- Mums jāraugās, lai neviens viņus neiztraucē, - Emīls sacīja.
Viņš saprata, ka Līnai nāksies ilgi ķiķināt un runāt visādus niekus, lai iebūvietis zaudētu saprašanu un patiešām uzķertos uz āķa.
Pa to laiku pie kūtskalniņa bija sākusies lopu pārdošana, un Alfrēds ar Emīlu devās uz turieni.
Emīla tēvs nosolīja vienu sivēnmāti, kas gaidīja sivēnus, bet par govīm izcēlās strīds. Kāds vīrs no Bastefallas gribēja ņemt visas septiņas, un Emīla tēvam vajadzēja solīt astoņdesmit kronas, lai tikai dabūtu govi, ko bija nule noskatījis. Emīla tēvs, klusi stenēdams, maksāja bargo naudu, un pēc tam viņam vairs nebija par ko nopirkt vistas. Vīrs no Bastefallas nosolīja arī tās, izņemot vienu, kuru nekādi negribēja ņemt.
- Kur es likšu klibu vistu? - viņš sacīja. - To jūs varat kaut nost!
Vista, ko Bastefallas saimnieks gribēja nolemt nāvei, reiz tika salauzusi kāju, un tā bija saaugusi nepareizi, tāpēc nabaga vistiņa kliboja. Bet Emīlam blakus stāvēja viens no Bakhorvas bērniem, kas sacīja:
- Šito dumjo večuku, negrib ņemt Klibo Lotu! Viņa tak ir vislabākā dējēja!
Tad Emīls skaļi izsaucās:
- Dodu divdesmit piecas ēres par Klibo Lotu!
Visi smējās. Visi, izņemot, protams, Emīla tēvu. Viņš pieskrēja pie Emīla un satvēra zēnu aiz krāgas.
- Sasodītais puika, cik daudz traku pirkumu tu taisies iegādāties vienā un tai pašā dienā? Par to tu man sēdēsi galdnieka skabūzī divtik ilgi!
Tomēr, kas izdarīts, - izdarīts! Emīls bija solījis divdesmit piecas ēres, un pie tā viņam nācās palikt. Tagad Klibā Lota piederēja Emīlam, lai arī ko viņa tēvs par to domātu.
- Tagad man vismaz ir divi lopiņi, - viņš sacīja Alfrēdam. - Zirgs un vista!
- Jā, zirgs un kliba vista, - Alfrēds atteica un iesmējās, bet tie bija labsirdīgi smiekli, kādus smēja vienīgi Alfrēds.
Emīls ielika Klibo Lotu kastē un novietoja to līdzās saviem pārējiem dārgumiem pie malkas skabūža. Tur jau bija ugunsdzēsēju sūknis, maizes lize, samta kārbiņa un piesiets stāvēja arī Lūkass. Emīls raudzījās uz visu savu mantību un jutās gaužām apmierināts.
Bet kā pa šo laiku klājās Līnai ar iebūvieti? Emīls un Alfrēds apmeta līkumu, lai uz šiem paskatītos, un nopriecājās par Līnas labo uzvedību. Iebūvietis turēja Līnu ap viduci, un viņa smējās un ķiķināja skaļāk kā jebkad, lāgu lāgiem piegrūzdama iebūvietim ar elkoni tik stipri, ka viņš ik reizes atkrita pret zedeņu žogu.
- Šiten tas viņam varen patīk, - Emīls sacīja. - Kaut tik nu Līna nesabiksta šo pārāk stipri.
Emīls un Alfrēds bija no sirds apmierināti ar Līnas izturēšanos. Taču kādam tas nepatika, un šis cilvēks bija Būmāju Bulta.
Bulta bija lielākais kauslis un plencis visā Lennebergā, un mežonīgie kautiņi ūtrupēs visbiežāk notika Bultas vainas dēļ, jo parasti viņš tos iesāka. Tev jāliek aiz auss, ka tais laikos kalps cauru gadu strādāja no rīta līdz vakaram, muguru neatliecis, un nezināja nekādu izpriecu, tāpēc šāda ūtrupe sagādāja lielu prieku, un tad viņam rokas vien niezēja uz kaušanos. Viņš nezināja, ko lai dara ar to mežonīgo spēku, kas piepeši kūsāja krūtīs, kad viņš izgāja cilvēkos un tika arī iebaudījis pāris stiprāku malku; jā, diemžēl ne jau visi dzēra cukurūdeni. Vismaz Bulta to nedarīja.
Nu Bulta bija klāt un, ieraudzījis Līnu, kura lakstojās ar iebūvieti no Vārnu mājām, sacīja:
- Vai tev, Līna, kauna nemaz nav? Ko tu iesāksi ar tādu plikpaurainu mērdeli? Viņš tak ir par vecu priekš tevis, vai tu to nesajēdz?
Tā iesākas kautiņi.
Emīls un Alfrēds, tur stāvēdami, redzēja, ka iebūvietis saniknots palaiž Līnu vaļā; jā, tas tik ir jauki, vajadzēja ar Bultai atnākt un izjaukt visu, ko Alfrēds un Emīls bija iecerējuši!
- Sēdi, sēdi, Dieva dēļ! - Emīls uzsauca iebūvietim. - Ar Bultu es tikšu galā!
Un tad viņš, paķēris maizes lizi, pamatīgi iezvēla Bultai pa mugurpusi. Bet to viņam nevajadzēja vis darīt. Jo Bulta, apgriezies riņķī, satvēra Emīlu. Bulta dusmās pat pārgrieza acis, un Emīls, ķepurodamies viņa milzīgajās plaukstās, domāja, ka nu pienākusi pēdējā stundiņa. Bet tad Alfrēds uzkliedza:
- Laid puiku vaļā, citādi tu varēsi kājas un rokas pauniņā nest uz māju!
Alfrēds nebija no bailīgajiem, un arī viņam rokas niezēja uz kaušanos, un nepagāja ne mirklis, kad abi ar Bultu vicojās, ka brakšķēja vien.
Te nu sākās tas, ko visi jau sen bija gaidījuši.
- Vai ta nu drīz nesāksies kautiņš? - vairāki zemnieki jau bija taujājuši, un tagad viņi steidzās šurp no visām pusēm un gribēja piedalīties.
Bet Līna sāka kaukt.
- Manis dēļ kaujas! - viņa sauca. - Ak, tavu postu!
- Kamēr vien man rokās būs maizes lize, nekāda posta nebūs, - Emīls paļāvīgi sacīja.
Tagad visi kalpi gulēja vienā blāķī un gluži kā vēži ar spīlēm tvarstīja cits citu; viņi rāva un plēsa, un kliedza, un koda, un dunckāja, un sita, un lādējās, un kauca - un pašā apakšā gulēja Alfrēds ar Bultu un iebūvietis, un vēl daži vīri.
Emīlam sametās bail, ka viņi Alfrēdu samals miltos, un viņš ar maizes lizi bikstīja kalpu kaudzi, lai dabūtu Alfrēdu ārā. Taču ar to nebija līdzēts, un, lai kur Emīls stāvēja, vienmēr pašāvās kāda dūre, kas mēģināja viņu nogāzt un ieraut kautiņā.
Ar to Emīls negribēja samierināties. Tāpēc viņš uzlēca Lūkasam mugurā un riksī laida apkārt kaušļiem, plīvojošiem matiem un sitienam paceltu maizes lizi gandrīz vai atgādinādams bruņinieku, kas ar paceltu pīķi metas cīņas mutulī.
Emīls jāja riņķī un ar maizes lizi zvetēja pa labi un pa kreisi; jājot iznāca labāks atvēziens, un viņam tiešām laimējās nolobīt kaudzei vismaz virsējo kalpu kārtu, taču virsū allažiņ uzbruka atkal jauna un, lai arī cik sirdīgi Emīls strādāja ar maizes lizi, Alfrēdu atbrīvot nespēja.
Sievietes un bērni, visi, kas bija sabraukuši uz ūtrupi, vaimanāja jau pavisam izmisīgi, un Emīla tēvs un pārējie prātīgākie veči, kuriem kaušanās nedara godu, stāvēja un bezpalīdzīgi klaigāja:
- Nu gan jums, zēni, jābeidz! Vēl tak būs citas ūtrupes ar, pataupiet spēku citām reizēm!
Bet kalpi bija tā iekarsuši, ka neko nedzirdēja, - viņi gribēja tikai kauties un kauties! Emīls aizsvieda prom maizes lizi.
- Līna, nestāvi un nekauc, bet nāc palīgā, - viņš sacīja. - Padomā, ka pašā apakšā guļ tavs brūtgāns!
Es jau tiku sacījusi, ka Emīls ir viltīgs; uzmini - ko viņš izdarīja? Ugunsdzēsēju sūknis taču viņam bija un arī ūdens akā papilnam. Viņš lika Līnai pumpēt, kamēr pats darbojās ar šļūteni, - un ūdens šļācās tā, ka nenopriecāties!
Kalpu kaudze it kā noraustījās, kad no visa spēka virsū uztriecās pirmās aukstās ūdens šaltis. Un, tici vai ne, Emīlam nācās laistīt tikai īsu brīdi, kad kautiņš bija mitējies. Kalpi, pacēluši sapampušas un izbrīnītas sejas, cits pēc cita lēnām trausās kājās.
To tev der atcerēties! Ja tu kādreiz pats nejauši iekļūsti kautiņā un gribi to izbeigt, paturi prātā: auksts ūdens noder labāk nekā maizes lize!
Kalpi uz Emīlu nemaz nedusmojās. Nu viņi savu niknumu bija izlādējuši un domāja: labi vien ir, ka šoreiz kautiņš galā.
- Vadzi, nākamnedēļ būs ūtrupe Knashultā, - sacīja Būmāju Bulta un iebāza degunā mazliet sūnas, lai apturētu asinis.
Tad Emīls piegāja pie knashultieša, kas arī bija vērojis kautiņu, un pārdeva viņam savu šļūteni par piecdesmit ērēm.
- Tā es nopelnīju divdesmit piecas ēres, - Emīls vēlāk stāstīja Alfrēdam, un tad Alfrēds sāka apjaust, ka Emīls, izaudzis liels, iespējams, kļūs varens veikalnieks.