— Pamēģini tikai.
— Pamēģināšu arī. Rasels ir manā pusē.
— Bet Loks manā … Padomā par sekām!
Sniega vētra sākās drīz pēc tumsas iestāšanās. Vējš kļuva ar katru stundu stiprāks. Pusnaktī ap Lielo kabīni plosījās reti stiprs viesulis. Norāva prožektoru, aizķepēja ar sniegu periskopa objektīvu. Rasels mēģināja nolaist cauruli, bet vējš bija to sašķiebis un stingri ieķilējis turētājā.
Traucējumi pārrāva radiosakarus. Ārsts neiznāca no kabīnes, kurā gulēja Henrihs. Slimnieks nespēja vairs parunāt. Tikai mirdzošās acis un sejas labās puses viegla raustīšanās liecināja, ka dzīvība vēl nav pilnīgi atstājusi viņa paralizēto ķermeni.
Loks un Stonors, kas bija mēģinājuši kārtējo reizi apiet apkārt Lielās kabīnes kupolam, atgriezās, novārtījušies ar sniegu no galvas līdz kājām.
— Veltīgi, — nosēca Loks. — Nav iespējams noturēties pat četrrāpus, un redzamība arī — absolūtā nulle. Var ieskriet krūtīs tiem pašiem jeti un nesaredzēt viņus. Ne visai piemērots laiciņš sniega cilvēku medībām.
— Vai neierīkot slēpni aerokamanu kabīnē? — ierosināja Stonors. — Tās ir stingri piesietas. No kabīnes ir laba pārredzamība, bet, ja ieslēgs apsildi, sniegs neaizķepēs rūtis.
— Pirmkārt, tu netiksi līdz aerokamanām, otrkārt, neatvērsi durtiņas, treškārt, ja arī atvērsi, kabīni piedzīs ar sniegu ātrāk, nekā tu ielīdīsi tajā.
— Tā mēs nekad nevienu nenoķersim, Fred, — teica Stonors un atmeta ar roku.
— Es tomēr būtu mēģinājis.'
— Varu saderēt, ka tādā laikā pat Antarktikas pērtiķi nebāzīs degunu ārā no savām paslēptuvēm, — sacīja meteorologs. — Arī viņiem dzīvība ir dārga.
— Pamēģināt vajag, — piepeši iejaucās Rasels. — Ja nevar izmantot periskopu, kamanas ir vienīgā iespēja turpināt novērojumus.
— Kā, Džek, — pārsteigts iejautājās Loks,
— vai tev arī sagribējies nopelnīt miljonu dolāru?
— Viņš domā, ka šejienes- jeti vislabprātāk pastaigājas tieši tādā laikā, — paskaidroja Stonors. — Un, šķiet, tur ir sava loģika.
— Vai tiešām tu tā domā, Džek?
Rasels pamāja ar galvu.
— Tad var mēģināt, — sarosījās meteorologs. — Riskēt ir cēli, kā teicis kāds karavadonis, gatavodamies zaudēt.
Pirmais mēģināja Loks.
Tomēr jau pēc pāris minūtēm viņš, pilnīgi zaudējis spēkus, ar galvu pa priekšu ievēlās izejas lūkā, kur gaidīja Rasels un Stonors.
— Nu?
Atvilcis elpu, meteorologs saka lādeties.
— Vai līdz kamanām aizrāpoji?
— Ja, velns pārāvis, bet nevareju attaisīt durtiņas.
Rasels apsēja ap vidu virvi, uzmeta plecā futrāli ar telefonu un ienira sniega viļņos.
Loks nokāpa lejā Lielajā kabīnē. Stonors palika pie ieejas Viens un satraukts gaidīja.
Pamazām tinās vaļā virve, ar ko bija apsiets ģeofiziķis. Vētras šņākoņā un kaucienos neko nevarēja sadzirdēt.
Aerokamanas bija nostiprinātas metru piecdesmit no ieejas, virs ieputinātā angāra. Var būt, ka ap tām jau ir sadzītas augstas kupenas un no kabīnes nekas nebūs redzams.
Virve vairs netinās. Stonors vēl drusku pagaidīja, tad divas reizes paraustīja virvi. Drīz viņš juta atbildes rāvienu. Rasels ziņoja, ka viss ir kārtībā.
Atvērtajā lūkā triecās durstīga sniega strūklas. Stonors nolaida vāku, atstājot tikai šauru spraugu, pa kuru mēģināja saskatīt kaut ko tumsā. Brīdi viņam likās, ka viņš redz uzliesmojam gaismu tai pusē, kur stāv aerokamanas. Vai patiešām Rasels ticis iekšā kamanu kabīnē un ieslēdzis reflektorus? Sto- nora skatiens saspringti urbās tumsā. Nē, laikam būs tikai rādījies. Viņš jau grasījās vēlreiz signalizēt, paraustot virvi, bet šai mirklī lejā pavērās durvis un kļuva dzirdama Loka balss.
Stonors nolaida lūkas vāku, aizgrūda aizbīdni un nokāpa lejā.
— Viņš ir kamanu kabīnē, — sacīja Loks,
sniegdams Stonoram telefona klausuli. — Vari parunāt ar viņu.
— Hello, Džek! — Stonors kliedza telefonā. — Kā iet?
— Sēžu kabīnē, — atbildēja Rasels.
— Vai reflektori ir ieslēgti?
— Jā.
— Kada redzamība?
— Daži metri.
— Vai nav auksti?
— Nē.
— Mēs pēc kartas dežurēsim pie telefona. Ja kaut kas gadās, zino!
— Jā.
Pagaja apmēram divas stundas. Vētra nerimās. Uz Stonora jautājumiem Rasels lakoniski atbildēja, ka neko neredzot.
— Varbūt tevi nomainīt, Džek? — ieteicās Stonors.
— Pagaidām nevajag.
Pagāja vēl apmēram stunda. No radioka- bīnes galvu pabāza Ziro.
— Ēterā atkal sākas kaukoņa, tāpat kā toreiz, — viņš pusbalsī pavēstīja. — Paklausieties … — Ārsts iegāja atpakaļ radioka- bīnē, atstādams durvis vaļā.
Vispirms skaļrunī bija dzirdama šņākoņa, un tūliņ pat to nomainīja vibrējoša zema skaņa — šaušalīga skumju un draudu melodija. It kā pāri apklusušajiem ziemotājiem būtu izpletušies kaut kādu nezināmu ļaunu spēku spārni. Bet melodija skanēja, pieklus- dama un vērsdamās plašumā, brīdinādama
un draudēdama, noslēpumaina un neizdibināma.
— Traks var kļūt! — iekliedzās Stonors, aizspiezdams ausis.
Loks, viebdamies kā no zobu sāpēm, šūpoja galvu.
— Pietiek! — viņš beidzot nogārdza. — Nav ko pārāk ilgi klausīties … tādu mūziku.
Ārsts steigšus izslēdza uztvērēju.
— Nu, kā?
— Nekad neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis, — atzinās Stonors. — Vai tiešām arī toreiz skanēja tā?
— Absolūti. Pašam gribējās kaukt aiz bailēm.
— Te gan ir dīvaini traucējumi, — nomurmināja Loks, smēķēdams pīpi.
Nošķindēja telefons. Stonors ātri paķēra klausuli.
— Hello, Džek?
— Tikko redzeju enu. Izskatās pec.. lača vai liela pērtiķa. Paskatieties, kas notiek pie lūkas.
No Stonora sejas Loks noprata — kaut kas ir noticis.
— Klāt ir?
— Laikam… Atrak! — Stonors norādīja uz kaktā ieslieto karabīni. — Džek, tu arī, ja redzi, šauj. Dakter, klausuli!
Neklausīdamies Rasela brīdinājumos, Stonors atdeva klausuli ārstam, paķēra otru karabīni un izskrēja no salona nopakaļ Lokam.
Pieplakuši pie izejas lūkas vāka, viņi ausī- jās.
— Nekā cita, tikai vētras kaucieni, Ralf.
— Attaisi lūku.
Sejā iecirtās ķepīgs sniega virpulis. Spēcīgās laternas stars pāršķēla aurojošo tumsu labi ja divu trīs metru dziļumā.
— Tā kā neviena nebūtu, Fred.
— Nodzēs gaismu. Ātrāk! Skaties …
Starp sniega virpuļiem parādījās izplūdis,
zaļgani violets plankums. Tas lēnām tuvojās.
Loks un Stonors pacēla karabīnes.
Divu šāvienu spraksti, kas saplūda vienā, nozuda vētras kaucienos. Tad notika kaut kas neiedomājams.
Kā zibens tumsu saplosīja spilgts, zaļš uzliesmojums. Par visām iepriekšējām stiprāka brāzma sagrāba un izsvaidīja sniega virpuļus.
Metrus desmit no lūkas sniegā locījās milzīgs, spalvains radījums. Tā garā vilna izstaroja spožu, zilgani violetu gaismu, bet no ķermeņa tumsā uz visām pusēm šaudījās zaļu zibeņu līkloči! Viens no zibeņiem nostiepās Lokam gar galvu. Sāka stipri smaržot pēc ozona.
— Lūku, ātri! — uzkliedza Stonors.
Nodārdēdams aizkrita smagais vāks. Loks
gribēja aizgrūst aizbīdni. Lūkas metāla apmale uzliesmoja zilganā gaismā. Stiprs trieciens apdullināja meteorologu, un viņš novēlās koridorā, aizraudams līdzi Stonoru.