- Ja nemaldos, šī zāle aug gandrīz visur uz šīs planētas. To sauc par „Pika-pinu”,
un tā ir ēdama, kaut tās enerģētiskā vērtība nav īsti noskaidrota. Tajā ir daudz minerālvielu un jēlproteīna. Tā pat īsti nav zāle, bet kaut kas pa vidu starp zāli un sēnēm. Aug pat uz ledus. Ļoti sarežģīta sakņu sistēma. Nu un, protams, tā nezied.
- Ticu, - novilka Septembers. – Kura sevi cienoša bite gribētu iet bojā šajā ledus
aukstumā? – Viņš paņēma augu, un ar interesi aplūkoja. – Daudz proteīna? Lieliski. Kad beigsies mūsu pārtika, noderēs jebkas ēdams. – Viņš nokoda un pagremoja zāli. – Nav nemaz tik slikti. Nav jau spināti, bet tomēr labāk kā dandeloni.
- Dandeloni?
- Nebaidies, draugs, te viņu noteikti nav, - teica Skva, beigdams gremot zāles
paliekas. – Miza cieta, ka veca zābaka pazole. Mazliet saldena. Vairāk līdzinās pētersīlim, nekā selerijai. Ja vēl ir ar ko apstrādāt, tad tīri ēdama. Vai etiķis mums ir?
- Nav, ja neņem vērā Dju Kanē meitu, - novīpsnāja Etans. – Varbūt te ir arī citi
ēdami augi, bet par pika-pinu noteikti atceros. Grūti atcerēties pavirši pārskatot video, pie tam es vairāk interesējos par tirdzniecību.
- Bet kā ar dzīvniekiem? Derētu arī kāda kotlete.
- Slikti atceros sadaļu par faunu, - Etans sarauca pieri, - bet dzīvnieki te ir. Arī
zivis. Noteikti atceros: ēdama. Tā pielāgojusies dzīvei zem ledus gandrīz bez skābekļa. Stāsta, zivis te ir garšīgas.
- Aha! Būs ko uzcept.
- Tikai to vajag dabūt caur deviņmetrīgo ledu.
- Jā, pavisam aizmirsu, - vīlies novilka Septembers. Izskatījās, ka viņa milzīgais
deguns mazliet nokārās.
- Bet ko darīsim tagad? – jautāja Etans. Interesanti ir apspriest planētu, bet jāsāk
kaut kas darīt.
- Sākumā ir jāsagatavojas mūsu pirmajai naktij. Iemigt te var ātri, bet var arī
nepamosties. Ja šodien veiksmīgi pārlaidīsim nakti, rīt jāmēģina sameistarot kaut kādas ragavas. Varbūt mūsu nolaupītājiem ir karte. Varbūt šī vieta nemaz nav atzīmēta kartē. Pirms mēs nogāzāmies, es paspēju ievērot uz kontroles paneļa, ka esam stipri novirzījušies no kursa. Bet par kartēm jāuzprasa vēl dzīvajam nolaupītājam.
- Bet vai viņš būs ar mieru strādāt kopā ar mums?
- Kāpēc gan ne? Viņš var nosalt tāpat kā jebkurš no mums. Pamēģiniet atcerēties
visas ziņas par planētu, un savienot Arzuduna koordinātes ar Jums zināmajiem orientieriem uz planētas.
- Es pats parūpēšos par siltumu šonakt. Iekšpusē labāk uguni nekurināt. Bet
nezinu, kā to darīt no ārpuses. Labi vēl, ka mums ir koksnes krājumi. Ko mēs darītu, ja nogāztos tur! – viņš norādīja uz plašajiem ledus laukiem.
Etans nodomāja, ka laivā nav nekā dedzināma. Nederēja ne izolācijas materiāls, ne sēdekļu pildījums. Pat Patriks Morisons te nebūti iekurinājis ugunskuru. Var iegūt uguni, izmantojot konservu sildītāju, bet kā šo uguni uzturēt? Labi bija kādreiz uz Zemes, kad visu transportu vēl būvēja no koka.
Septembers norādīja uz salu:
- Kokus te var nogāzt ar mūsu lāzeršaujamajiem . Cerēsim, ka tie nav pārāk mitri.
Savādāk var vēl sasalt.
Etans paraudzījās uz sauli. Tā jau bija pavisam zemu. Ātri pavisam pazudīs dienas siltums…, kaut gan kas tas par siltumu. Drīzāk – vēl ciešams aukstums. Uz šīs planētas, liekas, diena ir par divām stundām īsāka.
Durvis uz apdzīvoto laivas nodalījumu vērās negribīgi, krakšķēdamas. Parādījās Koletas galva. Līdzīga lielam āpsim pēc ziemas miega, nodomāja Etans, un tūlīt pat pats sevi norāja: ko viņa tādu ir izdarījusi? Bet šis smieklīgais salīdzinājums, pats nevilšus uzradās galvā.
- Vai kaut ko atradāt? – Jautājot, viņa skatījās garām Etanam. Tam vajadzēja viņu
sadusmot, bet neiznāca.
- Ir koki, bet tagad viņus gāzt – tas ir smags darbs, - atbildēja Septembers.
- Iesim Skva, - pēkšņi izspruka Etanam, - atnesīsim kādu malkas klēpi. Dodiet
lāzeršaujamo.
- Bet Jūs taču negribējāt to ņemt? – Izbrīnījās Septembers.
- Es pārdomāju. Es gāzīšu, Jūs nesīsiet… nē, nē, nevajag. – Septembera roka
palika pusceļā. Vēl viens draudzīgs Jūsu uzsitiens, un es nevarēšu pacelt to. – Etans norādīja uz šaujamo, ko bija cieši sažņaudzis rokā.
- Labi, Etan. Vajag sagatavot labu nastu, kamēr vēl nav palicis tumšs. Vai arī vējš
nav palicis stiprāks. – Viņš pacēla krāgu, aizsedzot kaklu.
Viņi devās ārā. Koleta domīgi nolūkojās uz aizejošajiem. Pašūpojusi galvu, viegli pasmaidīja. Tad aiztaisīja lūku.
Abi ieradās jau pēc saullēkta. Bija draudoši skaista mēnesnīca. Etans, kuram likās drebēja viss ķermenis, domāja tikai par to, lai nesabirstu mazos gabaliņos. Te, iekšā, vismaz nebija tā drausmīgā vēja. Viņa āda nebija apsaldēta tikai pateicoties mazajiem sildītājiem, kas bija iešūti kapucē. Etans nevarēja saprast, kā Septembers vēl turējās kājās. Bet vēlāk naktī būs vēl aukstāks.
Kaut kas noburkšķēja aizmugurē, un viņš padeva ceļu. Septemberu nevarēja redzēt aiz lielās malkas grēdas. Malka bija apstrādāta daudz līdzenāk, nekā, ja to būtu darījuši ar lāzeru.
Etans nogrīļojās nost no durvīm, un lēnām noslīdēja uz grīdas. Ja tikai viņš tiks mājās sveiks un vesels, tad atradīs sev lielisku, kabinetā sēdošu darbu, un izbaudīs šī darba svētlaimi. Šaujamo viņš nosvieda stūrī.
Volters, gluži kā zirneklis burkā, metās tam virsu. Momentāni šaujamais tika pavērsts pret Septemberu. Tas gluži mierīgi krāva malku blakus produktu kastēm, kas nevarēja aizdegties.
- Te nu tu, draudziņ, pieļāvi kļūdu, - teica nolaupītājs, nenovēršot aci no
Septembera.
- Nedari muļķības, puvekli, - brīdināja tas.
Skolotājs un Dju Kanē ģimene sēdēja pavisam mierīgi.
Etans joprojām centās atrast siltāku vietiņu. Daļu no malkas Septembers lika telpas vidū uz zaļgan-brūnajām skujām. Te vēl bija arī kaut kas attāli līdzīgs sūnām.
Koleta pagriezās pret tēvu:
- Tēt, šķiltavas.
- Ko? – Tas izbrīnīts jautāja, pēc tam saprata. - Ak jā, lūdzu!
Viņš izvilka no kabatas kādu spožu lietiņu, un sniedza Septemberam.
- Lūdzu, Septembera kungs. Es gan baidos, ka tā nav gluži pilna. Es pagaidām
iztikšu bez smēķēšanas, - viņš pasmaidīja.
Septembers aizdedzināja ugunskuru. Šķiltavas bija greznas, ar filigrānu apdari.
- Paldies, Dju Kanē. – Varēja redzēt, ka vecais jutās glaimots, - Tā ir daudz ātrāk
un vieglāk, nekā ņemties ar konservu sildītāju.
Skujas momentāni aizdegās. Malka sāka sprakšķēt kā plīstoši trauki, bet liesmiņa bija vēl vārga un maza.
Pika-pinu salasīt, protams, bija vieglāk, bet tā bija piesātināta ar valgmi. Tāpēc to aizdedzināt būtu bijis daudz grūtāk.
- Ei! – Beidzot Volteram viss apnika. Viņš pašreiz jutās stāvokļa noteicējs.
Volteru tracināja, ka neviens nepievērsa viņam uzmanību. Sākumā tas pārsteigts skatījās uz visiem, tad sāka aurot uz Septemberu:
- Tūlīt noraušu tev galvu! Uztaisīšu tajā caurumu!