- Nu nē, kas sacīts - sacīts!
Un viņš klusi un cienīgi iegāja galdnieka skabūzī un apsēdās, lai izgrieztu savu simt divdesmit devīto koka vīriņu.
Ap šo laiku Klibā Lota jau tupēja savā laktā vistu kūtī un Rella pavisam apmierināta gāja uz ganībām kopā ar Kathultas govīm. Pēc kāda laiciņa atnāca Bastefallas saimnieks, lai paņemtu savus sešus lopiņus. Viņš labu brīdi tērzēja ar Emīla tēvu par ūtrupi un pārsprieda visu, kas tur bija noticis, tāpēc pagāja krietns laiks, iekams Emīla tēvs varēja izlaist ārā Emīlu; taču, tiklīdz bastefallietis bija devies ceļā, tēvs steidzās uz galdnieka skabūzi.
Nākot tuvāk, viņš ieraudzīja, ka mazā Īda ir uzrāpusies uz soliņa pie skabūža loga. Rociņās viņai bija samta kārbiņa ar ūdensrozēm uz vāciņa; viņa turēja to kā vislielāko dārgumu, kuru savā mūžā dabūjusi. Un tā jau arī bija. Taču Emīla tēvs noburkšķēja:
- Trakoti pirkumi! Veca samta kārba!
Mazā Īda nemanīja, ka pienācis tēvs, tāpēc neapklusa, bet paļāvīgi atkārtoja vārdus, kurus Emīls čukstus sauca viņai no tumšā galdnieka skabūža. Tos izdzirdis, Emīla tēvs nobāla, jo briesmīgāki vārdi par šiem Kathultā netika teikti. Un tie nekļuva maigāki, kaut arī Īda tos atkārtoja tādā mīļā, jaukā balstiņā.
- Klusu, Īda! - Emīla tēvs uzbrēca. Un, iebāzis dūri pa logu, satvēra Emīlu aiz krāgas.
- Sasodītais puika, vai tu sēdi te, lai mācītu savu māsu lamāties?
- Es tak nemācu lamāties, - Emīls attrauca. - Es tikai mācīju, lai viņa nekad nesaka "nolāpīts" un pie viena es viņai iedzinu galvā arī lēveni citu vārdu, no kuriem jābīstas kā no uguns.
Jā, nu tu zini, ko Emīls pastrādāja divpadsmitajā jūnijā, un, ja arī viss neiznāca tik labi, kā gribētos, tad jāatzīst, ka todien viņš iepirkās visai prātīgi; padomā, iegādāties vienā reizē - labu slaucamu govi, lielisku dējējvistu, teicamu maizes lizi un vēl pienu tādā daudzumā, ka tā pietika lielam brīnišķīgam siera ritulim.
Vienīgais, par ko viņa tēvs varēja īgņoties, bija vecā samta kārbiņa, kas nekam nederēja, bet kuru mazā Īda tik ļoti glabāja. Viņa ielika tajā uzpirksteni, šķēres, mazu dziesmu grāmatiņu, ko bija dabūjusi svētdienas skolā, skaistu zilganu stikla gabaliņu un savu sarkano matu lenti. Kad Īda pirmoreiz atvēra kārbiņu, tajā bija vecu vēstuļu sainītis, kuru meitene tūliņ nometa uz grīdas. Bet tai sestdienas vakarā Emīls, ticis ārā no galdnieka skabūža un ienācis virtuvē, ieraudzīja stūrī nomesto vēstuļu sainīti un pacēla to. Emīls parādīja sainīti Alfrēdam, kas ar pletni rokās klimta pa virtuvi, no visa spēka sizdams mušas, lai Līnai būtu svētdien tīra virtuve.
- Viss reiz var noderēt, - Emīls sacīja. - Ja man kādreiz būs jāsūta vēstules, tad te jau vesels lēvenis ir uzrakstīts!
Pašā virsū bija vēstule no Amerikas, un, to ieraudzījis, Emīls iesvilpās.
- Paskat, Alfrēd, te ir vēstule no Adriana!
Adrians - Bakhorvu vecākais dēls - sen atpakaļ bija aizbraucis uz Ameriku un pa visu laiku tikai vienu vienīgu reizi atrakstījis uz mājām - to zināja visa Lenneberga -, un visi dusmojās uz Adrianu, jo viņiem bija žēl nabaga vecāku. Taču, ko Adrians šai vēstulē rakstījis, to neviens nedabūja zināt; par to mājinieki klusēja.
- Nu to var uzzināt, - sacīja Emīls, šis dūšīgais zēns, kas pats bija iemācījies lasīt gan drukāto, gan rakstīto tekstu.
Viņš atplēsa vēstuli un skaļi izlasīja to Alfrēdam priekšā, lasīšana gāja ātri, jo vēstule bija īsa. Tā skanēja šādi:
"Es i ridzējs lāci. Aizsūt jums adres. Šoreis gudbai."
- Diez vai šitā vēstule man noderēs, - Emīls sacīja.
Bet to viņš vēl redzēs!
Tad pienāca vakars. Divpadsmitā jūnija sestdiena sliecās uz novakari, nakts nolaidās pār Kathultu, nesdama klusumu un mieru visiem, kas tur dzīvoja, - tiklab cilvēkiem, kā lopiņiem. Visiem, izņemot Līnu, kurai sāpēja zobs. Viņa nomodā gulēja uz virtuves dīvāna un stenēja, un vaidēja, kamēr īsā jūnija nakts atnāca un aizgāja un uzausa jauna diena.
Jauna diena arī Emīla dzīvē!
Svētdien, 13. jūnijā, kad Emīls trīs reizes drosmīgi mēģināja izraut Līnai dzerokli un pēc tam nokrāsoja Īdu tumši zilā krāsā
Vai tā bija svētdiena vai darbdiena - govis vajadzēja slaukt. Piecos no rīta virtuvē zvanīja modinātājs, un Līna iztrausās no gultas pagalam nomocījusies ar zobu sāpēm. Viņa ieskatījās kumodes spogulī un spalgi iekliedzās, ak tu viens, kāda viņa izskatījās! Labais vaigs bija uztūcis kā pūkšķīgs plācenis; nē, tas nu bija par traku! Līna sāka raudāt.
Tagad no visas tiesas kļuva viņas žēl, jo tieši šodien Kathultas sētā uz svētdienas kafiju bija uzlūgta gandrīz visa draudze.
- Es tak nevaru rādīties cilvēkiem, kad man abi vaigi nav vienādi, - Līna noburkšķēja un šņukstēdama aizgāja slaukt govis.
Bet ilgi viņai vairs nevajadzēja sērot par saviem nevienādajiem vaigiem, jo tieši tobrīd, kad viņa sēdēja un slauca govis, kūtī ielidoja lapsene un iedzēla Līnai kreisajā vaigā. Varētu likties, ka nu viņa būs mierā, jo kreisais vaigs ātri uztūka un bija tikpat resns kā labais; jā, nu Līna bija dabūjusi, ko gribējusi: abi vaigi bija vienādi - un tomēr viņa raudāja žēlāk kā pirmīt.
Kad Līna no kūts ienāca virtuvē, visi sēdēja pie brokastu galda, un, raugi, viņi plati iepleta acis, ieraudzījuši sapampušo, noraudājušos sievu, kas piepeši stāvēja tur durvīs un ļoti līdzinājās Līnai. Nabadzīte, skatoties uz viņu, tīri vai raudiens nāca, un tādēļ nebija lāgā, ka Emīls iesmējās. Viņš lika pie mutes glāzi ar pienu un, ieraudzījis, kādā izskatā Līna ienāca virtuvē, iespurdzās tā, ka piena šļakatas pāri galdam trāpīja tēva smalko baznīcas vesti. Pat Alfrēds nevarēja noturēties, nepalaidis smieklu, jā, Līnas patiešām bija žēl. Emīla māte stingri paraudzījās uz Emīlu un Alfrēdu, aizrādīdama, ka te gan neesot ko smieties, taču, tīrīdama tēva vesti, māte no jauna pavērās Līnā, un likās, ka viņa saprot, kāpēc Emīls nav noturējies. Taču viņai, protams, Līnas bija žēl.
- Nabadzīte, - viņa sacīja, - tādā izskatā tu nevienam nevari rādīties acīs. Tev, Emīl, vajadzēs aizskriet pie Krēsas-Majas, lai viņa nāk palīgā uzklāt kafijas galdu!
Svētdienas kafija visiem Lennebergas iedzīvotājiem ļoti gāja pie sirds, tāpēc visās mājās valdīja prieks, kad tika saņemta Emīla mātes vēstule, kurā viņa rakstīja:
"Godāti Kundzes un Kungi, vai jūs nibūtu tik laipni un niatnāktu pie mums uz svētdienskapij. Ar laipnību ielūdz
Alma un Antons Svensoni, Kathultas sētā, Lennebergas draudzē."
Nu bija laiks posties uz baznīcu. Emīla tēvs un māte devās ceļā, jo viņiem, protams, vispirms vajadzēja braukt uz baznīcu un tikai pēc tam varēja būt runa par svētdienas kafijas dzeršanu.
Un Emīls paklausīgi devās ar lūgumu pie Krēsas-Majas. Bija skaists rīts, un viņš apmierināti svilpoja, soļodams pa taciņu uz Krēsas-Majas mājām; sieviņa dzīvoja vecā iebūvieša mājelē augšā mežā.
Ja tu kādreiz esi gājis pa mežu agrā jūnija svētdienas rītā Smolandē, tad tu atcerēsies, kā tur izskatās. Tu dzirdi kūkojam dzeguzi un svilpojam melnos strazdus, jūti, cik mīksta ir skujainā taciņa zem tavām kailajām pēdām un kā saulīte silda tavu pakausi, tu ej starp eglēm un priedēm un ieelpo sveķu smaržu, tu redzi, cik balti zied meža zemenes izcirtumā. Tieši tā jutās arī Emīls, un tādēļ viņš nekur nesteidzās, bet tik un tā nonāca pie Krēsas-Majas mājiņas, kas aiz egļu stumbriem vīdēja tik ļoti maza, pelēka un sašķiebušies, ka tikko bija samanāma.