Veselu stundu Emīls stāvēja pie vārtiem un, vai vari maz iedomāties, sapelnīja piecas kronas un septiņdesmit četras ēres.
Zirgu pajūgi plūda tik ciešā straumē, ka viņš tikko spēja aizvērt vārtus aiz vieniem, kad jau vajadzēja atdarīt otriem, un visi zemnieki bija labā omā - jo brauca taču uz ūtrupi - un labprāt meta divēres un piecēres gabalus Emīla "nāģenē". Daži bagātākie saimnieki bija tik devīgi, ka pameta viņam veselu desmitēres gabalu, lai gan tūdaļ savu devību rūgti nožēloja.
Bet iebūvietis no Vārnu mājām kļuva tīri pikts, kad Emīls viņa brūnajai ķēvei aizvēra vārtiņus deguna priekšā.
- Kāpēc tu taisi ciet vārtus?! - viņš uzkliedza.
- Man tak vispirms jāaiztaisa, lai peic tam atkal varu attaisīt, - Emīls skaidroja.
- Par ko ta šitādā dienā vārti nevar stāvēt vaļā? - iebūvietis dusmojās.
- Vī, es tak niesmu traks, - Emīls attrauca, - kad man ar vienreiz tiek labums no šitiem vecajiem vārtiem!
Bet iebūvietis tik nošvīkstināja pātagu un neiedeva Emīlam ne pliku grasi.
Kad visi, kam vajadzēja nokļūt ūtrupē, bija izbraukuši pa Emīla vārtiem un vairs nekāda pelnīšanās neiznāca, Emīls uzsēdās Lūkasa mugurā un jāja tā, ka naudas gabali bikšu kabatā skanēja un zem zirga pakaviem dunēja visa zeme.
Ūtrupe Bakhorvā pašlaik ritēja pilnā sparā. Cilvēki drūzmējās pagalmā ap vecajiem krāmiem, kas spilgtajā saulē izskatījās kā iemaldījušies nevietā; visa šī jucekļa vidū, uzrāpies uz mucas, stāvēja ūtrupnieks un par augstām cenām izsauca pannas, kafijas tases, vecus koka krēslus un sazin vēl ko. Saproti, ūtrupē jau tā notiek: ņēmējs pasaka ūtrupniekam, cik viņš dod par kādu mantu, un, ja ir kāds, kas spēj solīt vairāk, tas arī dabū vai nu virtuves dīvānu, vai arī ko citu - par ko nu tobrīd ķīvējas.
Pūlis nošalcās vien, kad Emīls uz Lūkasa ieauļoja pagalmā, un daudzi purpināja: - Nu ir klāt tas Kathultas puika - tad jau labāk braukt mājās!
Taču Emīlā tagad kūsāja pirkšanas prieks, un naudas viņam bija, cik uziet. Tikko norausies no zirga, viņš jau piesolīja trīs kronas par vecu dzelzs gultu, kuru viņš negribēja pat par baltu velti. Par laimi, viena zemniece solīja četras kronas, un tā Emīls tika no gultas vaļā. Taču viņš iekarsis turpināja solīt par visu pēc kārtas; un uz rāvienu tika par triju mantu īpašnieku. Pirmā bija izbalējusi samta kārbiņa ar mazām, zilām ūdensrozēm uz vāciņa - to dabūs mazā Īda, otrā manta bija maizes lize - lāpsta garā kātā, ar kuru šauj krāsnī maizes kukuļus, un trešā - vecs, sarūsējis ugunsdzēsēju sūknis, par kuru visā Lennebergā neviens negribēja dot ne desmit ēres. Emīls solīja divdesmit piecas un sūkni dabūja.
"Ai, glābiet, šito es nemaz negribēju!" Emīls domāja. Bet tā bija iznācis, ka ugunsdzēsēju sūknis tagad piederēja viņam, vai viņš to gribēja vai ne.
Pienāca Alfrēds un, ieraudzījis Emīla sūkni, iesmējās.
- Ugunsdzēsēju sūkņa īpašnieks Emīls Svensons! - viņš sacīja. - Kur ta tu šito daiktu liksi?
- Ja iespers pērkons un sāks degt, - Emīls atteica. Un nākamā mirklī pērkons iespēra - vismaz pirmajā brīdī Emīlam tā likās -, bet izrādījās, ka pērkona vietā bija tikai viņa tēvs, kas satvēra Emīlu aiz krāgas un purināja tā, ka zīdainie mati vien plīvoja.
- Sasodītais puika, ko tu te dari?! - Emīla tēvs kliedza.
Viņš vienā mierā bija gājis lejā pa kūtskalniņu un noskatījis sev vienu govi, kad aizelsusies atskrēja Līna.
- Saimniek, saimniek, Emīls ir klāt un tik pērk ugunsdzēsējsūkņus, vai jūs viņam atļāvāt?
Emīla tēvs taču nezināja, ka Emīlam pašam ir nauda. Tēvs domāja, ka viņam būs jāmaksā par to, ko Emīls izsaucis, un tāpēc nav ko brīnīties, ka viņš, izdzirdis par ugunsdzēsēju sūkni, nobāla un sāka trīcēt kā apšu lapa.
- Laid mani! Es pats maksāšu! - Emīls brēca. Un viņam beidzot laimējās tēvam ieskaidrot, kā, atvērdams Kathultas vārtus, viņš ticis pie savas lielās bagātības. Emīla tēvs domāja, ka tas ir labs darbs, bet viņš arī sprieda, ka nav gudri izmest naudu par vienu vecu ugunsdzēsēju sūkni.
- Ne par kādiem trakiem pirkumiem es negribu vairs dzirdēt! - viņš stingri noteica. Un pieprasīja, lai Emīls parāda visu, ko nupat nosolījis, un tēvam kļuva smagi ap sirdi, ieraugot nekam nederīgu vecu samta kārbiņu, maizes lizi - kad viņiem mājās jau bija lieliska lize -, nu vieni traki pirkumi! Tomēr vistrakākā manta bija ugunsdzēsēju sūknis.
- Iegaumē reizi par visām reizēm! Jāpērk tikai tas, kas ir pavisam nepieciešams! - Emīla tēvs mācīja.
Tur nu viņam visādā ziņā bija taisnība; bet kā lai zina, kas ir nepieciešams? Cukurūdens - vai tas ir nepieciešams? Emīls domāja, ka ir. Viņš staigāja apkārt mazdrusciņ sadrūvējies pēc saņemtā brāziena, un tieši tobrīd, kad Emīls tā pastaigājās, viņš uzgāja ceriņu lapenē galdu, kur tika pārdots alus un cukurūdens. Bakhorvas ļaudis, kas bija slaveni ar savu pārdrošību, bija saveduši no Vimmerbijas alus darītavas pilnas kastes dzeramā, lai varētu pacienāt visus izslāpušos.
Emīls tikai reizi mūžā bija dzēris cukurūdeni, un viņu pārņēma svētlaime, zinot, ka še pārdod cukurūdeni un viņam ir pilna kabata ar naudu; padomā, kāda laimīga sagadīšanās!
Emīls palūdza trīs glāzes cukurūdens un žigli izdzēra. Taču tad no jauna nogranda pērkons. Tas satvēra Emīlu aiz krāgas un sapurināja tā, ka cukurūdens iesitās degunā.
- Sasodītais puika, tu te stāvi un dzer cukurūdeni, vienreiz nopelnījis maķenīt naudas!
Bet šoreiz saniknojās Emīls un atcirta, kā nākas.
- Zini ko, nu man mērs ir pilns! - viņš kliedza. - Kad man nav naudas, tad es nevaru dzert cukurūdeni, un, kad man ir nauda, tad es nedrīkstu to dzert, nolāpīts, kad tad lai es to dzeru!
Emīla tēvs stingri paskatījās uz Emīlu.
- Par šito tu sēdēsi galdnieka skabūzī, tiklīdz pārbrauksim mājās!
Viņš, vairāk nekā nesacījis, devās lejā pa kūtskalniņu. Un Emīls palika stāvot, un viņam sametās kauns. Viņš saprata, cik šausmīgi ir izturējies. Viņš kaunējās ne tik daudz par to, ka runājis pretī, bet ka teicis "nolāpīts" jo tas jau līdzinājās lamu vārdam, un lamu vārdus Kathultā nemēdza ņemt mutē. Kā zināms, Emīla tēvs taču bija baznīcas vecākais un ticīgs cilvēks! Emīls dažus mirkļus pakaunējās, tad, nopircis vēl vienu glāzi cukurūdens, atdeva to Alfrēdam, un viņi abi apsēdās nostāk - pie bakhorviešu malkas skabūža - un pļāpāja, kamēr Alfrēds dzēra, - un pēc tam Alfrēds sacīja: kaut ko tik garšīgu viņš savā mūžā vēl neesot baudījis. - Vai esi redzējis Līnu? - Emīls jautāja. Tad Alfrēds ar īkšķi norādīja, kur atrodas Līna. Viņa sēdēja zaļajā zālītē, ar muguru atspiedusies pret zedeņu žogu, un viņai blakām - iebūvietis no Vārnu mājām, tas pats, kas bija uzšāvis Emīlam ar pātagu; uzreiz varēja redzēt, ka Līna ir aizmirsusi visus brīdinājumus, jo nu viņa smējās un ķiķināja, kā to darīja allaž, kad nokļuva cilvēkos. Varēja manīt, ka iebūvietim Līnas uzvedība patika, un Emīls nopriecājās.
- Padomā tik, Alfrēd, ja mēs varētu saprecināt Līnu ar iebūvieti no Vārnām! - viņš cerīgā balsī sacīja. - Tad tu vienreiz tiktu no šīs vaļā!
Proti, Līna bija uzdomājusi par savu līgavaini Alfrēdu un gribēja ar viņu precēties, kaut arī Alfrēds tam par varītēm pretojās. Alfrēds un Emīls daudz tika lauzījuši galvu, kā atpestīt Alfrēdu no Līnas; nu abi sarosījās, padomā tik - ja šoreiz veiktos un iebūvietis gribētu Līnu ņemt par sievu! Tiesa, viņam bija gandrīz piecdesmit gadu un gluži pliks pauris, bet viņam tomēr piederēja iebūvieša mājele, un gan jau Līnai iekārosies kļūt par saimnieci Vārnu mājās.