- Daudzus zirgus savā mūžā esmu apkalis, bet kaut ko tādu redzu pirmo reizi, - viņš sacīja.
Varbūt tu nemaz nezini, kas kalvis tāds ir? Tas ir vīrs, kas pieliek zirgiem kurpes, jo zirgiem tāpat nepieciešamas kurpes kā tev, citādi viņu nagi nodils un viņi klibos. Tās, protams, nav parastas kurpes, tie ir pakavi, ja tu esi kādreiz tādus redzējis, - saliekta dzelzs, ar ko apkaļ zirgu.
Bet mazais, brūnais zirdziņš acīmredzot bija nolēmis, ka viņam nav vajadzīgas kurpes. Viņš stāvēja rāmi un klusi, kamēr neviens nepieskārās viņa pakaļkājām, bet, tiklīdz kalvis ar veseri pieskārās zirga kājai, tūdaļ sākās tāds jandāliņš un zirgs tā spārdījās, kamēr atbrīvojās, lai gan viņu pūlējās savaldīt vesels ducis vīru. Molilas zirgu tirgonis, kas šo zirgu bija nopircis, aizvien vairāk saskaitās.
- Ļaujiet, tagad es pats mēģināšu,- viņš sacīja un nikni satvēra vienu zirga pakaļkāju. Bet tad saņēma tādu spērienu, ka atsēdās tieši lietus peļķē.
- Jā, jā, tā jau ir, - ierunājās kāds zemnieks, kas stāvēja un nolūkojās šajā jezgā. - Ticiet man, šito zirgu nevarēs apkalt, jo mājās to jau izmēģinājušies vismaz savas divdesmit reizes.
Tad zirgu tirgotājs saprata, ka ir piekrāpts, un saskaitās vēl vairāk.
- Lai šo pagāna zirgu ņem, kas grib, - viņš kliedza, - es to negribu vairs redzēt!
Un kurš panācās uz priekšu? Emīls.
- Es viņu varu paņemt, - viņš sacīja. Zirgu tirgotājs iesmējās.
- Ak tu, mazais pintiķi!
Viņš nemaz nebija nopietni domājis atdot zirgu, bet, tā kā daudzie zemnieki, kas stāvēja apkārt, to bija dzirdējuši, viņš mēģināja izkļūt no ķezas ar viltību, tāpēc sacīja:
- Labi, zirgu tu dabūsi, ja noturēsi to, kamēr mēs apkalsim!
Visi apkārtstāvošie smējās, jo viņi paši jau bija mēģinājuši un zināja, ka šo zirgu neviens nespēj noturēt.
Bet nedomā, ka Emīls bija muļķis. Viņš zināja vairāk par zirgiem nekā jebkurš cits visā Lennebergā un Smolandē, un, kad nu šis brūnais zirdziņš tik neganti spārdījās, mīdījās un zviedza, Emīls domāja:
«Viņš izturas tieši tā, kā to dara Līna mājās, kad Alfrēds to kutina.»
Tā tas bija, un Emīls vienīgais to bija sapratis.
Šim zirgam ļoti kutēja. Tāpēc viņš raustījās, spārdījās un mežonīgi zviedza, tiklīdz kāds pieskārās viņa pakaļkājai, gluži kā Līna turpat vai no smiekliem nobeigdamās. Jā, tu taču pats zini, kā ir, ja kutina.
Bet Emīls piegāja pie zirga un saņēma viņa galvu savās spēcīgajās plaukstās.
- Paklau, - viņš sacīja. - Esmu nodomājis tevi apkalt un apsolu, ka it nemaz nekutināšu.
Uzmini, ko Emīls darīja pēc tam? Viņš mazliet pagrozījās apkārt un, nonācis zirgam aiz muguras, aši satvēra viņa pakaļkāju un pacēla to augšup. Zirgs tikai pagrieza galvu un laipni paraudzījās uz Emīlu, it ka gribēdams redzēt, kas viņam prātā. Jo redzi - zirga nagi ir tikpat nejūtīgi kā tavējie, tāpēc tu arī sapratīsi, ka tā vieta viņam nemaz nekut.
- Lūdzu, nāciet tagad ar pakaviem. Es turēšu zirga kāju, - Emīls sacīja.
Pēc šiem vārdiem pūlītī atskanēja balsu murdoņa, un tā nerimās, kamēr Emīls palīdzēja kalvim apkalt visas četras zirga kājas.
Bet, kad tas bija padarīts, zirgu tirgotājs piepūtās. Viņš taču atcerējās savu solījumu, bet negribēja to pildīt. Viņš izņēma no maka piecas kronas un grasījās tās dot Emīlam.
- Ar tām taču tev pietiks, - viņš sacīja.
Bet tad zemnieki, kas stāvēja apkārt, saskaitās, jo viņi visi bija godīgi ļaudis un turēja doto vārdu.
- Kaunies! Puisēnam zirgs jādabū! - viņi teica.
Pie tā arī palika. Zirgu tirgotājs bija bagāts, tas visiem bija zināms, un vārds viņam jātur.
- Nu labi, trīssimt kronas jau nav nez kāda bagātība. Ņem šo zirgu un pazūdi! - viņš sacīja.
Vari iedomāties, cik priecīgs kļuva Emīls. Viņš uzlēca savam tikko apkaltajam zirgam mugurā un kā varens ģenerālis izjāja pa vārtiem ārā. Visi zemnieki kliedza «urā!», un kalvis sacīja:
- Šitādas lietas notiek tikai Vimmerbijas tirgū!
Bet Emīls priecīgs un lepns jāja cauri visai tirgus burzmai, un likās - ap viņa galvu staro gaisma. Lielajā ielā pašā biezākajā jūklī viņam pretī nāca Alfrēds. Viņš apstājās, acis iepletis.
- Velns un deviņi pērkoni! - viņš izsaucās. - Kas tad tas par zirgu?
- Mans, - Emīls atbildēja. - Viņu sauc par Lūkasu, un vari man ticēt, viņam tāpat kut kā Līnai.
Bet tur jau bija klāt arī Līna un raustīja Alfrēda svārku piedurkni.
- Es domāju, ka laiks mums doties uz mājām. Saimnieks jau jūdz zirgus, - viņa sacīja.
Jā, nu visiem priekiem bija pienākušas beigas, kathultiešiem bija jābrauc uz mājām, uz Lennebergu. Bet vienu gan Emīls gribēja vēl izdarīt. Viņš gribēja parādīt Gotfrīdam savu jauno zirgu.
- Saki tēvam, ka es būšu klāt pēc piecām minūtēm, - to teicis, viņš aizjāja uz pilsētas galvas mājas pusi, ka bruģa akmeņi vien nodimdēja.
Oktobra krēsla klāja pilsētas galvas māju un dārzu, bet visi logi bija gaiši, un iekšā skanēja čalas un smiekli. Pilsētas galvas dzīres sita augstu vilni.
Bet Gotfrīds staigāja pa dārzu. Dzīres viņam nepatika, Viņš atkal bija uzkāpis uz savām ķekatām. Ieraudzījis Emīlu zirga mugurā, viņš iegāzās ceriņu krūmā.
- Kam tas zirgs pieder? - viņš vaicāja, tikko izdabūjis degunu no krūma ārā.
- Man. Viņš ir mans. - Emīls atteica.
Gotfrīds sākumā negribēja viņam ticēt, bet, kad saprata, ka tas ir tiesa, briesmīgi sadusmojās. Cik reižu viņš nebija plijies tēvam virsū, plijies no rīta līdz vakaram, un ko tēvs ikreiz viņam atbildēja:
- Tu vēl esi par mazu. Visā pasaulē nav tik maza zēna, kam būtu pašam savs zirgs!
Kādi salti un nejauki meli! Te nu ir atjājis Emīls, un pilsētas galva pats to varēs redzēt, ja vien viņam pierē ir acis un viņš gribēs iznākt ārā paskatīties! Bet viņš jau sēž tur iekšā un dzīro, Gotfrīds skaidroja Emīlam, viņš sēž starp stulbeņiem, kas tikai dzer un tērgā, un teic nebeidzamas runas.
- Es viņu nevaru dabūt ārā, - Gotfrīds drūmi noteica, un viņa acīs sariesās asaras.
Emīlam kļuva Gotfrīda žēl, taču viņš nekad neapjuka. Ja pilsētas galva nevar iznākt ārā pie zirga, tad zirgs var ieiet pie viņa, tas nemaz nav tik grūti. Atlika tikai uzjāt augšā pa kāpnēm, iejāt pa durvīm iekšā un cauri priekšnamam nokļūt pašā ēdamistabā. Gotfrīdam tikai jāatver durvis.
Ja tev gadījies būt dzīrēs, kur pēkšņi ienāk zirgs, tad tu zināsi, ka visi cilvēki iepleš acis un gandrīz vai salecas, itin kā viņi nekad nebūtu redzējuši zirgu. Tā tas notika arī pilsētas galvas dzīrēs. Sevišķi ar pilsētas galvu. Viņš salēcās, un viņam balsenē iesprūda tortes kumosiņš, tāpēc viņš nevarēja izteikt ne vārda sev par attaisnojumu, kad Gotfrīds sauca:
- Nu, ko tu tagad teiksi? Tu taču redzi zēnu, kam pieder zirgs!
Kad istabā bija ienācis zirgs, visi viesi patiesībā jutās gauži līksmi, un tas ir gluži dabiski, jo zirgi ir jauki dzīvnieki. Visi gribēja papliķēt Lūkasu. Emīls sēdēja zirga mugurā, apmierināti smaidīdams. Lai jau šie paglauda viņa zirgu.
Bet tad piecēlās kāds majors, kas gribēja parādīt, cik labi pazīst zirgus. Viņš tīkoja paknaibīt Lūkasa pakaļkāju - ak vai, ak vai, ak vai, viņš taču nezināja, cik ļoti Lūkasam kut!