— Uzbrukt?
— Kādēļ ne, Stonor? Es domāju, domāju un nekādi nespēju saprast, kādēļ Rasels brīdināja ārstu, lai mēs nešaujam. Un ko viņš domāja, teikdams, ka tu maldījies? _
— Tas viss ir nieki… Radio, lūk, kas ir svarīgi… Sie savadie traucējumi var uzvedināt …
Stonors mudīgi iegāja radiokabīnē.
Drīz pa atvērtajām durvīm bija dzirdama mūzika.
— Tā, šķiet, ir Keiptauna, Fred, — teica Stonors, nākdams atpakaļ. — Šobrīd ēterā ir mierīgi.
Mūzika spēji aprāvās. īsa pauze, tad:
— Hallo, hallo, runā radiostacija «Solņeč- naja». Izsaucam angļu, amerikāņu un franču ekspedīcijas ziemas nometni. Hallo, hallo, Lielā kabīne, kādēļ klusējat? Ziņojiet, kas noticis. Hallo, hallo …
Teksts tika divas reizes atkārtots angliski, tad franciski.
— Nesaprotu, kālab viņi mūs atkal izsauc, — aizkaitināts izmeta Stonors.
— Kas tur ko nesaprast? Mēs klusējam. Viņi ir tuvākie kaimiņi. Tā ir Antarktīda, Ralf. — Loks piecēlās. — Tūliņ ir jāatbild- Varbūt pasaukt ārstu?
— Nevajag. Parunā pats.
Loks iegāja radiokabīnē.
— Paklau, Fred, pagaidi acumirkli! — uzsauca Stonors. — Tu viņiem saki tā …
Viņš nepaguva pabeigt: reproduktorā atskanēja kaucieni. Tie kļuva ar katru sekundi stiprāki.
No radiokabīnes palūkojās Loks.
— Ēters ir kļuvis traks. Bez šīs ellišķēs mūzikas nekas cits nav dzirdams.
— Droši vien viņi atkal tuvojas Lielajai
kabīnei, Fred, — izdvesa Stonors. — Nogriez klusāk, bet neizslēdz. Pamēģināsim izturēt šo melodiju. Tā… Nu, ko iesāksim, veco zēn?
Pagāja vairākas stundas. Ēterā vēl aizvien skanēja kaucieni. Tie gan kļuva stiprāki, gan pieklusa, bet bija dzirdami visos viļņos un bija pilnīgi pārtraukuši radiosakarus.
— Viņi staigā ap Lielo kabīni, — zobus sakodis, teica Stonors. — Staigā un ķaut ko ošņā.
— Savādi, ka viņi nelaužas iekšā pie mums, — piebilda Loks. — Ņemot vērā viņu spēku un pārējās īpašības, viņi viegli var ielauzt angāra jumtu vai izejas lūku.
— Viņi nevar apjēgt, ko lai dara, — nedroši sprieda Stonors. — Lai kādas ir viņu īpatnības, tie nav nekas vairāk kā pērtiķi.
— Manuprāt, tie nav pērtiķi, Ralf, — Loks pazemināja balsi. — Es neesmu māņticīgs, un tomēr man sāk likties, ka mēs esam sadūrušies ar.. spokiem — ar aukstuma un tumsas ļaunajiem gariem, ar šo nolādēto ledus tuksnešu īstenajiem saimniekiem.
— Blēņas, galīgas blēņas, Fred! Viņi atstāj sniegā pēdas kā kurš katrs dzīvs radījums, un tu pats redzēji, ka tie ir ievainojami ar lodēm. Galvenais, jādomā, ir tas, ka te, Antarktīdas apstākļos, viņiem no paaudzes uz paaudzi ir izveidojušās īpatnības, kuru nav vairumam dzīvo būtņu, — spēja akumulēt elektriskos lādiņus un varbūt arī citāda veida enerģiju. Piemēram, radioaktīvās sairšanas enerģiju. Zinātnieki sen pazīst organismus, kas spēj akumulēt elektrību. Atceries elektriskās rajas no torpedinīdu dzimtas. Galvas sānos tām ir elektriskie orgāni, tās var radīt trīssimt voltu stipru lādiņu.
— Tas viss ir teorija, — saviebies teica Loks, — bet praksē man laikam pietrūks drosmes izšaut vēl vienu sprāgstlodi uz šo spīdošo nezvēru. Neviens nesauks mani par gļēvuli, bet pašlaik, atzīšos, man ir bail.
— Un tomēr agri vai vēlu mums vajadzēs iziet ārā un vēlreiz izmēģināt laimi.
— Laimi?
— Protams. Mums par katru cenu jāsadabū tāds nezvērs. Kaut vai viens. Citādi mums neticēs.
— Džeks vakarnakt paspējis uzsaukt, ka tu esot maldījies, Ralf. Viņš domājis par šiem pērtiķiem. Kādā ziņā tu varētu būt maldījies?
— Ārsts ir kaut ko sajaucis. Un kāda tur starpība — pērtiķi vai kaut kas cits! Tā ir jauna cilvēkveidīgo suga, bet varbūt ģints vai pat dzimta ar sevišķām un pagaidām pilnīgi nezināmām enerģētiskām īpašībām … Atklājums kvadrātā, kubā. Tas atnesīs pasaules slavu. Mums noteikti jānogalina šis briesmonis.
— Bet ja tie ir saprātīgi?
— Ko tu murgo!
— Tie ir spēcīgi, viegli varētu iznīcināt mūs, bet neuzbrūk. Un atceries labirintu un atpakaļ atnesto periskopu … Un šī dīvainā kaukoņa. Tās nianses mainās … Varbūt viņi grib pievērst mūsu uzmanību? …
— Tu esi jucis, Fred. Tu taču redzēji, kas tas ir. Ja arī viņiem ir kripatiņa saprāta, tad ne vairāk kā pitekantropam. Tev nudien jāiziet svaigā gaisā. Kādēļ tu nevarētu apskatīt meteoroloģisko novērojumu laukumu? Pēdējās dienās tu bieži pārkāp novērojumu grafiku.
— Tu gribi, lai es tagad eju laukā?
— Kopā ar mani. Es tevi apsargāšu. Pašlaik pārāk neputina …
— Tu gribi izmantot mani par ēsmu? Indijā tā medī tīģerus … ar jēriņu … Bē-ē, bē-ē…
— Vai tev ir bail?
— Es to nemaz neslēpju. Ari tev ir bail, Stonor. Arī ārstam ir bail. Katram mūsu vietā būtu bail… Mēs esam sadūrušies ar kaut ko nepieredzētu, varenu, neizprotamu un tāpēc briesmīgu. Bet mēs baidāmies katrs savādāk. Ārsts uzliek uz galvas spilvenu un cer nogulēt briesmīgās stundas; tevī bailes cīnās ar godkāri un vēlēšanos noplēst miljonu dolāru par šī nezvēra ādu. Bet mani pēc Džeka bojā ejas nesaista pat dolāri. Un tu jau arī nedalītos ar mani, Stonor.
— Tu gribi kaulēties, Fred. īstā reize taisīt biznesu.
— Nē, es nekaulēšos. Es iešu …
— Uz kurieni?
— Uz meteoroloģisko novērojumu lau- kurnu. Lai tu nevarētu vairs pārmest Fredam Lokam, ka viņš pārkāpj novērojumu grafiku.
— Nu redzi, tu laikam esi apvainojies uz mani, veco zēn.
— Nē. Uz tevi nedrīkst apvainoties. Tu esi priekšnieks. Karā kā jau karā …
Pirms iziešanas Stonors atkal ieslēdza radio.
Kaucieni skanēja klusāk, reizēm apklusa pavisam. Tajos bija parādījušās jaunas skumju un neremdināmu sāpju nianses.
— Neticami, — čukstēja Stonors. — Tajā patiešām ir melodija un savs ritms. Ko tas viss varētu nozīmēt? Ja traucējumu cēlonis ir vietējie iemītnieki, viņi tagad attālinās no Lielās kabīnes. Ka tikai mēs nenokavētu.
Uzvilcis ādas cimdiem virsū gumijas cimdus, Stonors uzmanīgi nolaida lūkas vāku. Virs galvas nozibsnīja ziemeļblāzmas vara- vīkšņainās apmales. Cauri daudzkrāsainajiem viļņiem, kas lēni vēlās pa tumšajām debesīm, atspīdēja zvaigznes. Uzpūta pa retai vēja brāzmai, saceļot un aizraujot līdzi zemas vērpetes.
Stonors iededzināja spēcīgo reflektoru un pārliecinājās, ka laukumiņš ap lūku ir tukšs.
— Par vēlu! — viņš iekliedza Lokam tieši ausī. — Pārāk ilgi filozofējām … Laiks ir uzlabojies, un viņi… ir prom.
— Bet salst ellīgi, — šķendējās meteorologs, līzdams ārā no lūkas.
— Paskaties, vai nav pē'du! — atkal kliedza Stonors.
Loks par atbildi norādīja uz šņācošajām sniega vērpetēm, kas tūliņ aizvilka ciet viņa paša pēdas. Pieliecies, lai vējš viņu neapgāztu, meteorologs sataustīja uz būdiņu nostiepto vadu un, neatskatījies uz Stonoru, iebrida baltajā tumsā.
Pie būdiņas arī neviena nebija. Viss bija savā vietā, pilnīgā kārtībā, un Loks sāka rīkoties ar aparātiem. Viņu bija pārņēmusi pilnīga vienaldzība pret visu notiekošo. Viņš it kā vēroja sevi no malas. Lūk, Loks paņem un pieraksta izmērījumus, lūk, apmaina lentes, aiztaisa būdiņu, pārbauda vēja virzienu. Savādi, ka šis Loks ne no kā nebaidās. Bet viņš taču baidījās, viņš to zina …