- Viņa bija gluži kā rūcošs lauva aitu barā, - piebilda Dullais Joke, un Mazā Muciņa viņam piekrita. Pasarg dievs, Komandante sacēlusi briesmīgu traci un par varītēm gribējusi izdibināt, kas šo desas luņķīti paņēmis.
«Citādi jums būs tāds ziemsvētku vakars, ka pat eņģeļi debesīs raudās,» viņa teikusi. Un tā arīdzan noticis, Mazā Muciņa apgalvoja. Jo neviens neatzinies, ka būtu paņēmis desu, lai kā Komandante kliegusi un ārdījusies. Daži pat prātoja, vai tikai Komandante to nav pati izdomājusi, lai varētu paturēt sev visus gardumus, un, lai kā būtu, viņu ziemsvētku vakars nudien bijis tāds, ka pat eņģeļiem bijis jāraud, Mazā Muciņa piebilda. Komandante sēdējusi visu dienu augšistabā, iededzinājusi uz galda eglītes sveci un ēdusi desas, klimpas, šķiņķi un safrāna maizi, ēdusi tik daudz, ka sprāgusi vai pušu, bet apakšā citi nabadziņi sēdējuši gar sienām un raudādami grauzuši mazu sālītas siļķes kumosiņu, kaut gan bijis ziemsvētku vakars.
Un gluži tāpat bijis ziemsvētku dienā. Komandante vēlreiz nozvērējusies, ka neviens nedabūs pat pusklimpas, ja desas zaglis neatzīsies, un gaidīdama viņa sēdējusi tur augšā un tikai ēdusi un ēdusi, un nerunājusi ne pušplēsta vārdiņa. Mazā Muciņa pati lāgiem paglūnējusi pa atslēgas caurumu un redzējusi, ka visi Emīla mātes atsūtītie gardumi pazuduši Komandantes lielajā mutē. Viņa tomēr izbijusies, ka Dullais Joke būs aizgājis uz Kathultu un izpļāpājies, un pavēlējusi Mazajai Muciņai, ka viņai uz vietas - lai viņu pērkons sasper - jāpārved mājās Dullais Joke.
- Un tāpēc būs labāk, ja mēs tūdaļ ejam, Joke, - Mazā Muciņa mudināja.
- Ak, mīļo vectētiņ, grūta dzīve nabaga cilvēkam! - Alfrēds sacīja.
Emīls neteica ne vārda. Viņš sēdēja uz malkas kastes, zobus griezdams. Vēl ilgi pēc Mazās Muciņas un Jokes aiziešanas viņš tur sēdēja, acīmredzot kaut ko gudrodams. Beidzot viņš trieca dūri pret malkas kasti un teica:
- Man gan ir zināms kāds, kas sarīkos dzīres!-
- Kas ta? - Īda vaicāja.
- Emīls vēlreiz trieca dūri pret malkas kasti.
- To izdarīšu es! - viņš teica. Un tad pastāstīja, kā tas notiks. Dzīres būs uz velna paraušanu, un ikviens nabagmājas iemītnieks atnāks uz Kathultas sētu, turklāt tūdaļ!
- Bet, mīļais Emīl, vai tu esi pārliecināts, ka tas nebūs nedarbs? - mazā Īda bailīgi jautāja.
Arī Alfrēds izbijās un domāja, ka tas tiešām būs nedarbs, bet Emīls apgalvoja, ka nekādā ziņā ne. Tas būs labs darbs.
- Un māmiņa arī priecāsies, - Emīls piebilda.
- Jā, bet tētiņš? - Īda šaubījās.
- Hm, - Emīls noteica, - un tomēr tas nekādā ziņā nav nedarbs.
To teicis, viņš apklusa un atkal gudroja.
- Tomēr pats grūtākais būs izdabūt viņus ārā no lauvu midzeņa, - zēns sacīja. - Nāciet, iesim turp un pamēģināsim.
Pa to laiku Komandante bija aprijusi visas desas un klimpas, visu šķiņķi un recekli, safrāna maizi un piparkūkas un pat izšņaukusi Dullā Jokes šņaucamo tabaku. Tā nu viņa sēdēja tur augšistabā pavisam sadrūmusi - kā cilvēks, kas izdarījis nelāgu darbu. turklāt pārēdies pārlieku daudz gardumu. Lejā pie citiem viņa negribēja iet, jo tie tikai smagi pūta un, ne vārda neteikdami, blenza uz viņu.
Drūmās domās nogrimusi, viņa izdzirda, ka pie ārdurvīm kāds klauvē, un nokāpa lejā apskatīties, kas tas ir.
Tas bija Emīls, kas stāvēja uz lieveņa, - Kathultas Emīls. Nu gan Komandante izbijās, kas zina, vai Dullais Joke un Mazā Muciņa nav izpļāpājušies, un varbūt Emīls atnācis tāpēc.
Bet mazais Emīls tikai pieklājīgi palocījās un sacīja:
- Nez vai es neesmu aizmirsis savu atvāžamo nazi, kad pēdējo reizi te biju?
Padomā tikai, cik Emīls bija viltīgs! Atvāžamais nazis, ka parasti, atradās viņa bikšu kabatā, bet kaut ko viņam vajadzēja izdomāt, lai attaisnotu savu ierašanos nabagmājā.
Komandante apgalvoja, ka nekādu nazi nav redzējusi, un Emīls sacīja:
- Vai desas garšoja labi un receklis, un visi citi gardumi?
Komandante nodūra acis un nikni lūkojās uz savām platajām pēdām.
- Nu, protama lieta, protama lieta, - viņa aši atteica. - Jā, mīļā Kathultas māte nudien zina, kas nabaga cilvēkiem vajadzīgs. Pasveicini viņu sirsnīgi!
Un tad Emīls pateica to, ko bija gribējis sacīt, šurp nākdams, bet to izmeta tikai tā, garāmejot, itin kā tas nebūtu nekas svarīgs.
- Māte un tēvs ir Skorphultas dzīrēs, - viņš sacīja.
Nu gan Komandante iedegās.
- Ko, vai šodien Skorphultā ir dzīres? To es nezināju!
«Citādi viņa tur būtu sen aizgājusi,» Emīls nodomāja. Viņš, tāpat kā visi citi Lennebergas iedzīvotāji, zināja - tiklīdz kaut kur rīko dzīres, tā virtuves durvīs parādās Komandante - precīza kā pulkstenis. Un no viņas tikai tad varēja atkratīties, kad viņa vismaz bija nogaršojusi siera pudiņu. Siera pudiņa labad viņa bija gatava iet caur uguni un ūdeni. Un, ja tu kādreiz esi bijis Lennebergā dzīrēs, tad zināsi tikpat labi kā Komandante, ka uz galda spožās vara kārbās rindām vien stāv dažādi siera pudiņi, ko viesi atveduši kā dāvanu vai ciemakukuli, kā mēdz sacīt Lennebergā.
Emīls, protams, nevarēja zināt, ka Skorphultā ir septiņpadsmit dažādi siera pudiņi, un to viņš nemaz neapgalvoja, jo melot negribēja. Viņš tikai viltīgi sacīja:
- Septiņpadsmit dažādi siera pudiņi, ko tu par to teiksi?
- Jā, tiesa kas tiesa, - Komandante piekrita. Tad Emīls aizgāja. Savu viņš bija padarījis. Viņš zināja, ka pēc pusstundas Komandante būs ceļā uz Skorphultu.
Un Emīls nudien bija aprēķinājis pareizi. Viņš, Alfrēds un mazā Īda stāvēja, paslēpušies aiz malkas grēdas, un redzēja Komandanti iznākam ārā. Viņa bija ietinusies biezā vilnas lakatā un pasitusi padusē ubaga tarbu, nu viņa dosies uz Skorphultu. Bet vai tu vari iedomāties šito riebekli - viņa aizslēdza durvis un slēdzeni iebāza tarbā, tas nu gan bija smalki! Tagad šie nabadziņi bija ieslēgti kā cietumā, un tas, pēc Komandantes domām, bija pareizi darīts. Ja Dullais Joke atkal iedomātos bēgt, viņš redzētu, kam ir vara un ar ko nevar rotaļāties.
Tad Komandante joza uz Skorphultu, cik vien ātri tuklās kājas spēja viņu nest.
Emīls piegāja un paraustīja durvis, lai redzētu, cik cieši tās aizslēgtas. To darīja arī Alfrēds un mazā Īda; jā, durvis bija aizslēgtas, tur nebija nekādu šaubu.
Pie loga iekšpusē bija saspiedušies visi nabagi un izbijušies blenza uz tiem trim, kas stāvēja ārpusē un gribēja tikt iekšā. Bet Emīls kliedza:
- Jūs nāksiet Kathultā uz dzīrēm, ja vien mēs jūs izdabūsim ārā!
Tad nabagmājas istabā iedūcās kā bišu stropā. Tas taču bija kaut kas vienreizējs un jauks, tomēr arī gatavais posts, jo viņi bija ieslēgti un nekādi nevarēja tikt ārā.
Tu varbūt teiksi, kāpēc viņi nevarēja attaisīt logu un izkāpt pa to ārā, tas taču nebūtu tik grūti? Var redzēt, ka tu nekad neesi dzirdējis runājam par iekšlogu. Ziemā nabagmājā nevarēja atvērt nevienu logu iekšlogu dēļ. Tie bija kārtīgi aiznagloti un aizlīmēti ar papīra strēmelēm, lai pa logu spraugām nepūstu iekšā vējš.
Bet kā tad var izvēdināt istabu, tu varbūt brīnīsies? Mīļais bērns, nevaicā tik muļķīgi! Kurš gan runā par nabagmājas istabas vēdināšanu, tādas neprātības nevienam ne prātā nenāk, jo nevienam nav vajadzīgs vairāk gaisa par to, kas ieplūst pa vaļējo plīti, nelīdzeno sienu un grīdas spraugām.