Выбрать главу

Nē, pa logu viņi nevarēja tikt ārā - šie nabaga vecīši. Vienu logu gan varēja attaisīt, bet tas atradās augšā Komandantes istabā, un neviens nabagmājas vecītis, lai cik izsalcis būtu, neuzdrīkstētos dzīru dēļ lēkt ārā pa logu, kas atrodas četru metru augstumā, jo tad viņš noteikti ielēktu arī debesu valstībā.

Bet Emīls tik viegli vis nepadevās. Viņš zem malkas grēdas atrada kāpnes un pieslēja tās pie Komandantes loga, ko Mazā Muciņa bija ar prieku atvērusi. Augšā uzkāpa Alfrēds. Viņš bija liels un spēcīgs un kā nieku varēja panest mazus, izdēdējušus nabagmājas vecīšus. Protams, viņi vaimanāja un kliedza, bet ārā viņi tika itin visi. Vienīgi Salijas Amālija ne. Viņa neuzdrīkstējās un negribēja. Tad Viberģiene apsolīja atnest viņai dzīru gardumus, cik vien varēs panest, un Amālija apmierinājās.

Ja kāds otrajos ziemsvētkos būtu braucis uz Kathultas pusi tieši tad, kad iestājās krēsla, viņam būtu licies, ka viņš redz mazus, pelēkus rēgus, kas elsdami un pūzdami steberē augšup Kathultas pakalniņā. Un tiešām šie nabadziņi savās skrandās izskatījās pēc rēgiem, tomēr viņi bija līksmi kā cīruļi un kustīgi kā bērni - ak tu pasaulīt, sen viņi nebija bijuši ziemsvētku dzīrēs! Un viņi priecājās arī, iedomājoties, ka Komandante pārnākusi atradīs nabagmājas istabā vienu vienīgu nožēlojamu ubadzi.

- Hihihi, to viņa ir pelnījusi, - sacīja Juhans Viena Ēra, - hihihi, tad viņa redzēs, kā ir, kad nabagmājā nav iemītnieku!

Par šiem vārdiem viņi visi apmierināti pasmējās. Bet, kad viņi vēlāk ienāca smalkajā Kathultas virtuvē, kur Emīls aizdedzināja piecas lielas sveces, kas spoguļojās spožajos vara traukos gar baltajām sienām, un kur viss spīdēja un laistījās, viņi kļuva pavisam klusi, un Dullais Joke nodomāja, ka nokļuvis debesīs.

- Re, kāda gaisma! - viņš iesaucās un sāka raudāt gan aiz prieka, gan bēdām.

Bet Emīls sacīja:

- Nu tik būs dzīres!

Un tur tiešām notika dzīres. Emīls, Alfrēds un mazā Īda cits citam palīdzēja iznest no pieliekamā tik daudz gardumu, cik vien bija viņu spēkos. Un es gribētu, lai tu zini, kas bija salikts uz virtuves galda Kathulta šajā otro ziemsvētku dienā.

Tur atradās

bļoda ar asins klimpām,

bļoda ar speķa desām,

bļoda ar recekli,

bļoda ar aknu pastēti,

bļoda ar sardelēm,

bļoda ar gaļās tītenīšiem,

bļoda ar teļa kotletēm,

bļoda ar ribiņām,

bļoda ar putraimu desām,

bļoda ar kartupeļu desām,

bļoda ar siļķu salātiem,

bļoda ar sālītu gaļu,

bļoda ar sutinātu vērša mēli,

bļoda ar asins desām,

bļoda ar lielu šķiņķi,

bļoda ar lielu sieru,

bļoda ar plāceņiem,

bļoda ar sīrupa maizi,

bļoda ar smalku rudzu maizi,

bļoda ar kadiķu dzērienu,

piena kanna,

šķīvis ar rīsu biezputru,

kārba ar siera pudiņu,

trauks ar plūmēm,

bļoda ar ābolu torti,

bļoda ar zemeņu ievārījumu,

bļoda ar putukrējumu,

bļoda ar bumbieriem

un neliels, labi nobarots cepts sivēns, kas bija garnēts ar kristāla cukuru.

Man liekas - tas arī bija viss. Ja nu es būtu ko aizmirsusi, tad, augstākais, trīs vai četrus ēdienus, nu, drošības labad teiksim - piecus, bet citādi gan esmu visu uzskaitījusi.

Un tā viņi sēdēja pie galda - visi šie Lennebergas nabagmājas vecīši un vecītes -, pacietīgi nogaidīdami, vienīgi pēc katras bļodas, kas tika celta galdā, viņu acīs sariesās aizvien vairāk asaru.

Beidzot Emīls sacīja:

- Esiet tik laipni un iekodiet!

Jā, viņi tiešām iekoda, koda tā, ka šmakstēja vien.

Alfrēds, Emīls un mazā Īda arī ēda. Tomēr Īda, apēdusi tikai pāris gaļas tītenīšu, nogrima domās. Viņa prātoja par to, vai visas šīs dzīres tomēr nav nedarbs. Viņa piepeši atcerējās, ka trešajos ziemsvētkos, ak vai, pie viņiem atbrauks visi Ingatorpas radinieki! Un viņiem paredzētais dzīru ēdiens tagad aizgāja pavisam citu ceļu. Viņa dzirdēja, kā pie galda šmakstēja, knakstēja un šļurkstēja. Likās - it kā pie kārbām, šķīvjiem un bļodām būtu piemeties bars zvēru. Īda saprata, ka tā var ēst tikai galīgi izbadējušies cilvēki, un tomēr tas bija baismīgi. Viņa parāva Emīlu aiz piedurknes un pačukstēja tā, ka tikai viņš to varēja dzirdēt:

- Vai tu esi drošs, ka tas nav nedarbs? Padomā par tiem, kas rīt atbrauks no Ingatorpas!

- Tie jau ir tāpat diezgan resni. Labāk, ja ēdiens nonāk pie tiem, kas ir izsalkuši, - Emīls mierīgi atbildēja.

Bet, lai būtu kā būdams, viņš tomēr maķenīt izbijās, jo izskatījās tā, ka pāri nepaliks pat pusklimpas.

To, ko nabagi neiebāza mutē, iegrūda kabatā vai tarbā, un bļoda bija tukša vienā acumirklī.

- Tagad es vēl iekodīšu ribiņas, - Pīķa Kalle sacīja, apēzdams pēdējo ribiņu.

- Un es iekodu siļķu salātus, - sacīja Palaidne Fija.

«Es iekodu,» viņi sacīja, un tas nozīmēja, ka viņi apēduši visu un bļoda ir tukša.

- Nu mēs esam iekoduši no itin visa, - beidzot noteica Trakais Niklass, un patiesākus vārdus viņš līdz šim vēl nebija teicis. Tāpēc šīs dzīres vēlāk uz visiem laikiem tika nosauktas par «Lielajām iekošanas dzīrēm Kathultā», jo tu jau saproti, ka par tām ilgi pēc tam runāja gan Lennebergā, gan citos novados.

Pāri bija palicis viens vienīgs ēdiens, un tas bija ceptais sivēns. Viņš atradās uz galda un skumīgi blenza ar kristāla cukura acīm.

- Va velns, šis sivēns izskatās pēc spoka,- ierunājās Palaidne Fija. - Viņam es neuzdrīkstos pieskarties!

Viņa līdz šim vēl nebija redzējusi ceptu, nesagrieztu sivēnu, un tie citi arī tādu nebija redzējuši. Tāpēc viņi juta it ka cieņu pret šo sivēnu un neuzdrīkstējās tam pieskarties.

- Nez vai nebūtu palicis vēl kāds desas luņķītis? - vaicāja Pīķa Kalle, kad visi trauki bija iztukšoti.

Emīls sacīja, ka tagad visa Kathultas sētā palicis tikai viens desas luņķītis un tas pats uzsprausts uz kociņa vilku bedrē. Tam tur jāpaliek un jāvilina vilks, kuru Emīls gaida, tāpēc ne Pīķa Kalle, ne arī kāds cits to nevar dabūt.

Tad Viberģiene pacēla balsi:

- Salijas Amālija - viņu mēs esam aizmirsuši! Kā neziņā viņa pavērās apkārt, un viņas skatiens apstājas pie sivēna.

- Viņa dabūs šitin to, tā mūsu Amālija! Kauču tas izskatās pēc spoka. Ko tu par to teiksi, Emīl?

- Jā, lai jau viņa dabū sivēnu, - Emīls nopūzdamies atteica.

Tagad viņi visi bija tā pieēduši, ka pat pakustēties nevarēja, kur nu vēl ar savām kājām nonākt atpakaļ nabagmājā.

- Būs jāpaņem ragavas, - Emīls sacīja un tā arī izdarīja. Kathultā viņiem bija garas un platas ragavas, kuras viņi sauca par malkas ragavām; šajās ragavās varēja sasēdināt nez cik nabagmājas iemītnieku, kaut gan viņi šoreiz bija mazliet tuklāki, nekā parasts.

Bija iestājies vakars, un pie debesīm mirdzēja zvaigznes. Spīdēja arī pilns mēness, sniegs bija tikko uzkritis, un laiks bija maigs un skaists. Tiešām lielisks vakars braucienam ar ragavām!

Emīls un Alfrēds palīdzēja visiem ierāpties ragavās. Priekšā sēdēja Viberģiene ar sivēnu, aiz viņas visi citi pēc kārtas un pašās beigās mazā Īda, Emīls un Alfrēds.

- Nu tik laidīsimies! - Emīls uzsauca.

Un viņi laidās lejup no Kathultas pakalna, ka sniegs vien putēja; vecīši un vecītes aiz prieka kliedza - vai, kā viņi kliedza! - jo tik sen nebija braukuši ar ragavām, tikai sivēns Viberģienes rokās klusēja un spocīgi lūkojās mēnesnīcā.