšanu, vai doties palīgā savam drauģelim. Viņš mēģināja vienlaicīgi darīt gan vienu, gan otru. Rezultātā nekas viņam neizdevās. Gan sasita laivu, gan salauza roku. Ja runājam par otru – tad es viņu negribēju nogalināt. Vienkārši tā iznāca. Viņš gan vēlējās mani redzēt mirušu.
Viņš iebāza roku kabatā un izvilka lāzerieroci:
- Vēlaties?
- Nē, paldies. Nošaušu vēl sevi. Lai tas paliek pie Jums.
- Labi. – Viņš iebāza to atpakaļ. – Varbūt nāksies to pielietot, lai apsildītu kādu
sienu, ja paliks pavisam auksti. Labāk jau būtu to nedarīt. Ko var zināt cik liels lādiņš ir palicis. Pašreiz uzlādēt to nav iespējams.
Etans vispār prata pielietot šādus ieročus, lai gan tagad atteicās no tā. Tirgojoties, tas noderēja. Bieži bija gadījumi, kad aborigēniem ienāca prātā ideja nogalināt tirgotāju un savākt preci. Lēti un ātri. Bet šis gadījums nebija no tiem. Labāk ierocis lai paliek pie Septembera.
Septembers jautāja Etanam:
- Kā ar ēdamo?
- Ar vietējo? Nezinu. Vai tad laivā nepietiek pārtikas?
- Tādas laivas paredzētas cilvēkiem divdesmit. Mēs esam tikai seši. Bet, diemžēl,
laivas paredzētas tikai satiksmei no kuģa līdz planētai. Mums ir koncentrāti un vitamīnu tabletes. Un krājumi nebūs paredzēti vairāk kā divām nedēļām. Mums sešiem tas pietiks uz četriem Zemes mēnešiem. Ja stingri ekonomēsim – drusku ilgāk. Ja, protams, tas viss vēl būs ēdams. Bet tādā klimatā jau laikam nekas nevar sabojāties.
Etans beidzot uzdevu jautājumu, kas viņam sen nedeva mieru:
- Kādas ir mūsu izredzes?
Septembers aizdomājās, pēc tam sāka runāt:
- Koncentrātu krājums divdesmit cilvēkiem divām nedēļām. Nav jau tik slikti.
Jāpadomā par kādu pārvietošanās līdzekli, un par kaut ko labāku, nekā šis, - viņš norādīja uz saviem improvizētajiem sniega zābakiem. – Tas sākumam. Pēc tam vajadzētu iemācīties uzturēt siltumu pašās aukstākajās naktīs un pasargāties no nolādētā vēja. Vajadzētu noteikt, cik mēs esam tālu no „Vara pērtiķa”, un kāds ir taisnākais ceļš uz to.
Tā visa atrisināšana varētu aizņemt četrus mēnešus. Bet par to es neesmu drošs. Tas varētu arī aizņemt daudz vairāk laika. Tāpēc arī interesējos par iespēju papildināt pārtikas krājumus.
- Labi. – Etans sāka atcerēties visu ko bija redzējis videomateriālos. Nolēcis uz
ledus, viņš piegāja pie „zāles”, kura auga taisni no ledus, un sāka ar spēku to raut. Lai gan ar lielu pretestību, tomēr tā padevās.
Biezais kāts, vai lapa, nebija garāks par desmit centimetriem. Lapu malas bija tikpat asas, kā Zemes zālei. Bet šī zāle bija biezāka, gaļīgāka. Kaut kas līdzīgs krāsainiem trīsstūrveida cīsiņiem. Vietām sarkana, vietām zaļa, krāsa variējās no viegli salāt zaļas līdz tumši brūnai. Tas bija līdzīgs kāda Zemes polārajam augam, tikai tā lapas bija lielākas, un asākas augšpusē, nekā mums pazīstamajam „mezenbriantenum kristallinum”.