1 - Šis teiciens radies 19. gs. 40. g., kad Zviedrijā kļuva populāra poļu deja - polka
Pirmdien, 26. decembrī, kad Emīls sarīkoja lielas dzīres Kathultā un noķēra vilku bedrē Komandanti
Iekams pienāk ziemsvētki, jāpārlaiž vispirms saltais un lietainais rudens, un tas nekur nav visai tīkams. Arī Kathultā tas nebija jauks. Alfrēds lietus gāzmās staigāja pakaļ vēršiem un ara akmeņainās tīrumu strēmeles, un pa uzartajām vagām viņam sekoja Emīls. Viņš palīdzēja Alfrēdam, ar saucieniem uzmundrinādams vēršus, kas bija neiedomājami laiski un, šķiet, nemaz nesaprata, kāda nozīme ir aršanai. Bet tajās dienās ātri iestājās tumsa, Alfrēds izjūdza vēršus, un viņi klumzāja uz mājām - Alfrēds, Emīls un vērši. Pēc tam Alfrēds un Emīls iegāja virtuvē dubļainos zābakos un briesmīgi nokaitināja Līnu, kas baiļojās par savu nule izberzto grīdu.
- Viņa ir tik sīkumaina. Vīram, kas viņu apprecēs, nebūs ne brītiņa miera, - Alfrēds sūrojās.
- Jā, tiesa kas tiesa, - Emīls viņam piekrita. Alfrēds apklusa un prātoja tālāk.
- Jā, tu saki - tiesa kas tiesa. Es neuzdrīkstos to darīt. Neuzdrīkstos to viņai arīdzan pateikt, - viņš beidzot sacīja.
- Vai gribi - es viņai pateikšu? - vaicāja drosmīgais un uzņēmīgais Emīls, bet Alfrēds to nevēlējās.
- Tas jāpasaka smalki, lai viņu neapvainotu, - puisis piebilda.
Alfrēds ilgi staigāja, prātodams, kā lai smalkāk pasaka Līnai, ka negrib viņu precēt, taču nekā prātīga nespēja izdomāt.
Rudens tumsa smagi slīga pār Kathultu. Jau pulksten trijos pēcpusdienā virtuvē bija jāaizdedzina petrolejas lampa, un viņi visi tur kvernēja, katrs darīdams savu darāmo. Emīla mātei bija ratiņš, un viņa vērpa smalku, baltu vilnu, no kuras Emīlam un Īdai adīs zeķes. Līna kārsa vilnu, un, ja atnāca Krēsas-Maja, arī viņa darīja to pašu. Emīla tēvs laboja kurpes, tā ietaupīdams brangu naudu, kas citādi būtu jāmaksā pilsētas kurpniekam. Alfrēds arī nebija sliņķis, viņš lāpīja savas zeķes. Tām allaž bija lieli caurumi gan pirkstgalos, gan papēdī, un Alfrēds tos žigli vien sadiedza. Līna mīļu prātu būtu Alfrēdam palīdzējusi, bet viņš to noraidīja.
- Nē, nē, redzi, tad viņa mani sagūstītu. Lai cik smalki es izrunātos, tas neko nelīdzētu, - viņš paskaidroja Emīlam.
Emīls un Īda lielākoties sēdēja zem galda un rotaļājās ar kaķi. Kādreiz Emīls mēģināja iestāstīt Īdai, ka kaķis patiesībā ir vilks, un, kad Īda tam negribēja ticēt, viņš izgrūda tādu vilka kaucienu, ka virtuvē visi salēcās. Emīla māte gribēja noskaidrot, ko tāds kauciens nozīmē, un Emīls sacīja:
- Nu jā, zem galda taču ir vilks.
Krēsas-Maja tūdaļ ņēmās stāstīt par vilkiem, un Emīls un Īda līksmi izlīda no pagaldes klausīties. Tagad tu dzirdēsi šausmu stāstu, jo Krēsas-Maja stāstīja tikai šaušalīgus stāstus. Tie bija vai nu par slepkavām un zagļiem, par spokiem un veļiem, vai arī par baismīgām galvas nociršanām, briesmīgiem ugunsgrēkiem, šaušalīgām nelaimēm, nāvīgām slimībām un bīstamiem zvēriem, kā, piemēram, par vilkiem.
- Kad es biju maza, tad te Smolandē vēl bija daudz vilku, - viņa uzņēma valodu.
- Bet tad nāca Kārlis Divpadsmitais un tos visus nošāva, vai ne? - Līna turpināja.
Krēsas-Maja pārskaitās; protams, viņa bija veca, taču ne tik aplam veca, kā domāja Līna.
- Cik tev tā prātiņa ir, tā tu runā, - Krēsas-Maja atbildēja un negribēja vairs stāstīt tālāk. Bet Emīls tik ilgi ap viņu luncinājās, līdz beidzot viņa atsāka tiešām baismu nostāstu par vilkiem un vilku bedrēm, kuros vilkus ķēra tolaik, kad viņa vēl bija maza.
- Nu jā, tad jau Kārlim Divpadsmitajam nebija ko darīt, - Līna iebilda un strauji apklusa. Bet ar to pietika, lai Krēsas-Maja no jauna saskaistos, un tas jau nebija nekāds brīnums. Kārlis Divpadsmitais bija dzīvojis pirms simt gadiem, un tik briesmīgi veca Krēsas-Maja tiešām nebija.
Bet Emīls atkal sāka ap viņu luncināties. Un tad Krēsas-Maja stāstīja par vilkačiem, kas bija visbaismīgākie no visiem vilkiem un klaiņoja apkārt tikai naktīs, kad spīdēja mēness. Vilkači pratuši runāt, Krēsas-Maja stāstīja, jo viņi esot nevis parastie vilki, bet kaut kas vidējs starp cilvēku un vilku. Ja šādu vilkaci sastapuši mēnesnīcā, tad mājām varējuši teikt ardievas, jo mežonīgāku zvēru vairs neesot bijis. Un tāpēc naktīs, kad spīdējis mēness, cilvēkiem bijis jāpaliek mājās, Krēsas-Maja sacīja un pameta skatienu uz Līnu.
- Lai gan Kārlis Divpadsmitais ... - Līna ierunājās.
Tad Krēsas-Maja nolika kārstuves un teica, ka laiks doties uz mājām, jo viņa esot tik veca un nogurusi.
Bet vakarā, kad Emīls un Īda gulēja savās gultiņās, viņi no jauna uzņēma valodas par vilkiem.
- Labi gan, ka vilku vairs nav, - Īda bilda.
- Vilku nav ... Kā tu to vari zināt, ja nav nevienas vilku bedres, kur tos noķert, - Emīls attrauca.
Viņš ilgi palika nomodā un pārdomāja, un, jo vairāk domāja, jo drošāks jutās - ja tikai būtu kāda vilku bedre, viņš noteikti noķertu arī vilku. Un, kā jau nadzīgs zēns, viņš tūdaļ otrā rītā metās rakt vilku bedri starp galdnieka skabūzi un pieliekamo. Tieši tur vasarā auga ļoti daudz nātru, bet tagad tās gulēja zemē novītušas un nomelnējušas.
Lai izraktu vilku bedri, vajag aplam ilgu laiku. Bedrei jābūt dziļai, lai vilks nevarētu izrāpties ārā, ja tas reiz tajā iekritis. Alfrēds viņam lāgu lāgiem palīdzēja rakt, tomēr bedre bija gatava tikai īsi pirms ziemsvētkiem.
- Tam nav nekādas nozīmes. Vilki tik un tā nenāks ātrāk no meža ārā kā tikai ziemā, kad būs izsalkuši, - Alfrēds skaidroja.
Mazā Īda trīsēdama domāja par vilkiem mežā, kas zagsies šurp aukstajās ziemas naktīs un kauks gar mājas stūriem. Taču Emīls gan netrīsēja. Mirdzošām acīm viņš vērās Alfrēdā un līksmi domāja par vilkiem, kas iekritīs viņa bedrē.
- Es pārklāšu bedri ar zariem un skujām, lai vilks to nevarētu ieraudzīt, - viņš apmierināts sacīja, un Alfrēds viņam piekrita.
- Tiesa kas tiesa. Viss jādara ar viltību, sacīja Dullais Joke un ar kājas pirkstiem atbrīvojās no valga.
Šis izteiciens Lennebergā bija kļuvis it kā par sakāmvārdu, bet Alfrēdam gan to nevajadzēja sacīt, jo Dullais Joke bija viņa vectēvs, kas dzīvoja Lennebergas nabagmājā, un par savu vectēvu neder zoboties. Alfrēds ar to nedomāja nekā ļauna, nudien, viņš tikai izteica parasto sakāmvārdu.
Tagad atlika tikai gaidīt, kad atnāks ziema, un tā atnāca arī. Īsi pirms ziemsvētkiem iestājās sals un tā sniga, ka prieks bija skatīties. Sniga pār visu Kathultu un visu Lennebergu, un visu Smolandi, un visa apkārtne izskatījās kā liela sniega kupena. No sniega rēgojās ārā tikai žogu maikšu galiņi, un pēc tiem varēja noģist, kur iet ceļš. Neviena acs nevarēs pamanīt, ka starp galdnieka skabūzi un pieliekamo slēpjas vilku bedre. Bedri sedza sniegs, mīksts un balts kā paklājs, un Emīls ik vakaru lūdza dievu, lai zari un skujas virs bedres nesalūstu agrāk, iekams tajā nav iekritis vilks.
Kathultā tagad darba bija pilnas rokas, jo par ziemsvētkiem visiem rūpju gana. Pirmām kārtām - lielā veļas mazgāšana. Līna un Krēsas-Maja rosījās pie Kathultas ledainās upītes, skalodamas veļu. Līna raudāja un pūta dvašu uz pirkstiem, kas sāpēja, it kā tiem būtu aizlūzuši nagi. Un tad nokāva sivēnu, un starp visām klimpām, gaļas desām, putraimu desām, asins desām, kartupeļu desām un dūmu desām, kas karājās kopā ar šķiņķiem, ribiņām un recekļiem, pēc Līnas domām, cilvēkam vairs nebija vietas, kur apgriezties. Kadiķu dzēriens arī bija nepieciešams. To darīja Emīla māte lielā koka toverī. Un kur tad cepšana, tur jau cilvēkam varēja elpa aizrauties, - gan plāceņi un sīrupa maize, gan smalkie rudzu rauši un safrāna maize, gan parastie kviešu plāceņi un piparkūkas, gan sevišķi mazi, jauki kliņģerīši un marengas, gan kūciņas un sviesta cepumi, jā, visu jau nemaz nevar uzskaitīt. Un, protams, arī sveces — tās arī bija jālej. Emīla māte un Līna noņēmās gandrīz visu nakti, sveces liedamas, gan mazas, gan arī eglīšu sveces, jo gaidīja taču ziemsvētkus. Alfrēds un Emīls iejūdza Lūkasu ragavās un aizbrauca uz mežu pēc eglītes, bet Emīla tēvs, aizgājis aiz kūts, atraka dažas tur noslēptās auzu vārpas, ar ko pabarot zvirbuļus.