- Vai viņš vēl ko māk? - meitene dikti gribēja zināt.
Tad Emīls uzsauca: "Spriņģo!" - un Ruksītis uzreiz metās apkārt ceriņu lapenei, bet laiku pa laikam, atskanot: "Hop!" - iztaisīja gaisā mazu palēcienu un tik spriņģoja tālāk, likdamies ar sevi ļoti apmierināts.
- Ai, cik viņš ir jauks! - mazā Īda sacīja, un tas nudien izskatījās varen jauki, kad Ruksītis lapenē taisīja savus mazos palēcienus.
- Kaut arī šķiet nedabiski, ka tā izturas sivēns, - Alfrēds sacīja.
Taču Emīls bija lepns un apmierināts - otru tādu Ruksīti neatrast visā Lennebergā un visā Smolandē, tas nu ir droši.
Pamazām Ruksītis iemācījās arī lēkt pār auklu. Vai tu kādreiz esi redzējis sivēnu lecam pār auklu? Nē, to tu nebūsi vis redzējis, gluži tāpat kā Emīla tēvs. Taču kādu dienu, nākdams no kūtskalniņa, viņš ieraudzīja Emīlu un Īdu stāvam un griežam auklu, pār kuru lēca Ruksītis, ka nadziņi vien skrapstēja.
- Ruksītim liekas, ka tas ir jautri, - mazā Īda pārliecinoši sacīja, bet viņas tēvam tas bijis nebijis.
- Sivēniem nevajag kumēdiņu, - viņš sacīja. - Sivēns ir priekš Ziemassvētku cepeša, un ar šitādu lēkāšanu viņš paliks vājš kā medību suns.
Emīls piepeši nobijās. No Ruksīša taisīs Ziemassvētku cepeti - tik tālu viņš nebija aizdomājies! Bet nu viņš domāja un pārlika, vai šī nav viena no tām dienām, kad viņš savu tēvu nemaz tik ļoti nemīlēja.
Tas notika otrdien, desmitajā augustā, kad Emīls nemaz tik ļoti savu tēvu nemīlēja. Toreiz siltas, saulainas vasaras dienas rītā Ruksītis uz kūtskalniņa lēca pār auklu un Emīla tēvs atgādināja par Ziemassvētku cepeti. Bet tad tēvs nozuda, jo Kathultā tieši todien sāka pļaut rudzus un viņam vajadzēja būt druvā līdz pašam vakaram.
- Zini ko, Ruksīt, - Emīls mācīja sivēnu, kad tēvs bija aizgājis, - kļūsti vien vājš kā medību suns, tad, kazi, tev laimēsies - citādi... tu jau nepazīsti manu tēvu!
Visu dienu Emīls staigāja apkārt, baiļodamies par Ruksīti, un izdarīja tikai dažus sīkus nedarbiņus, kuri gandrīz nebija pamanāmi. Viņš iesēdināja Īdu vecajā koka silē, kur tika dzirdinātas govis un zirgi, un iedomājās, ka tā ir kuģis, kas šūpojas jūrā. Un pēc tam viņš pielēja sili pilnu ar ūdeni, un viņi rotaļājās, it kā kuģī šausmīgi smeltos iekšā ūdens, tāpēc Īda kļuva slapja no galvas līdz kājām, kas viņai šķita tīri patīkami. Pēc tam Emīls ar savu kaķeni notēmēja uz bļodu ar rabarberu ķīseli, ko māte bija nolikusi pieliekamajā uz loga, lai atdziest. Viņš tikai gribēja redzēt, vai varēs bļodai trāpīt; viņam pat prātā nenāca, ka tā varētu saplīst, bet tā tomēr saplīsa. Un tad Emīls bija priecīgs, ka tēvs ir prom rudzu druvā. Māte lika Emīlam sēdēt galdnieka skabūzī tikai īsu brīdi - pa daļai tāpēc, ka viņai bija žēl Emīla, pa daļai arī tāpēc, ka vajadzēja kādu, kas aiznes pļāvējiem kafiju. Kafiju uz lauka dzēra pļāvēji visā Lennebergā un visā Smolandē, un tieši bērnus no visām mājām sūtīja ar kafiju.
Šie Smolandes bērneļi patiesi izskatījās kā mīļi vēstneši, kad viņi ar kafijas groziem gāja cauri ganībām un pāri pļavām pa līkloču takām, kuras visas allaž izbeidzās pie kādas lielas lauka strēmeles, tik pilnas ar akmeņu kaudzēm, ka gribējās vai raudāt. Taču Smolandes bērni neraudāja, jo starp akmeņiem auga daudz zemeņu, un zemenes viņiem garšoja.
Arī Emīlu un Īdu todien sūtīja uz lauka, un viņi jau laikus iznāca no mājām, rātni tecēdami katrs savā kafijas groza pusē. Taču ar Emīlu bija tā, ka viņš nekad negāja taisnu ceļu, bet gan meta visādus līkločus šurpu turpu - kur bija ko paskatīties -, un, kur gāja Emīls, tur arī Īda. Emīls, starp citu, apmeta līkumu līdz purvam, kur varžu bija papilnam, un vienu viņš arī noķēra. Gribēdams aplūkot vardi tuvāk, zēns nodomāja, ka vardei nenāks par ļaunu maza pārmaiņa. Lai vardei nevajadzētu visu dienu tupēt purvā, viņš ielaida to kafijas grozā un aiztaisīja vāciņu: nu varde bija drošībā.
- Kur gan citur lai es to lieku? - Emīls sacīja, kad Īda šaubījās, vai ir labi likt vardi kafijas grozā. - Man taču, kā zināms, bikšu kabatas cauras. Es jau viņu ilgi neturēšu, tikai mazu brītiņu, pēc tam viņa varēs atkal lēkt atpakaļ uz savu purvu, - šis saprātīgais zēns skaidroja.
Rudzu druvā Emīla tēvs un Alfrēds katrs pļāva savu vālu, un aiz viņiem gāja Līna un Krēsas-Maja un, vākdamas kopā nopļautos rudzus, sēja tos kūlīšos. Tā šo darbu darīja agrākos laikos.
Kad Emīls un Īda beidzot parādījās ar kafijas grozu, tēvs vis neapsveica viņus kā daždien mīļus vēstnešus, bet, gluži otrādi, norāja, ka tie atnākuši tik vēlu. Jo tā bija pieņemts, ka noteiktā laikā kafijai vajadzēja būt klāt.
- Jā, bet nu gan derēs iedzert kādu malku, - sacīja Alfrēds, kas gribēja uzvedināt Emīla tēvu uz citām domām. Un, ja tu kādreiz esi bijis uz lauka siltā augusta dienā Lennebergas pusē, tad zināsi, cik patīkami ir sēdēt pie sasilušas akmens kaudzes, atpūšoties, tērzējot, dzerot kafiju un piekožot klāt sviestmaizes. Taču Emīla tēvs joprojām bija dusmīgs un nekļuva arī laipnāks, kad, parāvis grozu uz savu pusi, attaisīja vāciņu, tāpēc ka taisni tobrīd viņam virsū uzlēca varde un pazuda aiz krekla, ko viņš bija atpogājis līdz puskrūtīm, jo bija silts. Tēvam nezin kāpēc nepatika vardītes aukstās kājas. Viņš riebumā savicināja roku un, kā par nelaimi, trāpīja kafijas kannai, un tā apgāzās. Kaut gan Emīls bija žigli klāt un kannu pacēla, no tās paspēja iztecēt dažas lāses. Vardi nekur neredzēja. Laikam aiz briesmīgā izbīļa tā bija jau ielīdusi Emīla tēva biksēs, un, kad viņš to sajuta, tad kļuva pavisam nevaldāms. Lai izkratītu vardi no bikšu staras, viņš sāka spārdīties kājām, bet, tavu postu, ceļā atkal patrāpījās kafijas kanna. Tā dabūja tādu spērienu, ka apgāzās, un, ja Emīls nebūtu kannu veikli pacēlis, kafijas dzeršana būtu iznākusi bez kafijas, un tas būtu skumji.
Varde neparko negribēja turēties vienā vietā. Tā slīdēja pa bikšu staru uz leju, un tad Emīls to satvēra. Taču viņa tēvs vēl joprojām bija dusmīgs. Viņš domāja, ka šis ir Emīla kārtējais nedarbs, taču tā tas nemaz nebija. Emīls bija cerējis, ka grozu attaisīs Līna un kļūs ārkārtīgi priecīga, ieraudzījusi mīļu vardīti. Es to visu stāstu tāpēc, lai tu saprastu, ka Emīlam nemaz neklājās viegli un dažreiz nācās ciest par nedarbiem, kuri nemaz nebija īsti nedarbi. Tīri vai jābrīnās, kur lai Emīls, pēc tēva domām, liek vardi? Viņam taču abas bikšu kabatas cauras!
Līna par Emīlu allaž sacīja:
- Tādu bērnu, kas tā strādā nedarbus, manas acis vēl nav skatījušas. Ja viņš arī pats nedara nedarbus, tad viņam vienādiņ neveicas!
"Vienādiņ neveicas" - to Līna prātīgi sacīja. Tas pierādījās vēlāk, tai pašā dienā. Emīlam tik ļoti neveicās, ka tas gandrīz vai nav izstāstāms, un arī visi Lennebergas iedzīvotāji žēlojās un vaimanāja vēl labu laiku. Viss sākās ar to, ka viņa māte bija tik krietna saimniece un ka tieši togad Kathultā bija tik labi padevušies ķirši. Bet tur jau Emīls neko nevarēja darīt; nē, viņam patiesi neveicās.
Emīla māte bija nepārspējama saimniece, kad vajadzēja vārīt ievārījumu, spiest sulu, nolasīt un sagatavot visu, kas auga dārzā un mežā. Viņa lasīja brūklenes, mellenes un avenes, cik vien spēja; viņa vārīja ābolu biezeni un bumbieru ievārījumu ar ingveru, jāņogu želeju un ērkšķogu ievārījumu, spieda skābo ķiršu sulu un raudzījās, lai gardajām augļu zupām būtu sažāvēts ziemai pietiekami daudz augļu. Gan āboli, gan bumbieri, gan ķirši tika kaltēti lielajā virtuves krāsnī un pēc tam iesieti baltos lina maisiņos, kurus pakarināja pieliekamajā pie griestiem; jā, uz pieliekamo bija prieks paskatīties.