— Spriežot pēc tā, ka viņi bez grūtībām saplēš gabalos metāla caurules, tas nebūs viegli, — sacīja ārsts.
— …vai arī jānogalina!.. Tā ir sensācija — jeti Karalienes Modās Zemē. Es nezinu, kas radīs lielāku iespaidu — labirints vai senie cilvēkveidīgie pērtiķi, ko mūsu ekspedīcija atklājusi Antarktikas kontinenta vidienē.
— Vai urāns, — piezīmēja Loks.
— Par urānu būs jāklusē, Fred, — nopūties teica Stonors, — toties jeti…
— Vai pa radio var dot korespondenci par viņiem? — atdzīvojās ārsts.
— Nekādā ziņā ne. Pagaidām … Vispirms jādabū rokā dzīvs vai miris jeti. Ja sacelsim troksni pirms laika, mums var aizsteigties priekšā. Līdz ziemošanas beigām ir apmēram trīs mēneši. Varbūt mums laimēsies un mēs dabūsim nevis vienu, bet vairākus eksemplārus. Domāju, ka jeti izbāzenis maksās ne mazāk par miljonu dolāru.
— Tātad jeti vakar ir aizstiepuši periskopu, bet pagājušajā naktī atnesuši to atpakaļ? — jautaja Rasels, kas visu laiku bija klusējis.
— Lieku galvu ķīlā, ka tieši tā bija.
— Bet kam tas viņiem bija vajadzīgs?
Stonors noplātīja rokas.
— Mans dārgais, kā es, varu zināt, kas nosaka Antarktikas pērtiķu rīcību? Interesanti, ko tu domā?
— Domāju, ka katra hipotēze ir jāsaskaņo ar faktiem. Bet fakti liecina, ka daudz kas no notikušā atgādina apzinātu rīcību …
— Tuvākajās dienās tu, Džek, redzēsi, ka tā nebūt nav hipotēze. Bet kas attiecas uz faktiem… Fred, vai tu nebūtu tik laipns un neatnestu kinokameru? Drīzāk jānofotogrāfē šīs pēdas.
Trīs dienas Lielās kabīnes ziemotāji, nepacietīgā Stonora skubināti, medīja noslēpumainos Karalienes Modās Zemes aborigēnus.
Laiks bija labvēlīgs meklējumiem. Saule kāpa ar katru dienu augstāk. Vēja nebija. Pat naktī temperatūra nenokrita zemāk par divdesmit grādiem zem nulles.
No angāra izvilka aerokamanas, un Rasels, izmantojot izdevību, aizbrauca tālu uz dienvidaustrumiem, turp, kur, pēc viņa domām, vajadzēja būt nokritušām bolīda šķembām. Tomēr neizdevās atrast ne meteorītus, ne jeti, pat ne viņu pēdas.
Ziemotāji redzēja sniegā tikai aerokamanu slieču atstātās vagas. Sniega cilvēki bija gluži kā ledū iekrituši.
— Trīs dienas nav bijusi sniega vētra, — teica Stonors, kopā ar Raselu aerokamanās atgriezdamies no kārtējā maršruta. — Viņu pēdām vēl vajadzēja būt, bet te… nekur nekā nav. Un galvenais — naktīs viņi vairs nenāk tuvumā Lielajai kabīnei. Kas noticis?
— Varbūt viņi uzrodas tikai sliktā laikā,— ieminējās ģeofiziķis, strauji nobremzēdams aerokamanas apledojuša sniega vaļņa priekšā.
— Dīvaina doma!
— Bet faktiski tā arī bija, — turpināja Rasels. — Pēdējā naktī viņi, redzams, parādījušies tikai pret rītu, kad bija sacēlusies sniega vētra un mēs bijām aizgājuši gulēt. Viņu iepriekšējās vizītes arī notika sliktā laikā. Un tas izskatās pēc maskēšanās… Ir jāpagaida sniega vētra, Ralf.
Aerokamanas izbrauca ne visai augstā plato, kas no ziemeļiem norobežoja Ledus alas aizu. Apakšā, lēzenās nogāzes galā, kā no sniega izauguši parādījās Lielās kabīnes mastu gali.
Pie meteoroloģiskās būdiņas viņus gaidīja Loks.
— Kā sviežas, Fred? — vaicāja Stonors, kad bija apklusis motors un nosēdušies aero- kamanu varenā propelera saceltie sniega putekļi.
— Neka jauna. Ne… Henriham atkal kļuva sliktāk. Ārsts saka, ka slimība progresējot. Baidos, ka mums būs jāzaudē arī otrs biedrs, Stonor.
— Vai Ledus alā bijāt?
— Jā. Tur viss pa vecam. Es pat riskēju nokāpt kādus trīssimt metrus labirintā.
— Viens?
— Dakteris palika par sargu pie atvērtās lūkas, un mēs visu laiku sasaucāmies kā mežā.
— Nu, un kas?
— Bija baisi. Bet vispār nekā interesanta.
— Kā ar laiku, Fred?
— Barometrs krītas.
— Būs sniega vētra?
— Laikam gan.
— Rasels uzskata, ka tā ir labāk …
— Gluži manas domas. Vismaz mēs atpūtīsimies pēc bezmērķīgās brišanas pa sniegu. Esmu šajās dienās noguris kā kājnieks pēc forsēta pārgājiena.
Pēc vakariņām ārsts iesauca Stonoru virtuvē.
— Kaut kas ir steigšus jādara, šef!
— Par ko jūs runājat? — jautāja Stonors, skatīdamies uz otru pusi.
— Par Henrihu, protams. Ja tā turpināsies, ilgāk par trim dienām viņš neturēs.
— Jūs labāk zināt…
— Bet es esmu bezspēcīgs! — iesaucās ārsts. — Saprotiet, bezspēcīgs! Esmu izmēģinājis visu, kas man ir. Lai ārstētu, ir jāzina slimības cēlonis. Tas nav zibens, vismaz parastais zibens nekādā ziņā ne, tas nav arī radioaktīvais izstarojums. Es neprotu darīt brīnumus …
— Nu, bet ko jūs gribat no manis?
— Jus nesaprotat?
— Nē.
— Atļauju saistīties ar padomju staciju. Var gadīties, ka arī viņu ārsts būs bezspēcīgs, bet tā ir pēdējā cerība …
Stonors sadrūmis klusēja.
— Jums nav tiesību atteikties! Ja viņš nomirs, grēks gulsies uz jūsu sirdsapziņas.
Stonors nosmīnēja.
— Un ko tad, ja viņš nomirs padomju ārsta rokās?
— Mēs vismaz zināsim, ka esam izmēģinājuši visus pieejamos līdzekļus.
— Vājš mierinājums.
— Varbūt. Bet izredzes ir. Es zinu, ka krievi pēdējos gados guvuši lielus panākumus dažādu paralīžu ārstēšanā. Padomju stacijas ārsts ir pazīstams zinātnieks. Ne jau tāds kā es …
Stonors atkal nosmīnēja un uzsita Ziro uz pleca.
— Ko tu gribi piekrāpt, Rišār?
— Piekrāpt?
— Visa tava diplomātija nav sniega saujas vērta. Tu gribi tikt vaļā no atbildības, lai varētu teikt: «Ne jau es viens aizraidīju viņu uz labāku pasauli. Es apspriedos ar kolēģi.» Esi mierīgs, neviens tevi nevainos, ja viņš nomirs. Viņš nav nekāds izcilais zinātnieks … Pie tam vēl polis …
— Viņš ir mūsu biedrs, Ralf!
— Jā, jā, protams… Bet šajā gadījumā tas vairs nav galvenais… Tu esi darījis visu iespējamo, pret tevi nebūs nekādu pretenziju. Apsolu kā ziemas nometnes priekšnieks …
— Vari iztulkot, kā gribi, manu uzstājību, Stonor, — klusi sacīja ārsts. — Pat tā vai vēl ļaunāk. Kad esmu skaidrā, es vērtēju sevi pārāk zemu, lai apvainotos par kaut ko tādu … Padomā tik, kāds zemiskuma bezdibenis apslēpts katrā no mums!.. Starp citu, ir pat labāk, ka mēs tik pamatīgi esam iepazinuši cits citu. Varam iztikt bez kon- vencionalitātēm. Tātad es gaidu atbildi, Stonor, bet tiešu, bez aplinkiem.
— Šis tonis jums nepiestāv, dakter. Jūs vairs neesat pats.
— Tā nav atbilde.
— Citas atbildes nebūs. Rūpējieties par savu slimnieku. Par pārējo lai gādā dieviņš.
— Tātad jūs atsakāties?
— Es uzskatu to par nevajadzīgu.
— Bet es kā ārsts uzskatu to par nepieciešamu.
Stonora apaļā seja kļuva sarkana.
— Ja atmiņa mani neviļ, ziemas nometnes priekšnieks esmu es.
Ārsts bēdīgi nošūpoja galvu.
— Ak vai! Tieši tāpēc es runāju ar jums.
— Diezgan! Es uzskatu jautājumu par izsmeltu.
— Bet es ne. — Ārsta balss kļuva spiedzīga un griezīga. — Un es esmu spiests izteikt jums ultimātu. Ja jūs līdz rītam ne- piekritīsiet, es pats pa radio lūgšu stacijas «Solņečnaja» ziemotājus.