- Un, ja arīdzan tā būtu, Komandante ir ļaunāka par visiem Smolandes vilkačiem, - Alfrēds atbildēja.
- Jā, tev taisnība, - Emīls piekrita. - Vilkači salīdzinājumā ar Komandanti ir gatavie jēriņi. Jo Komandante nenovīd nevienam nenieka. Es tikai gudroju, kas no skapja izņēma to desas luņķi.
- Tā biju es, - Komandante vaimanāja.- Tā biju es! Esmu ar mieru atzīties velns zina kādā pārkāpumā, ja tikai jūs mani izlaidīsiet ārā.
Tad Emīls un Alfrēds, klusi smaidīdami, saskatījās.
- Alfrēd, va ta tev nav acu pierē? Va tu neredzi, ka tas ir nevis vilkacis, bet gan Komandante? - Emīls vaicāja.
- Sasper viņu jods, kā mēs tā varējām aloties! - Alfrēds izsaucās.
- Jā, arīdzan es to nesaprotu. Protams, viņa ir līdzīga vilkacim, taču tam nav tāda lakata, - Emīls atbildēja.
- Nnē, tāda tam nav. Toties bārda gan vilkacim ir.
- Ej nu ej, Alfrēd, esi tagad laipns pret Komandanti un atnes kāpnes, - Emīls sacīja.
Bedrē nolaida kāpnes, un Komandante, skaļi raudādama, izrāpās no bedres un tā aizbrāzās projām, ka vējš vien nošalca, jo nu viņa nemūžam vairs nerādīsies Kathultā. Nemūžam vairs te nespers kāju. Taču, iekams Komandante pazuda aiz pakalna, viņa pagriezās un sauca:
- Jā, es paņēmu desu, dievs piedod man grēkus, bet ziemsvētku vakarā es to biju aizmirsusi. Zvēru, ka biju to aizmirsusi.
- Nu tad ir labi, ka tu brīdi te pasēdēji un to atcerējies, - Emīls atteica. - Tātad šīs vilku bedres arīdzan kaut kam noder.
Bet Komandante klunkuroja lejup no pakalna, cik ātri tuklās kājas spēja viņu panest, un nabagmājā nonāca gluži aizelsusies. Visi nabagmājas iemītnieki gulēja savās utu apsēstajās gultās, un Komandante neparko negribēja viņus modināt. Tāpēc viņa iezagās iekšā klusi kā rēgs, tik klusi viņa nekad nebija nākusi te iekšā.
Tur gulēja visi viņas ļautiņi, un viņa tos saskaitīja gluži kā aitas: Dullais Joke un Pīķu Kalle, Juhans Viena Ēra un Trakais Niklass, Palaidne Fija un Mazā Muciņa, Viberģiene un Salijas Amālija, jā, tur bija viņi visi. Bet pēkšņi viņa ieraudzīja vēl kaut ko. Uz galda blakām Salijas Amālijas gultai stāvēja... ak pasaulīt, tur stāvēja spoks. Jā, protams, tas bija spoks, lai gan bija līdzīgs mazam, briesmīgam sivēnam, bet varbūt tas bija vilkacis, kas tur stāvēja un blenza uz viņu ar savām baigajām, baltajām acīm!
Tik daudz izbīļa vienā un tai pašā dienā - tas Komandantei bija par daudz. Smagi nopūtusies, viņa saļima uz grīdas. Tur nu viņa gulēja un atmodās tikai, kad pa nabagmājas istabas logu iespīdēja saule; tā bija trešo ziemsvētku diena.
Trešo ziemsvētku diena, kad Ingatorpas radinieki ieradīsies Kathultā uz dzīrēm, - ak vai, ak vai, ak vai, kas nu tās būs par dzīrēm? Un tomēr! Toverītī pieliekamajā bija tikko sālīts speķis, un ceptu speķi ar kartupeļiem un loku mērci var pat pasniegt pašam karalim, ja nu tā gadās.
Bet, kad Emīla māte tajā vakarā rakstīja savā zilajā burtnīcā, viņa bija satriekta, tas jāatzīst, un tajās lappusēs vēl šobaltdien redzami asaru traipi.
«Par manām trešo ziemsvētku raizēm» - tāds bija virsraksts. Un tad sekoja: «Šodien viņš visu dienu nosēdēj galdnieka skabūzī, nabag bērns. Patiesīpā viņš ir diesgan laps, šis puika, lai gan dažkārt man liekas, viņš ir pagalam trags!»
Bet dzīve Kathultā ritēja tālāk. Ziema drīz vien bija pagājusi, un iestājās pavasaris. Emīls bieži sēdēja galdnieka skabūzī, un, ja viņa nebija tur, tad viņš rotaļājās ar Īdu, jāja Lūkasu un veda piena kannas, ķīvējās ar Līnu, runāja ar Alfrēdu un laiku pa laikam izdarīja jaunus nedarbus, kas viņa dienas no rīta līdz vakaram vērta bagātas un dažādas; un tā maija sākumā galdnieka skabūža plauktā jau sēdēja simt divdesmit pieci koka vīriņi, jā, ir gan darbīgs šis zēns!
Alfrēds gan nedarīja nekādus nedarbus, tomēr viņu māca raizes, jo viņš nebija uzdrīkstējies pateikt Līnai, ka negrib viņu precēt.
- Tomēr būs labāk, ja to pateikšu es, - Emīls plijās virsū, bet Alfrēds negribēja par to ne dzirdēt.
- Es taču teicu, ka tas jāizdara smalki, lai viņa neapvainojas.
Alfrēds nudien bija labsirdīga dvēsele, un viņš nezināja, kā lai smalkāk to pasaka Līnai. Bet kādā sestdienas vakarā maija sākumā, kad Līna sēdēja uz kalpu istabas kāpnēm un ietiepīgi gaidīja Alfrēdu, kas atnāks ar viņu palakstoties, Alfrēds nolēma, ka nu tam jānotiek. Un viņš, izliecies ārā pa kalpa istabas logu, uzsauca:
- Paklau, Līna, es sen tev gribēju kaut ko sacīt!
Līna tikai pasmīkņāja, un viņai likās - tagad nudien viņš pateiks to, ko viņa jau tik sen gaidījusi.
- Ko ta tu man gribēji sacīt, mīļais Alfrēd, - viņa atsaucās, - teic, ko tu gribēji sacīt!
- Nu jā, tas bija par to precēšanos, par ko mēs runājām... paklau, tā ir viena cūcīga padarīšana.
Jā, tā viņš teica, nabaga Alfrēds! Nudien baismīgi, ja kaut kas tāds jāsaka. Es gandrīz to nemaz negribēju tev sacīt, jo nevēlos tev iemācīt vēl citus nejaukus vārdus. Bet atceries, ka Alfrēds bija tikai nabaga Lennebergas kalps, bet tu tāds neesi. Lai cik ilgi viņš bija gudrojis, viņš nevarēja izdomāt, kā lai izsakās smalkāk. Nabaga Alfrēds!
Līna, starp citu, nemaz nelikās apbēdināta.
- Ak šitā, gan tu redzēsi! - viņa atsaucās.
Un Alfrēds saprata, ka viņš nemūžam no Līnas netiks vaļā. Bet tieši tajā vakarā viņš gribēja būt laimīgs un brīvs un tāpēc kopā ar Emīlu aizgāja uz Kathultas dīķi makšķerēt asarus.
Vakars bija tik jauks, kāds var būt vienīgi Smolandē. Visas Kathultas ievas ziedēja, strazdi svilpoja, odi sīca, un asari makten ķērās. Tā nu viņi tur sēdēja - Emīls un Alfrēds - un redzēja, ka viņu makšķeres šūpojas dzidrajā ūdenī. Neko daudz viņi nerunāja, tomēr jutās labi. Viņi gāja uz mājām tikai tad, kad saule jau bija norietējusi; Alfrēds uz spailes nesa asarus, un Emīls svilpoja svilpi, ko Alfrēds viņam bija darinājis. Viņi gāja pāri pļavai pa taciņu, kas izvijās starp pavasarīgi zaļajiem bērziem. Emīls svilpoja tā, ka pat strazdi brīnījās, bet piepeši pierima un izņēma stabuli no mutes.
- Vai zini, ko es darīšu rītdien? - viņš vaicāja.
- Nnēē, vai tas būs kāds nedarbs? - Alfrēds atjautāja.
Emīls atkal iesprauda mutē stabuli un svilpoja tālāk. Laiciņu viņš gāja, skaļi svilpodams un nopietni gudrodams.
- Es pats to nezinu. To es iepriekš nekad nezinu, - viņš beidzot sacīja.
LENNEBERGAS EMĪLA DZĪVE RIT TĀLĀK
Tu jau pārliecinājies, ka visā Lennebergā, visā Smolandē, visā Zviedrijā un, kas zin, varbūt visā pasaulē laikam gan nebūs dzīvojis zēns, kas izdarījis vairāk nedarbu nekā Emīls, kurš sen atpakaļ dzīvoja Kathultas sētā Lennebergas draudzē Smolandē. Tīrais brīnums, ka šis puika, izaudzis liels, kļūs par komunālvaldes priekšsēdētāju, taču viņš patiesi kļuva par priekšsēdētāju un arī par smalkāko vīru visā Lennebergā. Paskat, tā nu iznāk, ka pat paši nerātnākie bērneļi ar laiku izaug par kārtīgiem cilvēkiem - pēc manām domām, tas ir jauki. Vai tu man piekrīti? Kā tad, tu taču arī būsi pastrādājis ne vienu vien nedarbu! Ak nē? Vai gan es varēju tik ļoti kļūdīties?
Kathultas sētas saimniece Alma Svensone - Emīla māte - ierakstīja visus Emīla nedarbus zilās burtnīcās, kuras viņa paslēpa sekretāra atvilktnē. Beidzot atvilktne bija tā piebāzta ar burtnīcām, ka to tikai ar pūlēm varēja attaisīt. Kāda saņurcīta burtnīca allaž spraucās ārā. Tomēr zilās burtnīcas ir saglabājušās tai pašā vecajā sekretārā līdz pat šai dienai, izņemot trīs, kuras Emīls, kad viņam ievajadzējās naudas, reiz svētdienas skolā mēģināja pārdot skolotājai. Kad viņa tās negribēja pirkt, Emīls ņēma un salocīja no tām papīra kuģīšus, kurus palaida Kathultas strautiņā, un kopš tā laika neviens tos vairs nav redzējis.