— Kā gan citādi.
— Un nāksiet mums līdzi labirintā?
— J-jā …
— Nu brīnišķīgi. Manuprat, labirinta pētījumos ir pilnīgi nepieciešams, lai klāt būtu biologi un it īpaši mediķi..
Ziro smagi nopūtās un devās uz Kovaļska kabīni nomainīt Belovu.
Pagāja trīs dienas. Laiks pieturējās ciešams, un redzamība bija laba. Gandrīz visu gaišo laiku, no ausmas līdz rietam, lidmašīna atradās gaisā. Lobovs nolaidās pie Lielās kabīnes, tikai lai uzņemtu degvielu. Tūkstošiem kilometru vidējā augstumā un pļaujošā lidojumā, simtiem metru izlietotas aerofotofilmas, desmitiem reižu riskanta nosēšanās visās šaubīgās vietās — pie katra tumša punkta sniegā, pie padziļinājumiem, kas atgādināja pēdas, un … galīgi nekā … Ne Rasela, ne viņa pēdu, ne Latikainena, ne kādu zīmju, ko viņi būtu atstājuši. Ģeofiziķis un ģeologs bija pazuduši bez vēsts.
Latikainena meklējumus vēl varēja turpināt labirintā. Bet Rasels … Sadauzīto aero- kamanu apskate arī nesniedza atminējuma atslēgu. Raselam acīmredzot nebija izdevies iedarbināt motoru, un aerokamanas, pārvērstas par nožēlojamu buru kuģīti uz slēpēm, bija kļuvušas par viesuļvētras spēļu lietiņu. Kā pazudušas kabīnes durvis un sašķelts propellers, tas palika neskaidrs. Kabīnes korpusā bija vairāki dziļi ieliekumi, bet abi stikli — lielais priekšējais un aizmugurējais — bija palikuši veseli. Visas trīs slēpes bija sabojātas ļoti stipri, bet no kreisās bija palicis pāri mazāk par pusi. Priekšējais reflektors bija ieslēgts, bet nedega, jo akumulatori bija galīgi izlādējušies. Sniega kabīnē neko daudz nebija, bet vienīgā zīme, kas liecināja, ka te atradies Rasels, bija uz grīdas nokritušais kažokādas cimds.
— Ko darīsim ar kamanām? — jautāja Lobovs, kad viņi bija beiguši apskati.
— Lai paliek, — atmezdams ar roku, teica Loks. — Tik un tā mēs nespēsim tās salabot.
— Pēc pāris dienām tās būs ieputinātas sniegā.
— Lai putina vien …
Abi nerunādami gāja atpakaļ pie lidmašīnas.
Lobovs ierāpās kabīnē. Loks palika ārpusē, lai pagaidītu otru grupu. Veriadze ar vienu no mehāniķiem bija aizgājis pa aerokamanu pēdām un vēl nebija atgriezies.
«Vairāk kā skaidrs, ka tas viss ir par velti,» domāja meteorologs, sūkdams izdzisušo pīpi. «Kur nu atradīsi… Viņš varēja izkrist no kamanām jebkurā sešdesmit kilometru garās trases punktā. Vētra viņu tūliņ pat apraka. Veriadzes radistiem vienkārši ir izlicies, ka viņi dzird radiosignālu. Piedevām vēl traucējumi… Eh, Rasei, Rasei, cik muļķīgi viss ir iznācis … Bail iedomāties, kas notiks, kad mēs paliksim divatā ar dakteri… Līdz maiņai vēl divi mēneši. Un ej nu sazini, vai pēc visa notikušā dakteris gribēs palikt te ar mani. Vispareizākais būtu staciju iekonservēt un līdz maiņai pārvākties pie Veriadzes. Bet šie ēzeļi no Folklendu salu pārvaldes ir dzirdēt neko negrib … Prestižs, redziet! … Prestižs viņiem ir dārgāks par cilvēkiem.» Loks īgni nospļāvās zilganajā, žil- bīgi mirdzošajā sniegā. «Liekas, viņi ne visai tic mūsu briesmoņiem … Pārvaldes priekšnieks pa radio paziņoja, ka Stonora bojā ejas apstākļus pavasarī izmeklēšot personiski. Pat neļāva apbedīt līķi. Kas zina, ka vēl neapvaino mūs abus ar dakteri slepkavībā. Šie ierēdņi ir spējīgi uz visu … Liekas, pat Veriadze sevišķi netic «elektriskajiem spokiem». Tikai laipni smaida, kad saruna pavirzās uz to pusi. Bet šie nezvēri kā par spīti vairs nerādās … Vai tiešām tie eksistē? Vai mēs pamazām nezaudējam prātu? …»
Loks atstūma kapuci uz pakauša un saspieda ar roku pieri.
… Kādas blēņas! Viņš taču atceras visos sīkumos tās baismīgās nakts notikumus, tumšo stāvu, briesmoņa biezo vilnu un konusveida galvu, zaļo zibeni un Stonora nomelnējušo seju. Viss norisinājās viņa, Loka, acu priekšā… Un tomēr, ja tā padomā, viss liekas ārprātīgākie murgi, mocošs sapnis bez atmodas …
Nošvirkstēja slēpes. Piebrauca Veriadze ar ceļabiedru.
— Absolūti nekā, — teica gruzīns, atvēzēdamies un iesprauzdams nūjas sniegā. — Mēs aizslēpojām līdz tai vietai, kur izbeidzas kamanu pēdas. Tas pats, kas aerofoto- uzņēmumos, — nekādu pēdu …
— Mēs neko neatradīsim, — aizsmacis nočukstēja Loks un novērsās.
— Un tomēr mēs meklēsim, — rāmi teica Veriadze. — Meklēsim atkal un atkal.
Un viņi turpināja lidot; nolaidās sniegā, cēlās gaisā un atkal laidās lejup, tikko parādījās kaut kas šķietami aizdomīgs. Lidojumu irešā diena gāja uz beigām, kad Lobovs jau kuro reizi — viņi vairs neatcerējās, cik reižu ir nolaidušies, — cēlās gaisā.
— Braucam atpakaļ? — jautāja Veriadze.
— Tā nu iznāk, — atteica Lobovs. — No bāzes ziņoja, ka laiks mainoties. Vējš kļuvis stiprāks, dzen gar zemi sniegu.
— Naktī būs vētra, — Loks sacīja, bet pie sevis nodomāja: «Kaut šonakt viņi atnāktu …»
Vētra plosījās cauru nakti, bet šoreiz Lielās kabīnes tuvumā neviens nerādījās. Reflektoru spožajos staros bija redzami tikai sniega virpuļi un ar sniegu aplipušie sargu stāvi. Loks čurnēja pie ieslēgtā uztvērēja, bet ēters klusēja; reizēm tikko sadzirdamas kā
no citas planētas atplūda Dienvidāfrikas staciju balsis.
No rīta visi sapulcējās brokastot Lielajā kabīnē. Ieradās arī Belovs, neparasti možs, ar negulētajās naktīs apsārtušām acīm.
— Nu, dežurant, tasi stipra buljona mūsu pacientam! — viņš uzsauca mehāniķim, kas gatavoja brokastis.
— Redzu, ka slimniekam ir labāk, — nopriecājās Veriadze. — Klāj vaļā, kas jauns, genacvale.
— Viss kārtībā, — sacīja Belovs. — Viņš nāca pie samaņas un tagad pat lūdza, lai dodot ēst.
— Lieliski. Bet kā ar atmiņu?
— Vēl neklausa. Tomēr man šis tas kļuva skaidrāks …
— O-o … Stāsti.
— Vēlāk. Vispirms viņš jāpaēdina. Es domāju, ka viņu jau var sūtīt uz mūsu bāzi. Kā ir ar ljdmašīnu, Ivan?
— Šodien neizdosies. Veselu dienu būs jātīra skrejceļš.
— Jūs jau gribat mūs atstāt? — uztraukts iejautājās Loks.
— Ne prātā nav nācis, — nopietni jo nopietni teica Belovs. — Es tikai gribu nosūtīt uz staciju «Solņečnaja» misteru Kovaļski. Tur būs labāka kopšana un viņš ātrāk atveseļosies. Ceru, ka jums nebūs iebildumu?
— Nē, protams … Tātad jūs jau esat pārliecināts, ka viņš kļūs vesels?
— Esmu pārliecināts, ka tagad lidojums nenāks viņam par ļaunu. Ja radīsies kādi sarežģījumi, mums būs vieglāk viņam palīdzēt. Bez tam ārkārtējas nepieciešamības gadījumā «Solņečnajas» aerodromā var nolaisties smagā lidmašīna no Dienvidāfrikas vai Austrālijas. Jūsu biedru varēs nosūtīt uz klīniku.
— Es aizvedīšu viņu rīt, — apsolīja Lobovs. — Rīt, ja atkal nesāksies vētra.
Diena aizritēja, tīrot skrejceļu. Strādāja visi, pat Belovs, kas atstāja lāpstu tikai tādēļ, lai apraudzītu savu pacientu.
Saules apakšmala jau skāra ledus kores, kad Lobovs, nosoļojis lt lāpstu pa visu attīrīto joslu, paziņoja, ka viņa lidmašīnai pietikšot un ka rīt, līdzko svīdīs gaisma, viņš pacelšoties gaisā.
— Protams, ja nakti skrejceļš netiks aizputināts, — viņš piebilda padomājis, — ja «Solņečnaja» teiks «jā», ja viss būs kārtībā, ja … — pēdējos nosacījumus Lobovs norija kopā ar varenām žāvām.
Nakts pagāja mierīgi, un rītausmā visi salasījās pie lidmašīnas. Kovaļski uz nestuvēm atgādāja šurp un iecēla kabīnē. Lobovs ieņēma savu vietu. Slimnieku pavadīt vajadzēja Belovam un radistam. Veriadze un abi mehāniķi nolēma palikt.