— Kas tev, Jurij? — satraukts iejautājās Veriadze. — Tev ir slikti? Kur jūsu ārsts, mister Lok?
Loks neizpratnē noplātīja rokas.
— Nezinu. Acīmredzot nav izturējis … Aizlaidies …
— Nekā nevajag, — paklusi sacīja Belovs. — Tas ir no pārpūles. Nebija viegli viņu hipnotizēt… Drusku pagulēšu, un viss pāries.
— Nu, kā, Ivan? — Veriadze jautāja Lo- bovam.
— Es neko neredzēju. Turēju ciet to sasodīto suni un domāju tikai par to, kaut tas nesāktu riet. Bet šis še tev, tomēr atbrīvoja galvu..
— Labi, ka tu nepalaidi to vaļā.
— Kur nu …
— Bet vai jūs, mister Lok, tagad apskatījāt savu «spoku»?
— Ne tik tuvu kā jūs, Sota, bet šo to redzēju.
Veriadze sniedza meteorologam roku.
— Piedodiet, Fred… par manām šaubām.
— Ko jūs, tās ir vairāk nekā dabiskas… Tomēr ir labi, ka mēs pārliecinājāmies par šo draņķu eksistenci. Gluži kā akmens būtu novēlies no sirds.
— Jums un jūsu biedriem pieder liels atklājums, Fred. Vai tas kāds joks — jauns, zinātnei nepazīstams Antarktikas antropoīds! Cik gadu to meklē Himalajos, bet atrod Antarktīdā.
— Atklājēji ir visi, kas pašlaik te atrodas, — paziņoja Loks. — Atklājums vairāk ir jūsu nekā mūsu. Jā, jā, tas ir kopīgs atklājums … Un es iesaku antropoīda nosaukumā iemūžināt Sergeja Fomina vārdu. Viņš taču pirmais, saticis mūsu «spoku», rīkojās tieši tā, kā jārīkojas cilvēkam ar veselu saprātu, — nevis nobijās, bet gāja pasaukt biedrus, lai papriecājas par atradumu.
— Liecieties nu mierā, — samulsis teica Fomins. — Kāds man tur nopelns? Viss iznāca nejauši. Es gāju pēc rūdas paraugiem …
— Atļaujiet jūs noskūpstīt, Sergej, — lūdza Loks. — Jūs pat nespējat iedomāties, kādu dāvanu esat man pasniedzis.
— Sīkums, — sacīja Fomins, apskaudams meteorologu.
— Nu, bet tagad mūsu atradums ir jānokristī, — teica Loks. — Pagaidiet, es dabūšu šampanieti. Nosaukumā katrā ziņā jābūt «fomiusam» vai kaut kam tamlīdzīgam.
— Liecieties mierā, puiši…
— Var gan! — atbalstīja Lobovs. — Galvenais, ka viņi ir līdzīgi tev, Sergej, pareizāk sakot, tu viņiem …
— Nu, kā tad galu galā būs? — jautāja Loks, likdams uz galda šampanieša pudeles.
— Piemēram, neoantropus antarktikus fo- mini, — no savas lāviņas pateica priekšā Belovs, neatvērdams acis.
— Biedri, — uzsauca Loks, — pirmais tosts par neoantropusu antarktikusu fomini un tā pirmatklājējiem!
Pret ledus griestiem nopaukšķēja korķi, un tai pašā brīdī atvērās ārdurvis. Viens otru grūstīdami, Ledus alā ieklupa abi no galvas līdz kājām apbruņotie mehāniķi un radists. Viņiem sekoja ārsts ar karabīni vienā un slēpju nūju otrā rokā.
Iestājās klusums. Pie galda sēdošie nolika krūzes un glāzes ar šampanieti. Tikai Fomins, smagi nopūties, pacēla pie lūpām lielo emaljēto krūzi un sāka lieliem malkiem dzert tās saturu.
— Nu, — teica Veriadze, — interesanti, ko tas varētu nozīmēt?
Mehāniķi un radists apjukuši saskatījās.
— Es, — sacīja Ziro, panākdams priekšā, — es izziņoju pa radio trauksmi un gāju sagaidīt papildspēkus, kad jūs devāties pēc spoka. Bet mēs laikam tomēr esam nokavējuši.
— Nieki, jūs esat ieradušies pašā laikā, — atbildēja Lobovs. — Sēstieties pie galda, puiši! Ielej viņiem, Fred. Lai nebūtu veltīgi skrējuši šurp.
Pēc pusstundas Ledus alā kļuva karsti. Visi, izņemot Belovu, novilka ādas jakas un palika svīteros. Fomins un mehāniķi uzņēma ukraiņu dziesmu. Loks, ieklausīdamies nepazīstamajos vārdos, mēģināja vilkt līdzi,
Lobovs apņēma Žiro ap pleciem un trešo reizi sīki izstāstīja viņam par tikšanos ar neoan- tropusu antarktikusu fomini. Ārsts ķiķināja un tuvredzīgi miedza acis, pētīdams, kurā pudelē palicis pāri šampanietis.
Veriadze skaļi sprieda par lielu starptautisku ekspedīciju, ko vajadzētu organizēt Antarktikas antropoīdu pētīšanai.
— Parapsiholoģiskā iedarbība — lūk, sākotnējais kontakts. To tu šodien pārliecinoši pierādīji, Jurij. Tātad ekspedīcijā …
— Kungi, — piepeši iesaucās Ziro, pieceldamies no savas vietas, — kungi, nav labi… Mēs te sēžam, tērzējam, dzeram, — bet kur ir svinību vaininieki? Nē, es jums jautāju, kur viņi ir. Nav ielūgti. Bet varēja ielūgt. Mans godājamais kolēģis profesors Belovs varēja to izdarīt. Viņš visu var… Visu… Iedomājieties, mēs sēžam pie galda… te pēkšņi — pie durvīm klauvē …
Ārsts grīļodamies piegāja pie labirinta durvīm un, atspiedies pret tām, turpināja:
— Tātad mēs sēžam un gaidām. Te pēkšņi — tā delikāti pieklauvē… — Ārsts ar saliektu pirkstu pabungāja pa durvīm un gaužām apmierināts pārlaida skatienu klātesošajiem. — Nu, kā?
— Ļoti labi, — atsaucās Lobovs bez sevišķas pārliecības.
— Mēs atveram durvis un sakām… — Ārsts pavēra durvis un ielūkojās ledus ejā. — A-a-a! — viņš tūliņ iebrēcās. — A-a-af… — Aizcirtis durvis, ārsts ar vienu lēcienu bija Ledus alas tālākajā stūrī. Visi pietrūkās kājās. Tai pašā mirklī Miki, kas mierīgi bija gulējis zem galda, metās pie durvīm un, atņirdzis lielos ilkņus, draudīgi ierūcās. Aiz durvīm skaidri bija sadzirdami soļi un kluss klauvējiens.
— Nu, Ziro, ej attaisi, — teica Loks, tēmēdams durvīs ar pistoli.
— Es? Neparko! Tur ir … viņi…
Lobovs piegāja pie durvīm un, aiz kakla
siksnas atvilcis nost nikni rūcošo Miki, strauji atrāva durvis.
Un tūliņ nolaidās uz durvīm notēmētie stobri.
— Džek, — nočukstēja pārsteigtais Loks, nomezdams ieroci, — Džek, Toivo …
Divi izģinduši stāvi ar vaska bālām, gandrīz vai caurspīdīgas ādas klātām sejām iz- meimuroja no ejas un, gaismas apžilbināti, apstājās.
— Kungi, tas ir Džeks Rasels, mūsu ģeofiziķis, un Toivo Latikainens, kas pazuda pirms trim nedējām.
— Mēs tomēr esam atgriezušies, Toivo, — Rasels čukstus uzrunāja biedru. — Esam atgriezušies, bet tu negribēji man ticēt. Mums nav spēka, Fred, kaut gan viņi deva mums ēst jēlu roņa gāju… Bet šodien viņi pēkšņi palaida mūs vaļā, pat izveda no labirinta. Bez viņiem mēs nebūtu spējuši… — Rasels sagrīļojās, bet biedri jau balstīja viņu un Toivo.
— Dodiet viņiem mazliet vīna, — kaut kur no aizmugures uzsauca Ziro.
— Mums derētu kaut kas silts un duša, — nočukstēja Rasels un zaudēja samaņu.
— Nu, Sota, vai tagad tu piekriti, ka neo- antropusi ir saprātīgi? — jautāja Belovs, noliekdamies pār Raselu, kas bija noguldīts uz lāviņas.
— Jā, protams … Bet vai tiešām … viņi dzīvo labirintā?
— Nē, — lēni, bet ļoti skaidri ierunājās Latikainens, kam Ziro jau bija paguvis ieliet mutē drusku vīna. — Viņi dzīvo tālu prom no šejienes … ledus alās … pat zem ledus. O, viņi ir saprātīgi, ļoti, bet… — Latikainens nodrebēja.
— Nerunājiet, nerunājiet, — sacīja Belovs. — Izstāstīsiet vēlāk.
— Jā … es ilgi nodzīvoju … pie viņiem … Viņi visu saprot… Milzīgais bolīds daļēji sagrāva viņu alas … Viņi nosprieda, ka vainīgi esam mēs … Un sagrāba mani, varbūt kā ķīlnieku … Pēc tam izvilka no kamanām Raselu … Bet viņi akumulē kaut kādu starojuma enerģiju un viegli var nogalināt izlādējoties, kad ir satraukti… Viņu valoda ir ļoti primitīva, bet… viņi spēj pārraidīt kaut kādus signālus domās … vai ar radioizstaro- jumu … Evolūcija šajos ārkārtīgi grūtajos apstākļos ir apveltījusi viņus ar brīnumainām īpašībām, kādu mums nav … Taču viņi saprata, ka arī mēs esam saprātīgi, un gribēja nodibināt kontaktu … Varbūt tāpēc mūs šodien ari palaida vaļā …