"Mīļo Dieviņ! Izdari tā, ka es beidzu strādāt nedarbus! Ar laipnību lūdz Emīls Svensons Kathultas sētā, Lennebergas draudzē."
Otrdien, 10. augustā, kad Emīls ielaida kafijas grozā vardi un pastrādāja kaut ko tik šausmīgu, ko gandrīz nav iespējams izstāstīt
Taisnību sakot, bija tīri vai žēl Emīla tēva. Tā nu viņa zēns bija traki iepircies ūtrupē, iegādādamies vienu mantu labāku par otru, kamēr viņš pats pārbrauca mājās tikai ar vienu sivēnmāti, un, padomā, kādu nakti pavisam negaidīti šim šausmīgajam lopiņam piedzimst vienpadsmit sivēntiņu, un viņa tūliņ desmit no tiem nokož, jo tā jau dažkārt sivēnmātes dara. Arī vienpadsmitais sivēns būtu aizgājis uz viņpasauli, ja Emīls nebūtu to izglābis. Emīls naktī pamodās, jo viņam sāpēja vēders un vajadzēja iziet ārā, un tā, ejot garām cūku kūtij, viņš izdzirda nejauki kviecam tikko piedzimušu sivēntiņu. Emīls atrāva kūts durvis - viņš bija atnācis pēdējā brīdī. Pēdējā mirklī viņš izrāva beidzamo sivēntiņu nežēlīgajai mātei no mutes; tavu ļaunu sivēnmāti! Drīz pēc tam viņa saslima ar kādu dīvainu kaiti un trešajā dienā nomira. Nabaga Emīla tēvs, te nu viņam palika vairs tikai viens kusls sivēntelis - lūk, ko viņš bija ieguvis Bakhorvas ūtrupē, un nemaz nav jābrīnās, ka viņš sadrūma.
- Tiem bakhorviešiem ir tikai vienas ķibeles un nelaimes, - vakarā pirms gulētiešanas viņš sacīja Emīla mātei. - Skaidri redzams, ka visiem viņu lopiņiem uzbrukusi kāda sodība.
Emīls gultiņā to sadzirdēja un tūliņ paslēja degunteli pār gultas malu.
- Es varu ņemt sivēnu sev, - viņš piedāvājās. - Man vienalga, vai viņam uzbrukusi sodība vai ne.
Bet Emīla tēvam šāda runa nepatika.
- Tev tikai vajag un vajag, - viņš sarūgtināts sacīja. - Un man? Vai man ar kaut ko nevajag?
Tad Emīls apklusa un kādu laiku sivēnu nepieminēja. Starp citu, tas bija gaužām nožēlojams sivēntiņš, nīkulīgs un zilgans un tik tikko vilka dzīvību. "Tā droši vien ir sodība, kas nabadziņam atņem spēkus," domāja Emīls, un viņam likās šausmīgi netaisni, ka šāds liktenis piemeklē sivēntiņu, kurš nav izdarījis nekā ļauna.
Arī Emīla māte domāja tāpat.
- Nabaga sīkulītis, - viņa sacīja, jo Smolandē tā saka, ja žēlo kādu, kas ir ļoti mazs.
Līna arī ļoti žēloja dzīvniekus un jo sevišķi šo te sivēntiņu.
- Nabaga ruksītis, - viņa teica, - šis ilgi neizvilks.
Un droši vien tā būtu noticis, ja Emīls nebūtu ienesis sivēnu virtuvē un ietinis mīkstā segā, ielicis grozā un barojis ar pudelīti, visādi rūpējoties par viņu gluži kā māte.
Ienāca Alfrēds un, ieraudzījis, kā Emīls mēģina barot mazo nabadziņu, jautāja:
- Kā tad iet sivēnam?
- Viņam uzbrukusi sodība, un viņš neēd, - Emīls atbildēja.
- Ak tā, par ko ta viņš tāds dusmīgs? - Alfrēds taujāja. Tad Emīls vēlreiz paskaidroja, ka sivēns nemaz nav dusmīgs, bet ir vājš un nīkulīgs tāpēc, ka viņam uzbrukusi sodība.
- Bet ar to es tikšu galā, - Emīls drošināja. - Šito sivēnu es izvilkšu, tā es esmu nolēmis.
Un viņš patiesi to izdarīja! Nepagāja ilgs laiks, kad sivēns kļuva rozīgs, apaļš un žirgts - kā jau visi mazi sivēniņi.
- Es arīdzan domāju, ka ruksītis izķepurosies, - Līna tad sacīja. "Ruksītis," viņa teica, un sivēns tā arī nedabūja cita vārda, kamēr vien dzīvoja.
- Jā, viņš patiešām izķepurosies, - Emīla tēvs sacīja. - To tu, Emīl, esi labi izdarījis!
Emīls nopriecājās, saņemdams uzslavu no sava tēva, un tad piesardzīgi pajautāja:
- Cik reižu man viņš jāizglābj, lai varētu saukt par savu?
Bet Emīla tēvs tikai norūca "khm" un sadrūma, bet Emīls apklusa un sivēnu kādu laiku vairs nepieminēja.
Tagad Ruksītim atkal bija jāpārceļas uz cūku aizgaldu, taču viņam tas lāgā nepatika. Sivēns mīļuprāt sekoja Emīlam pa pēdām gluži kā suns, un Emīls gandrīz vai caurām dienām laida viņu savā vaļā.
- Ruksītis laikam domā, ka tu esi viņa mamma, - mazā Īda teica. Varbūt Ruksītis tiešām tā domāja, jo, tiklīdz ieraudzīja Emīlu, tā, gavilēdams un spalgi un līksmi urkšķēdams, metās pie viņa. Ruksītis gribēja būt kopā ar Emīlu, un visvairāk viņam patika, kad Emīls lāgu lāgiem kasīja viņam muguru, un uz to Emīls bija nepārspējams.
- Kasīt sivēnus - tur man ir nags, - viņš sacīja. Un, iesēdies šūpolēs zem ķiršu koka, kasīja Ruksītim muguru ilgi un pamatīgi, un Ruksītis stāvēja pievērtām acīm un aiz labsajūtas ik pa brīdim ierukšķējās.
Vasaras dienas nāca un gāja; kokā, zem kura stāvēja Ruksītis, kad viņam kasīja muguru, pamazām nogatavojās ķirši. Šad un tad Emīls sarāva pa saujai ogu un cienāja sivēnu, kuram garšoja ķirši un patika Emīls; jā, arvien vairāk Ruksītis pārliecinājās, cik jauka var būt dzīve sivēnam, ja nokļūst tur, kur dzīvo tāds Emīls.
Emīls arī mīlēja Ruksīti - jo dienas, jo vairāk, un kādu dienu, sēdēdams šūpolēs un kasīdams sivēnam muguru, viņš iedomājās, cik ļoti viņš to mīlēja, un prātoja, kuri vēl viņam būtu mīļi.
"Vispirms Alfrēds," viņš domāja, "tad Lūkass, pēc tam tūlīt Īda un Ruksītis... ai, bet es taču esmu aizmirsis māti... skaidrs, ka māti es mīlu... bet citādi tie ir: Alfrēds, Lūkass, Īda un Ruksītis." Tad Emīls sarauca uzacis un ilgi prātoja. "Un tad vēl tētis un Līna," viņš domāja. "Nu jā, daždien es tēti mīlu, daždien ne. Un par Līnu es skaidri nezinu, vai es viņu mīlu vai ne... reizēm viņa staigā apkārt kā kaķe."
Emīls, protams, turpināja darīt nedarbus vai katru dienu un tikpat cītīgi tupēja arī galdnieka skabūzī, par ko liecina tā laika ieraksti zilajās burtnīcās. Taču Emīla mātei labības pļaujas laikā bija steidzami darbi, tamdēļ tur rakstīts tikai "Emils galdniek skabūzī" nepaskaidrojot - par kādiem grēkiem.
Tagad katru reizi, kad Emīls tupēja galdnieka skabūzī, viņš bija pasācis ņemt sev līdzi arī Ruksīti, jo maza, jauka sivēna sabiedrībā laiks paiet ātrāk un nevar allažiņ tikai drāzt koka vīriņus. Nevienam visā Lennebergā pat sapņos nerādījās, ka parasts Smolandes sivēns spēj tik labi apgūt stiķus, kurus tam ņēmās mācīt Emīls. Emīls to darīja pilnīgā slepenībā, un Ruksītis bija uzcītīgs skolnieks un ļoti apmierināts ar visu, sevišķi tais reizēs, kad, iemācījies ko jaunu, dabūja no Emīla kādu kārumu. Proti, kastē aiz ēvelsola Emīlam bija noslēpti sausiņi, cepumi, žāvēti ķirši un daudz kā cita; jā, nekad jau nevarēja zināt, kad viņš tiks ieslodzīts galdnieka skabūzī, un Emīls negribēja sēdēt un lieki badoties.
- Ar nelielu blēdību un dažiem kaltētiem ķiršiem sivēnam var iemācīt visu ko, - Emīls skaidroja Alfrēdam un Īdai; bija sestdienas vakars, kad viņš tiem parādīja Ruksīša slepenībā iemācītos numurus, kurus neviens līdz šim nebija redzējis. Tas notika ceriņu lapenē, un Emīlam un Ruksītim tas bija liels notikums. Alfrēds un Īda sēdēja uz sola un aiz brīnumiem acis vien iepleta par Ruksīša veiklību. Savu mūžu viņi nebija redzējuši tādu sivēnu. Viņš prata sēdēt tikpat skaisti kā suns, kad Emīls sacīja: "Sēdi - smuki!" - un gulēt nekustīgi, kad Emīls teica: "Guli!" - un sivēns prata arī izstiept priekškāju un pateikties, kad saņēma žāvētu ķirsi. Īda sajūsmā sita plaukstas.