«Dīvaini, ka mēs neatradām izejas no šīs mīklainās pazemes valstības,» domāja Stonors. «Bet tās noteikti ir. Pārāk stipri velk caurvējš. Vajadzētu par katru cenu tās atrast…»
Ģeofizika un ārsta gājiens pēcpusdienā tāpat neko nedeva. Viņi vairākās vietās šķērsoja ledāju, ielūkojās visās plaisās, konstatēja, ka tumšie plankumi, kas spiežas cauri sniegam un firnam, ir morēna [1]. atceļā rasels ierosināja uzkāpt augstajā plato, kas norobežoja aizu no dienvidiem. Ārsts, klusībā lādēdams savu garkājaino ceļabiedru, piekrita.
No plato virsotnes skats pavērās desmitiem kilometru tālu. Ziemeļrietumos pavisam zemu virs sniega apvāršņa karājās nespodra, oranža saule. Ieleju jau klāja tumši zila ēna. Dienvidos aiz bezgalīgā balti viļņotā klajuma rēgojās tālas kalnu grēdas klinšu dzeguļi. Virs tām satumstošajās debesīs karājās varavīksnes. No kontinenta vidienes auļojošs virpulis jau bija pacēlis gaisā sīksīku sniega kristāliņu miriādes. Tās lauza saules starus, veidojot varavīkšņainas joslas un velves.
— Jāiet atpakaļ, kolēģi, — bozdamies sacīja ārsts. — Saule riet…
Rasels vērīgi ielūkojās sniegotajā līdzenumā, kas pletās uz dienvidaustrumiem no plato. Kaut kur tur, dienvidaustrumos, pirms piecām dienām nokrita milzu bolīda šķembas … Kā tikt līdz kritiena vietai?
— Ja mums būtu lidmašīna … — klusi sacīja ģeofiziķis.
— O-o! — atdzīvojās ārsts. — Lidmašīna! Varētu aizlidot uz Montevideo… Es gribēju teikt, nosūtīt uz turieni Henrihu, — viņš izlaboja, pamanījis Rasela skatienā pārsteigumu.
Saule bija gandrīz jau norietējusi, kad ārsts un ģeofiziķis sasniedza Lielo kabīni. Loks rosījās gar meteoroloģisko būdiņu. Stonors pielāgoja jaunajam periskopam prožektoru.
Atbildot uz Stonora jautājumu, Rasels noliedzoši papurināja galvu.
— Mums gan ir jaunumi, — ļauni piemiedzis acis, teica Stonors. — Radiogramma no krieviem. Piedāvājas palīdzēt. Droši vien dzirdējuši mūsu sarunu pa radio.
— Ko tu atbildēji?
— Pateicos, lūdzu neraizēties.
Rasels novērsās un iegāja Lielajā kabīnē.
Par spīti ārsta pareģojumiem nakts aizritēja mierīgi. Vējš mainīja virzienu un atdzina mākoņu virtenes. Dzīvsudraba stabiņš termometrā pacēlās līdz mīnus desmit grādiem.
— Laiciņš uz goda, — pavēstīja Loks, pusnaktī atgriezies no meteoroloģisko novērojumu laukuma. — Klusums … Ne vēja, ne spoku… Un tāda ziemeļblāzma, ka var redzēt cauri mākoņiem.
Ārsts mulsi nokrekstējās.
Pēc kārtas dežurēja pie periskopa, apgaismodami nometnes apkārtni ar prožektora spožo staru. Ik stundu dežurants kāpa augšā un apgāja apkārt Lielajai kabīnei un meteoroloģisko novērojumu laukumam. Pret rītu atkal atdrāzās vējš un savērpa sniega putekļus.
— Pēc trim stundām ausīs rīts, — teica Stonors, kas dežurēja pēdējā maiņā. — Jūsu spoki, dakter, ir nolēmuši likt mūs mierā. Ieslēgsimies drošāk un — liksimies gulēt… Var nolaist periskopu un izslēgt prožektoru.
Ap saullēktu sniega vētra pierima. Ap desmitiem no rīta Loks atvēra galveno ieeju un sāka tīrīt celiņu uz meteoroloģisko novērojumu laukumu.
Pie aparātu būdiņas lāpsta atdūrās pret kaut ko cietu. Loks paraka dziļāk un izvilka … periskopa cauruli. Meteorologs samulsis atskatījās. Virs Lielās kabīnes kupola spoži mirdzēja otra periskopa objektīvs, ko tikko bija izbāzis laukā Rasels.
— Tā, — novilka caur zobiem meteorologs, — mūsu eskulapam piemīt ari aktiera talants … Nu, tagad es viņam parādīšu …
Pārlicis pār plecu periskopu, Loks apņēmīgi devās uz Lielo kabīni.
Izdzirdējuši saniknotā meteorologa sacelto troksni, salonā sapulcējās visi nometnes iemītnieki.
— Blēdis, kumēdiņu rādītājs! — kliedza Loks, bāzdams ārstam degunā apledojušo cauruli. — Es tev parādīšu, kā ņirgāties par biedriem!
— Pagaidi, Fred, kāda man tur daļa! — murmināja ārsts, ātri atkāpdamies salona kaktā. — Stonor, Rasei, turiet viņu ciet, viņš mani nositīs! …
— Atļauj, — klusi teica Rasels, atstumdams meteorologu un izņemdams viņam no rokām cauruli.
— Es piespiedīšu tevi norīt savu bereti! — nemitējās kliegt Loks, cenzdamies nogrābt ārstu aiz apkakles.
— Nomierinies, Fred, — iejaucās Stonors.' — Vai tiešām- jūs, dakter, izstrādājāt šo dumjo joku?
— Es… es… — stomījās galīgi apstulbinātais Ziro.
— Komediants, klistīra pūslis, Limožas papagailis! …
— Hello, Fred, nepārsteidzieties! — Tonis, kādā Rasels izrunāja šos vārdus, lika visiem apklust. — Lūk, periskopa apakšējais gals, ko es vakar izņēmu no statīva.
— Nu?
Rasels neatbildējis pielika ierīces apakšējo galu pie apledojušās caurules, ko bija atnesis meteorologs.
— Nu? — aizvien vēl nesaprazdams, jautāja Loks.
— Periskopa augšējā daja ir izrauta, nevis izņemta vai izskrūvēta, bet izrauta. Caurule ir saplēsta. Ne ārstam, ne mums visiem kopā nepietiktu tam spēka.
— Ak tu velns! — nomurmulēja Loks, pārliecinājies, ka Raselam taisnība.
Ārsts noprata, ka tagad laiks atmaksāt.
— Ā, laupītājs tāds! — viņš iebrēcās. — Tu tikko nenožņaudzi mani. Pāviana maisījums ar mēslu vaboli! Sarūsējušais vējrādītājs! Es esmu aizskarts kā francūzis, kā zinātnieks, kā cilvēks. Es …
— Piedod, Sarkangalvīt.
— Es tev neesmu nekāda Sarkangalvīte, es esmu medicīnas doktors! Nekauņa! Es prasu gandarījumu. Es … es …
— Džentlmeņi! — iejaucās Rasels. — Attiecības noskaidrosiet vēlāk. Nekavējoties ir jāapskata vieta, kur tika atrasts periskops.
— Skaidrs kā diena, ka vakar tas te nav bijis, — paziņoja.Stonors, apskatījis atraduma vietu. — Ja Freds būtu bijis uzmanīgāks, viņš to būtu uzreiz pamanījis. Periskops ir atnests naktī, visdrīzāk rīta pusē, sniega vētras laikā.
— Ko tad tas viss nozīmē? — jautāja Loks.
— Pēdas! — piepeši iekliedzās ārsts Lielās kabīnes kupolā. — Pēdas sniegā periskopa tuvumā. Nāciet šurp!
Stonors, Loks un Rasels steidzās uz to vietu, kur stāvēja ārsts. Tumšu padziļinājumu ķēdīte uz dzirkstošās sniega segas nevienā neradīja šaubas.
— Kāju pēdas, — domīgi noteica Rasels.
— Nakts viesis acīmredzot apgājis apkārt periskopam, bet pēdas palikušas tikai kupola aizvēja pusē.
— Varbūt tās ir mūsu pēdas? — ieminējās Loks.
— Vai naktī kāds no jums ir gājis klāt periskopam? — jautāja Stonors.
Visi noliedzoši papurināja galvas.
— Pagaidiet! — negaidot iesaucās Stonors.
— Vai jurns neliekas, ka, lūk, šis padziļinājums atgādina basas kājas pēdu? Šis arī…
— Laikam būs taisnība, — piekrita ārsts.
— Lūk, īkšķa nospiedums, lūk, vēl viens pirksts, bet te papēdis.
— Tās ir tādas pašas pēdas, kādas mēs redzējām aizvakar pie ieejas Ledus alā, — teica Rasels. — Diemžēl mēs tās izmīdījām, nepaguvuši aplūkot, kā nākas.
Stonors notupās un pētīja pēdas. Tad viņš klusi iesmējās.
Loks un ārsts izbrīnījušies saskatījās.
— Mani draugi, viss ir skaidrs, — svinīgi paziņoja Stonors. — Pareizāk sakot, mūsu priekšā ir vēl viena brīnumaina Antarktīdas mīkla. Šīs pēdas atstājuši jeti — noslēpumaini sniega cilvēki, kas, pēc dažu zinātnieku domām, apdzīvo Himalajus. Pašreiz jeti Himalajos acīmredzot kļuvuši ārkārtīgs retums. Neviens eiropietis vispār tos nav redzējis. Taču es pats personiski esmu redzējis tādas pēdas Donkjala kalnu pārejā, rietumos no Everesta, pirms vairākiem gadiem. Diviem dižiem atklājumiem mēs varam pievienot vēl trešo. Antarktīdā saglabājušies lielie antropoīdi. Mums jānoķer vismaz viens no tiem …