Nu ūtrupe bija beigusies un visiem vajadzēja doties ceļā - ar tiem krāmiem, kas bija sapirkti. Emīla tēvs arī gribēja vest mājās savu govi un sivēnmāti. Sivēnmāti iecēla piena ratos un turpat ielika arī kasti ar Klibo Lotu, kaut gan Emīla tēvs noskatījās uz to pavisam šķībi. Gotiņai Rellai vajadzēja soļot pašai, tā bija nolemts. Taču neviens viņai nebija prasījis, ko viņa par to domā.
Tu varbūt būsi dzirdējis par nikniem buļļiem? Bet vai tu kaut ko zini par mežonīgām govīm? Tad es tev varu pateikt: ja govij uznāk trakums, tad pat visniknākajam bullim sāk trīcēt kājas un tas meklē, kur paslēpties.
Mīļāku un paklausīgāku gotiņu par Rellu līdz šim nemaz iedomāties nevarēja. Taču, kad Alfrēds un Līna pienāca klāt, lai dzītu viņu prom uz Kathultas sētu, viņa norāvās un izgrūda tik velnišķīgu māvienu, ka visi aiz pārbīļa salēcās. Varbūt Rella, noskatījusies, kā kaujas kalpi, nodomāja: "Ja jau reiz ir ūtrupe, tad lai arī ir!" Govs spriņģoja kā traka un nelaida nevienu sev tuvumā. Vispirms izmēģinājās Alfrēds, tad Emīla tēvs, taču Rella, skaļi maudama, ar noliektu galvu metās viņiem pakaļ, un abi dabūja diebt, ko kājas nes, lai paglābtos no viņas ragiem. Sanāca palīgi, bet Rella trieca prom ikvienu, kas tuvojās kūtij.
- Tavu postu, - Līna sacīja, redzēdama, kā Rella dzenas pakaļ it visiem - vīram no Bakhorvas un iebūvietim, un Būmāju Bultai, un vīriem no Bastefallas un Knashultas - un kā viņi pa galvu pa kaklu metas bēgt.
Beidzot Emīla tēvs saniknojās un iesaucās:
- Astoņdesmit kronas es atdevu par šito ērmu, bet nu šis ir jāšau nost, do šu bisi!
To pateicis, viņš sarāvās, taču no trakas govs jau tikpat nav nekāda prieka, to viņš saprata, un to saprata visi, tāpēc Bakhorvas saimnieks atnesa pielādētu bisi un iespieda to Emīla tēvam rokā.
- Būs labāk, ja tu izdarīsi to pats, - viņš sacīja. Tad Emīls iesaucās:
- Pagaidi brīdi!
Es jau tiku stāstījusi, ka Emīls ir viens viltīgs zēns. Tagad viņš piegāja pie sava tēva un sacīja tā:
- Ja tu gribi viņu šaut nost, tad labāk atdod man!
- Kur tu liksi traku govi? - Emīla tēvs brīnījās. - Medīsi lauvas, vai?
Taču Emīla tēvs zināja, ka Emīls māk apieties ar dzīvniekiem, un tāpēc sacīja: ja Emīls varēšot aizdzīt Rellu uz Kathultu, tad tā uz mūžīgiem laikiem piederēšot viņam, lai cik arī traka būdama.
Tad Emīls piegāja pie Bastefallas saimnieka, kas bija nopircis pārējās sešas govis, un sacīja tā:
- Cik es dabūšu, ja aizdzīšu tavas govis līdz Kathultai?
Bastefallas mājas atradās tālu - draudzes otrā galā; aizdzīt govis līdz turienei nebija patīkams darbs, to saimnieks saprata un tāpēc tūdaļ izņēma no bikšu kabatas divdesmit piecas ēres.
- Lai notiek, - viņš sacīja. - Te būs nauda.
Uzmini - ko Emīls pēc tam izdarīja? Jā, viņš aizjoza pār kūtskalniņu, tieši garām Rellai, ieskrēja kūtī un atraisīja visas govis, un, kad viņš tās izlaida ārā, Rella piepeši pārstāja maut, nodūra acis un, skaidri redzams, bija nokaunējusies par savu uzvešanos... bet ko lai nabaga gotiņa dara, kad to dzen ārā no vecās kūts vienu pašu, atšķirot no pārējām govīm, ar kurām tik ļoti sarasts? Govij sanāk dusmas un kļūst smagi, taču to bija sapratis vienīgi Emīls.
Tagad Rella mīļu prātu gāja pa ceļu barā ar pārējām govīm, un visi, kas bija sanākuši uz ūtrupi, smējās un teica:
- Tas Kathultas puika nav nemaz tāds muļķis!
Smējās arī Alfrēds.
- Mājlopu īpašniek Emīl Svenson, - viņš sacīja, - nu tev ir zirgs, kliba vista un traka govs - vai tev vairāk nekā nebūs?
- Jā, gan ar laiku šis tas vēl radīsies, - Emīls mierīgi atbildēja.
Emīla māte, stāvēdama Kathultā pie virtuves loga un skatīdamās, vai viņas mīļie drīz nebrauks mājās no ūtrupes, plati iepleta acis, ieraudzījusi pa ceļu braucam lepnu virteni. Pašā priekšā piena rati ar Emīla tēvu, Alfrēdu, Līnu, sivēnmāti un Klibo Lotu, kas skaļi kladzināja aiz prieka par tikko izdēto olu, tad septiņas govis un visbeidzot Emīls Lūkasa mugurā, kas ar maizes lizi izrīkoja garo govju rindu.
Emīla māte izmetās ārā, un Īda uz pēdām nopakaļus.
- Septiņas govis! - viņa sauca Emīla tēvam. - Kurš no mums ir jucis, tu vai es?
- Nē-ē, gos, - Emīla tēvs noburkšķēja savā mēlē. Taču vēl lielāka burkšķēšana bija vajadzīga, lai Emīla māte beidzot saprastu, kas noticis ūtrupē. Tad viņa ar mīlestības pilnu skatu pavērās Emīlā.
- Lai Dievs tevi svētī, Emīl! Bet saki man - kā tu varēji zināt, ka, šaujot krāsnī kukuļus, nupat salūza mūsu maizes lize?
Tad viņa iekliedzās, ieraudzījusi Alfrēda degunu, jo tas bija divtik liels kā parasti.
- Ak Dieviņ tētīt, kur tu esi bijis ar savu degunu? - Emīla māte brīnījās.
- Ūtrupē Bakhorvā, - Alfrēds atteica. - Un nākamsestdien atkal būs ūtrupe Knashultā.
Līna izkāpa no ratiem domīga un sadrūvējusies. Nu bija beigusies lakstošanās un ķiķināšana.
- Ko tu tāda saskābusi? - Emīla māte vaicāja. - Kas tev lēcies?
- Zobs sāp, - Līna novilka. Iebūvietis no Vārnu mājām bija cienājis un cienājis viņu ar karamelēm, un tagad viņas caurais dzeroklis sāpēja tā, ka galva sprāga pušu.
Taču - vai nu ar, vai bez zobu sāpēm - Līnai tūliņ bija jāiet uz ganībām slaukt Kathultas govis, jo slaucamais laiks jau sen bija garām.
Slaucamais laiks jau sen bija garām arī Rellai un pārējām ūtrupes govīm, un tās, sevi atgādinādamas, skaļi māva.
- Ko es varu darīt, ka Bastefallas saimnieks nav te un pats nevar izslaukt savas govis? - Emīls sacīja un ķērās pie darba; vispirms viņš izslauca Rellu, pēc tam pārējās sešas govis, tā izslaucot trīsdesmit litrus piena, ko viņa māte nolika pagrabā un vēlāk sasēja no tā sieru. Liels un varens iznāca Emīla siera ritulis, un par to viņam vēl ilgi bija prieks!
Bet olu, kuru Klibā Lota bija izdējusi ceļā uz mājām, viņš tūliņ izvārīja un nolika uz virtuves galda, pie kura sēdēja tēvs un, drusku sapīcis, gaidīja vakariņas.
- Šitā no Klibas Lotas, - Emīls sacīja.
Pēc tam viņš ielēja tēvam arī glāzi izkāsta, tikko slaukta piena.
- Šitas no Rellas, - viņš sacīja.
Tēvs klusēdams ēda un dzēra, kamēr māte iešāva krāsnī visus maizes kukuļus.
Bet Līna pielika sāpošajam zobam karstu kartupeli, un zobs iesāpējās septiņreiz stiprāk - kā jau viņa bija to paredzējusi.
- Nu pagaidi tu man, - Līna sacīja zobam. - Ja tu esi muļķis, es arī varu būt muļķe.
Alfrēds iesmējās.
- Re, kā iebūvietis tevi sacienājis ar karamelēm, - viņš sacīja. - Ta tik precies nost.
Līna iespurdzās.
- Ar to sakārni! Viņam ir piecdesmit gadu un man tikai divdesmit pieci! Domā: es gribu tādu, kas divreiz vecāks par mani?
- Un kas par to? - Emīls dedzīgi iebilda. - Tas taču nav galvenais.
- Tev viegli runāt, - Līna atteica. - Tagad vēl nekas, bet padomā: kad man būs piecdesmit, tad viņam būs simt gadu; ak tu mūžs, šito klapatu!
- Tu tā runā, Līna, it kā tev par to būtu kāda jēga, - Emīla māte sacīja, ielikusi cepties pēdējo klaipu, un aiztaisīja krāsns durtiņas. - Šitā ir lieliska maizes lize, - viņa piebilda.
Kad Emīla tēvs bija apēdis olu un izdzēris piena glāzi, Emīls noteica:
- Nu tagad man jāiet uz galdnieka skabūzi!
Emīla tēvs noburkšķēja, ka tieši šodien, ja tā labi padomājot, Emīls neesot pastrādājis neko tik briesmīgu, lai sēdētu galdnieka skabūzī, taču Emīls palika pie sava: