Skolotāja nespēja saprast, kālab viņai jāpērk no Emīla kaut kādas burtnīcas.
- Kur es tās likšu? - viņa izbrīnā jautāja.
- Lai mācītu bērnus, ka tie niizaug tik šausmig kā es, - Emīls atteica.
Jā, jā, Emīls tīri labi zināja, kas viņš par knēveli, un, ja arī to nejauši piemirsa, tad tuvumā allaž gadījās Līna, Kathultas kalpone, kas viņam to atgādināja.
- Tevi jau nilon sūtīt kauč kādā svētdienas skolā, - viņa sacīja, - tikpat tev tai prātiņā nekas niaizķeras, un debesīs tu tāpat nitiksi... vienīgi, ja tur vajadzēs pašu pērkonu!
Līna ar to domāja Emīlu, jo, kur vien viņš parādījās, tur tūliņ bija troksnis un kņada.
- Šitādu zēnu manas acis vēl nav skatījušas, - viņa teica un paņēma mazo Īdu, Emīla māsiņu, līdzi uz ganībām, kur Īda lasīja meža zemenes, kamēr Līna slauca Kathultas govis. Kad Īda, savērusi zemenes uz smilgām, pārnesa tās mājās, Emīls no piecām smilgām izmānīja viņai tikai divas - tik vēlīgs viņš tomēr bija.
Tu tikai nedomā, ka Emīls gribēja iet kopā ar Līnu un Īdu uz govju ganībām; nē jel, viņš vēlējās izpriecāties no visas sirds un tālab, paķēris savu "nāģeni" un "bīsi", taisnā ceļā aizskrēja uz zirgu ganībām, uzlēca mugurā Lūkasam un, cik jaudas, aizaulekšoja gar lazdu puduriem, ka velēnas vien nogriezās pa gaisu. Viņš iztēlojās, kā "Smolandes karavīri dodas uzbrukumā"; to viņš bija noskatījis kādā avīzes ilustrācijā un tāpēc zināja, kā to dara.
"Naģene" "bīse" un Lūkass - tās bija mīļākās lietas, kas Emīlam šai pasaulē piederēja. Lūkass bija viņa zirgs; jā, tas tiešām piederēja viņam, jo to
Emīls pats aiz savas apķērības bija iegādājies Vimmerbijas tirgū. "Nāģeni" - mazu, neglītu cepurīti ar nagu - viņam reiz nopirka tēvs. Koka "bīsi" viņam bija darinājis Alfrēds, Kathultas kalps, tamdēļ vien, ka viņš ļoti mīlēja Emīlu. Citādi jau Emīls pats būtu izdrāzis sev bisi. Ja vispār bija kāds dūšīgs kokgriezējs, tad tas bija Emīls, un viņš jau arī cītīgi vingrinājās. Proti, katru reizi, kad Emīls izstrādāja kādu nedarbu, viņš tika ieslodzīts galdnieka skabūzī, un tad viņš mēdza izgriezt pa mazam, jaukam koka vīriņam. Tādā veidā viņam sanāca trīssimt sešdesmit deviņi koka vīriņi, kuri vēl šobaltdien atrodas plauktā, izņemot vienu, kuru māte noraka aiz jāņogu krūma, jo tas ļoti līdzinājās mācītājam. "Nevar tak mācītāju rādīt tādā izskatā, "sacīja Emīla māte.
Jā, nu tu apmēram zini, kāds bija Emīls. Viņš darīja nedarbus visu cauru gadu, tiklab ziemu, kā vasaru, un es, kas esmu izlasījusi visas tās zilās burtnīcas, tagad pastāstīšu par dažām dienām Emīla mūžā. Tad tu pamanīsi, ka Emīls izdarīja arī daudz labu darbu. Jābūt taču taisnīgai un jāizraugās arī kaut kas labs, ne jau tikai šausmīgie nedarbi vien. Visi, starp citu, nemaz tik dikti šausmīgi nebija; viņš pastrādāja arī labu tiesu tīri nevainīgu nedarbiņu, un patiesībā tikai trešajā novembrī notika kaut kas ārkārtīgi traks... nē, nemēģini mani pierunāt izstāstīt to, ko viņš izdarīja trešajā novembrī, to es nekad nedarīšu, tā esmu apsolījusi Emīla mātei. Un pārmaiņas pēc izvēlēsimies dienu, kad Emīls lielā mērā uzvedās patiesi labi, lai gan viņa tēvs gluži tā nedomāja. Proti:
Sestdien, 12. jūnijā, kad Emīls veiksmīgi iepirkās Bakhorvas ūtrupē
Kādu jūnija sestdienu Bakhorvā bija gaidāma ūtrupe, un visi posās uz turieni, jo Lennebergā un visā Smolandē ļaudis nezināja neko jautrāku par ūtrupēm. Uz turieni, saprotams, posās Emīla tēvs - Antons Svensons; arī Alfrēds un Līna bija plijušies virsū, lai ņem tos līdzi, un, zināms, arī Emīls.
Ja tu kādreiz esi bijis ūtrupē, tad zināsi, kas tur notiek. Tad tu sapratīsi: ja cilvēki grib pārdot savus krāmus un grabažas, tad viņi rīko ūtrupi, kurā citi var nākt un tos nopirkt. Bakhorvas iemītnieki gribēja izpārdot visu savu iedzīvi, jo pārcēlās dzīvot uz Ameriku, kā tolaik rīkojās daudzi, - un uz turieni jau nevarēja paņemt līdzi virtuves dīvānus, pannas, govis, sivēnus un vistas, un tamdēļ pašā vasaras sākumā arī Bakhorvā bija gaidāma ūtrupe.
Emīla tēvs cerēja par lētu naudu iegādāties govi, varbūt arī sivēnmāti un, iespējams, pāris vistu. Lūk, kāpēc viņam bija jādodas uz Bakhorvu, un tāpēc arī Alfrēdam vajadzēja braukt līdzi, jo Emīla tēvam taču bija nepieciešams kāds palīgs, lai dabūtu mājās tos lopiņus, kurus viņš bija nodomājis pirkt.
- Bet, ko tur darīs Emīls, tas man nav skaidrs, - iebilda Emīla tēvs.
- Tur arī bez Emīla būs tracis, - Līna bija pārliecināta.
Līna zināja, cik lieli trači un kautiņi mēdza notikt ūtrupju laikā Lennebergā un visā Smolandē, un viņai savā ziņā bija taisnība, taču Emīla māte stingri paskatījās uz Līnu un sacīja:
- Ja Emīls grib braukt uz ūtrupi, tad viņš brauks, tev par to nav jābēdā. Padomā labāk, kā tu pati uzvedies, kad tiec cilvēkos!
Nu Līnai bija mute ciet!
Emīls uzlika galvā savu "nāģeni" un gatavojās doties ceļā.
- Nopērciet man arī kaut ko, - mazā Īda, piešķiebusi galviņu, lūdzās.
Viņa nevienam īpaši neprasīja, taču tēvs tūdaļ sarauca uzacis.
- Pirkt un pirkt - neko citu vairs nedzird! Vai es tev par desmit ērēm nupat kā nenopirku brūno cukuru? Janvārī, uz tavu dzimšanas dienu - vai to tu esi aizmirsusi?
Emīls tikko bija nodomājis lūgt tēvam drusku naudas, jo nevar taču braukt uz ūtrupi bez ēres kabatā, bet nu viņš pārdomāja. Šis nebija īstais brīdis, lai izspiestu no tēva naudu, to viņš saprata. Vismaz pašlaik ne, kad valdīja steiga un tēvs jau sēdēja lielajos piena ratos, gatavs doties ceļā. "Bet, ko nevar dabūt vienādi, to var dabūt otrādi," prātoja Emīls. Viņš, mirkli padomājis, sacīja:
- Brauciet vien projām! Es jāšu pēcāk ar Lūkasu!
To izdzirdis, Emīla tēvs saausījās, taču viņš negribēja kavēties, tāpēc tikai noteica:
- Jā, jā, labāk jau būtu, ka tu paliktu mājās!
Pēc tam viņš noplīkšķināja ar pātagu - un rati sāka kustēties. Alfrēds māja Emīlam, Līna māja mazajai Īdai, un Emīla māte sauca pakaļ Emīla tēvam:
- Pieraugiet, ka pārbraucat mājās ar veselām rokām un kājām!
Tieši tā viņa sacīja, jo arī zināja, cik mežonīgi dažkārt iet ūtrupēs.
Drīz vien piena rati nozuda aiz līkuma. Emīls stāvēja ceļa putekļos un noskatījās pakaļ ratiem. Bet tad viņam nācās pasteigties - vajadzēja sadabūt naudu; bet kā to lai izdara, kā tev šķiet?
Ja tu arī kādreiz bērnībā esi dzīvojis Smolandē - tais laikos, kad Emīls bija mazs, - tad tev būtu jāzina, cik pasaulīgi daudz vārtu bija ierīkots vietās, kur ganību aploki šķērsoja ceļus. Vārti bija tāpēc, lai visi Smolandes vērši, govis un aitas ganītos savās ganībās, un varbūt arī tāpēc, lai visi Smolandes bērni šad tad varētu nopelnīt pa naudas gabalam, atverot vārtus kādam slinkam zemniekam, kas sēdēja pajūgā un pats nevīžoja kāpt ārā un vērt tos vaļā.
Arī uz Kathultas ceļa bija vārti, taču Emīls tur it nekad nebija nopelnījis ne ēres, jo Kathulta atradās draudzes nomalē un tur reti kāds iegriezās. Aiz tās atradās tikai viena lauku sēta, un tā bija Bakhorva, un tieši tur šodien gaidīja ūtrupi.
"Tas nozīmē, ka ikviena dzīva radība, kas dosies uz turieni, brauks cauri mūsu vārtiem," prātoja Emīls, šis viltīgais zēns.