Jā, bet Komandante - ko darīja viņa? To tu tūdaļ dzirdēsi. Es gan būtu gribējusi, lai tu viņu redzētu, kad viņa pārnāca no Skorphultas dzīrēm! Iedomājies, ka viņa nāk, ietinusies pelēkā lakatā, tukla un apmierināta, izņem no kabatas slēdzeni un ieliek to atslēgā, mazliet sapurinās, iedomādamās, cik pazemīgi un padevīgi viņi visi tur iekšā tagad ir, jā, jā, viņiem jāmācās saprast, kam pieder vara pavēlēt - tikai Komandantei.
Nu viņa pagriež slēdzeni, nu pārkāpj pāri slieksnim, nu jau ir priekšnamā ... bet kāpēc visur tāds klusums? Vai viņi jau guļ jebšu sēž un pukojas? Mēness spīd pa nabagmājas logu, katrs kaktiņš istabā ir gaišs, bet kāpēc viņa neredz nevienu dzīvu dvēseli? Tāpēc, ka tur neviena nav! Jā, Komandant, tur nav nevienas pašās dzīvas dvēseles!
Komandanti pārņem briesmīgi drebuļi, viņa jūt tādu izbīli, kādu līdz šim nekad nav jutusi. Kurš var iziet ārā pa aizslēgtām durvīm? Neviens cits kā eņģeļi... ja, laikam gan tā būs! Šos nožēlojamos ubaģeļus, kuriem viņa atņēma desas, pladiņas un šņaucamo tabaku, būs paņēmuši eņģeļi un aizveduši uz labāku vietu nekā nabagmāju. Tikai viņu vienu tie pametuši postā un nelaimē, ak vai, ak vai, ak vai! Komandante kauca kā suns.
Bet tad no kādas gultas, kurā zem segas paslēpies guļ nožēlojams cilvēciņš, atskan balss.
- Kāpēc tu kauc? - Salijas Amālija vaicā.
Komandante uz vietas atžirgst. Žigli viņa iztin Amāliju no segām. Komandante to prot.
Un tad viņa brāžas uz Kathultas sētu. Tagad viņas vecīšiem un vecītēm aši jāatgriežas mājās, aši un klusi, lai Lennebergā par šo gadījumu nepļāpātu.
Kathultas sēta mēness gaismā izskatās tik skaista. Viņa redz, ka virtuves logā mirdz it kā daudzas sveces. Un tad viņa piepeši sakaunas un neuzdrīkstas iet iekšā. Vispirms viņa palūrēs pa logu, lai redzētu, vai nabagmājas iemītnieki nudien tur sēž un dzīro. Bet viņai nepieciešama kaste vai kas cits, uz kā pakāpties, citādi viņa nesasniegs logu. Komandante mazliet pagriežas uz galdnieka skabūža pusi, lai tur kaut ko atrastu. Un kaut ko viņa arī atrod. Bet tikai ne kasti. Viņa atrod desas luņķīti. Vai varat iedomāties, uz puļķīša uzbāzts, sniegā pavīd kartupeļu desas luņķītis - un tieši tādā mēnesnīcā! Patlaban Komandante gan ir tā pieēdusi, ka vai plīst, bet viņa zina, cik ātri cilvēks atkal jūt izsalkumu, un atstāt sniegā tik jauku desas luņķīti būtu neprātība - tā domā Komandante. Un viņa pasper soli. Vienu vienīgu lielu soli.
Tā agrākos laikos tika ķerti vilki Smolandē.
Tieši tajā mirklī, kad Komandante iegāzās vilku bedrē, dzīres Kathultā bija beigušās un visi nabagmājas iemītnieki, iznākuši ārā, sakāpa ragavās, lai brauktu uz mājām. No vilku bedres nebija dzirdama ne skaņa, jo sākumā Komandante negribēja saukt palīgā. Viņa, protams, domāja, ka pati izrāpsies ārā, un tāpēc klusēja.
Un tā viņas vecīši un vecenītes klaigādami brauca no pakalna lejup, bet, pārbraukuši mājās, kā par brīnumu, durvis atrada vaļā; viņi visi tūdaļ gāja pie miera un no dzīrēm un jaukā brauciena jutās tik līksmi, kā daudzus gadus nebija jutušies.
Mājup uz Kathultu mēnesnīcā un zvaigžņu mirdzumā devās Emīls, Alfrēds un mazā Īda. Emīls un Alfrēds vilka ragavas, bet Īda sēdēja tajās un uzbrauca augšā visos pakalnos, jo viņa taču bija vēl maza.
Ja tu kādreiz esi Lennebergā klusā mēnesnīcas vakarā vizinājies kamaniņās pa šādu ziemas ceļu, tad arī zināsi, cik tur ir brīnumaini kluss, itin kā visa zeme dusētu. Un varēsi iedomāties, cik šausmīgi, ja šajā dziļajā klusumā atskan pretīgi kliedzieni. Un tā Emīls, Alfrēds un Īda, nekā ļauna nenojauzdami, uzbrauca ar ragavām pēdējā kalniņā un piepeši no Emīla vilku bedres izdzirda tādus kaucienus, ka jebkuram asinis būtu varējušas sastingt. Mazā Īda nobālēja un šajā brīdī gauži ilgojās pēc mātes. Bet Emīls nu gan ne. Viņš, mežonīga prieka pārņemts, taisīja īstus āža lēcienus.
- Manā bedrē iekritis vilks! Vai die, kur tā mana bīse! - viņš sauca.
Jo tuvāk viņi nāca, jo briesmīgāki un briesmīgāki kļuva kaucieni. Tie atbalsojās visā Kathultā, un varēja domāt, ka mežs ir pārpilns vilku, kuri atbild uz noķertā vilka žēlabu kaucieniem.
Bet Alfrēds sacīja:
- Jocīgi gan šis vilks kauc! Paklausieties!
Viņi mēnesnīcā apstājās un klausījās vilka baismīgajos kaucienos.
- Palīgā! Palīgā! Palīgā! - tas kauca. Emīla acis iemirdzējās.
- Vilkacis. Nudien esmu pārliecināts, ka tas ir vilkacis, - viņš teica.
Ar pāris lēcieniem viņš pirmais atradās pie vilku bedres. Un tad viņš redzēja, kādu vilku noķēris. Tas bija nevis vilkacis, bet tikai nožēlojamā Komandante! Emīls pārskaitās: kas tad viņai meklējams vilku bedrē! Viņš taču gribēja noķert īstu vilku. Bet tad viņš pārdomāja. Varbūt tomēr tam ir sava nozīme, ka vilku bedrē iegāzusies Komandante. Viņam ienāca prātā, ka varbūt šo neganteli varētu maķenīt savaldīt, lai viņa kļūtu mazliet labsirdīgāka, ne tik neganta, jā, varbūt viņam pat likās, ka šo sievišķi varētu iemācīt kaunēties. To Komandantei tiešām vajadzēja iemācīt. Un tāpēc viņš uzsauca Alfrēdam un Īdai:
- Nāciet šurp! Nāciet, tad jūs redzēsiet kādu riebīgu un pretīgu zvēru.
Un tā viņi visi trīs tur stāvēja un blenza uz Komandanti, kura, aptinusies ar savu pelēko lakatu, tiešām izskatījās pēc vilka.
- Vai tu esi pārliecināts, ka tas ir vilkacis? - mazā Īda drebošā balsī vaicāja.
- Vari man ticēt. Tā nudien ir veca, neganta vilkace, un tādas ir visbīstamākās, - Emīls atbildēja.
- Jā, jo tās ir ļoti rijīgas, - Alfrēds piemetināja.
- Jā, paraugies tikai uz šito. Cik tā savā mūžā nav aprijusi! Bet tagad tam pienācis gals. Alfrēd, padod manu bīsi! - Emīls sacīja.
- Vī manu dieniņ, va tad tu niredzi, kas es tāda esmu! - Komandante briesmīgās bailēs atsaucās, dzirdēdama, ka Emīls grasās ņemt bisi. Viņa taču nezināja, ka tā ir tikai rotaļu bise, ko Alfrēds bija darinājis Emīlam.
- Vai tu dzirdēji, ko vilkacis teica? - Emīls vaicāja. - Es nekā nesadzirdēju.
Alfrēds paskurināja galvu.
- Nē-ē, es arīdzan nesadzirdēju.
- Un vispār man par to nav nekādas daļas. Dod šurp manu bīsi, Alfrēd! - Emīls sauca.
Tad Komandante iekliedzās:
- Va ta jūs niredzat, ka tā esmu es, kas šeit iesprūdusi?!
- Ko viņa tur muld? Viņa laikam grib zināt, vai mēs esam redzējuši viņas tēvamāti, - Emīls atcirta.
- Nu jā, bet to taču mēs neesam redzējuši, - Alfrēds piebilda.
- Nē, un arīdzan viņas mātesmāsu ne, - Emīls sacīja. - Jo citādi mēs viņas bedri ātri vien būtu piesvieduši ar vilkacēm. Dod šurp manu bīsi, Alfrēd!
Nu gan Komandante iegaudojās pilnā balsī.
- Jūs esat gauži ļauni, tiesa kas tiesa, - viņa šņukstēja.
- Vai viņa saka, ka viņai garšo desa? - Emīls bija neizpratnē.
- Protams, - Alfrēds atteica, - bet desu mums nav.
- Nē, visā Smolandē nav neviena desas luņķīša, jo tās visas aprijusi Komandante, - Emīls sacīja.
Bet nu Komandante kauca vēl skaļāk, jo saprata, ka Emīls uzzinājis, cik ļauni viņa izturējusies pret Dullo Joki un citiem nabagmājas iemītniekiem. Viņa tā kauca, ka Emīlam kļuva viņas žēl, jo viņš bija labsirdīgs zēns. Tomēr, lai nabagmājā tiešām notiktu kāda pārmaiņa, šo Komandanti tik viegli vis nevarēja izlaist ārā, tāpēc viņš sacīja:
- Paklau, Alfrēd, ja šo vilkaci aplūko tā vērīgāk, vai tev neliekas, ka tas savā ziņā ir līdzīgs nabagmājas Komandantei?