Pašā labākajā ķiršu laikā no Vimmerbijas uz Kathultu atbrauca smalkā Petrela kundze, un Emīla māte pažēlojās viņai par pasaulīgi daudzajiem ķiršiem, kurus drīz vairs nezināšot, kur likt.
- Es domāju, Almai vajadzētu taisīt ķiršu vīnu, - Petrela kundze ieteicās.
- Nē, pasarg Dievs! - Emīla māte iebilda.
Par ķiršu vīnu viņa negribēja ne dzirdēt. Kathultā alkoholu nelietoja. Emīla tēvs neko stiprāku ne mutē neņēma; viņš nedzēra pat alu, izņemot, protams, tās reizes, kad viņš tika pacienāts - tirgos un tamlīdzīgās vietās -, tad jau atteikties nevarēja. Kā tad būt, ja kāds par varītēm cenšas iespiest vienu vai divas pudeles alus? Emīla tēvs tūliņ sarēķināja, ka divas pudeles alus maksā trīsdesmit ēres, un kā lai aizmet prom trīsdesmit ēres! Atliek tikai piekrist un dzert, vai pats to gribēja vai ne. Tomēr ķiršu vīnu viņš nebūs ar mieru brūvēt, to Emīla māte saprata un tā arī pateica Petrela kundzei. Tad Petrela kundze ieminējās, ka citur taču esot cilvēki, kam nav nekas pretim iebaudīt kādu glāzi. Viņa pati labprāt gribētu pāris pudeļu ķiršu vīna; un kālab Emīla māte paklusām nevarētu ielikt rūgšanai kādu krūzi ķiršu kartupeļu pagraba attālākā stūrī, kur neviens to neredz? Kad vīns būšot labi norūdzis, Petrela kundze atbraukšot tam pakaļ un labi samaksāšot, - tā viņa sacīja.
Emīla mātei allaž bija grūti atteikt, ja kāds ko lūdza, turklāt, kā jau sacīju, viņa bija krietna saimniece, kura gribēja visus labumus izmantot, un togad jau bija sažāvēts vairāk ķiršu, nekā vajadzīgs. Tā nu iznāca, ka, pašai nemanot, viņa bija apsolījusi Petrela kundzei izbrūvēt ķiršu vīnu. Taču Emīla māte neprata neko izdarīt paklusām; viņa izstāstīja visu Emīla tēvam, kurš ilgi purpināja, taču beidzot sacīja:
- Dari, kā redzi! Starp citu, cik viņa solīja tev samaksāt?
Par to Petrela kundze neko netika minējusi. Taču vairākas nedēļas viņas vīns stāvēja un rūga kartupeļu pagrabā, un tieši šajā augusta dienā Emīla mātei likās, ka vīns ir norūdzis. Nu ir laiks pildīt to pudelēs. Bija arī piemērots brīdis, māte nodomāja, kamēr Emīla tēvs ir rudzu druvā; tagad viņš to neredzēs un nejutīsies grēcīgs un samaitāts, ka viņa mājās brūvē vīnu.
Drīz Emīla mātei uz galda, lepni sarindotas, jau stāvēja desmit pudeles, tās viņa iesaiņos grozā un noliks kartupeļu pagrabā, kur nevienam no tām ļaunums necelsies, un Petrela kundze varēs braukt pakaļ savam vīnam, kad vien vēlēsies.
Kad Emīls un Īda pārradās no rudzu druvas ar tukšo kafijas grozu, ķiršu ogas, no kurām tika taisīts vīns, bija iebērtas spainī, kas stāvēja pie virtuves durvīm.
- Emīl, paņem spaini, - māte sacīja, - un noroc ogas mēslainē.
Emīls, paklausīgs būdams, gāja arī. Bet mēslaine atradās tūlīt aiz cūku aploka, kur skraidelēja Ruksītis. Ieraudzījis Emīlu, viņš priecīgi ierukšķējās, likdams saprast, ka tagad viņš grib tikt ārā un būt kopā ar Emīlu.
- Tu tiksi laukā, - Emīls sacīja, nolicis spaini zemē. Viņš attaisīja aploka vārtiņus, un Ruksītis, uzvaroši rukšķēdams, metās ārā. Viņš tūliņ iebāza šņukuru spainī, jo domāja, ka Emīls viņam atnesis ēdienu. Tikai tad Emīls ieprātojās, ko tika teikusi viņa māte: viņam jāaprokot ķiršogas mēslainē. Tas nudien ir savādi: Kathultā nekad nemēdz aprakt mēslainē to, kas ir ēdams! Un šīs ogas acīmredzot bija garšīgas. Ruksītis jau dažas bija notiesājis. Emīls nodomāja, ka māte gribējusi norakt ogas tāpēc, lai tās nepamana tēvs, kurš katru brīdi var pārnākt no rudzu druvas.
"Bet tad jau ogas var apēst arī Ruksītis," Emīls nodomāja. "Viņš taču ir kā traks uz ķiršiem!"
Izskatījās, ka tieši šīs ogas Ruksītis ēda ar sevišķu kāri. Viņš sajūsmināti rukšķēja un šņakstināja tā, ka viss šņukurs kļuva sarkans. Lai Ruksītis varētu vēl labāk pamieloties, Emīls izbēra ogas zemē. Bet te pienāca gailis un arī gribēja piedalīties dzīrēs. Ruksītis, nikni pablenzis uz viņu, tomēr atļāva ēst arī gailim, un gailis knābāja ogas, cik vien spēja. Pēc tam uzradās vistas ar Klibo Lotu priekšgalā un tīkoja zināt, kādus kārumus gailis atradis, taču šie labumi nebija domāti viņām. Ruksītis un gailis bez žēlastības dzina vistas prom, tiklīdz tās raudzīja pastiept savus knābjus. Šīs taču laikam bija izcili labas ogas, jo gailis un Ruksītis gribēja tās apēst vieni paši.
Emīls sēdēja turpat līdzās uz apgāztā spaiņa. Viņš kodīja zāles stiebru un neko sevišķu nedomāja. Te piepeši, sev par izbrīnu, viņš ievēroja, ka gailis nogāžas gar zemi. Tas vairākas reizes mēģināja piecelties, bet velti. Tiklīdz tas pa pusei bija uzslējies kājās, tā atkal novēlās uz galvas, un tur nu tas gulēja. Gabaliņu nostāk barā stāvēja vistas un, vērodamas, cik savādi uzvedas viņu gailis, uztraukti kladzināja. Tas gaili saniknoja; gulēdams viņš dusmīgi blenza uz vistām: vai viņam nav brīv gulēt un rausties kājās pēc sava prāta?
Emīls nesaprata, kas gailim lēcies, taču viņam bija gaiļa žēl, un, piegājis klāt, zēns piecēla un nolika gaili uz kājām. Kādu brīdi gailis zvārojās uz priekšu un atpakaļ, it kā pārbaudīdams, vai kājas spēs viņu nest, bet tad viņam ienāca prātā kāda trakulība; viņš iedziedājās un, pārgalvīgi savicinājis spārnus, ar griezīgu "kikerigū" metās iekšā vistu barā. Nu vistas laidās vēja spārniem un raudzīja paslēpties kur kurā, jo skaidri redzēja, ka gailis kļuvis traks. To redzēja arī Emīls, un, muti atplētis, zēns blenza uz gaiļa mežonīgo skrējienu, nemaz neievērodams Ruksīti. Jā, ja nu kāds te piepeši bija pavisam neglābjami sajucis, tad tas bija Ruksītis. Viņš arī gribēja piedalīties skrējienā, lai patrenkātu vistas, un, palēkdamies uz priekškājām un spalgi urkšķēdams, metās gailim pakaļ. Emīls brīnījās aizvien vairāk, šiten to nu viņš nesaprata. Sivēns skrēja, skaļi un mežonīgi rukšķēdams, un šķita, ka viņam tas ļoti patīk, taču Emīls pamanīja, ka sivēnam jocīgi metas kājas. Tās it kā negribēja viņam klausīt, un Ruksītis laikam būtu arī nogāzies, ja vien ikreiz, kad viņš grasījās velties, nebūtu iztaisījis mazu palēcienu, kā Emīls viņam to bija mācījis, - un tas viņam palīdzēja noturēt līdzsvaru.
Bet vistu gan bija žēl. Savu mūžu tās nebija redzējušas, ka tā uzvedas sivēns, un tās nu bēga, ko mācēja. Nabaga pārbiedētās vistas, šitādu kladzināšanu, - pietika jau ar to, ka gailis bija kļuvis traks, bet nu arī mežonīgais sivēns, palēkdamies un šausmīgi izbolījis acis, dzinās pakaļ - un tas gan bija par daudz!
Jā, tas gan bija par daudz! Tā jau aiz bailēm un pārbīļa var galu dabūt, to Emīls zināja un piepeši ieraudzīja, ka cita pēc citas vistas noveļas zemē un paliek nekustīgi guļam, gluži kā bez dzīvības. Visapkārt zālē mētājās beigtas vistas - baltas un pavisam mierīgas; tas bija šausmīgs skats. Emīls kļuva pavisam bēdīgs un sāka raudāt. Ko teiks māte, kad atradīs beigtās vistas? Klibā Lota, viņa vista, arī gulēja kā balts nedzīvs pikucis, un Emīls raudādams paņēma to rokā; jā, tā bija pagalam - nekādu dzīvības pazīmju! Nabaga Lota, beigas nu viņai un daudzajām olām! Vienīgais, ko Emīls varēja darīt, - cik ātri vien iespējams, sarīkot viņai pienācīgu apbedīšanu. Zēns jau iztēlojās, kas būs rakstīts uz viņas kapakmens: "Še dus Klibā Lota, pārbiedēta no Ruksīša."
Emīls bija patiesi sarūgtināts par Ruksīti; to nezvēru viņš ieslodzīs cūku aplokā un nekad vairs nelaidīs ārā! Tikmēr lai Klibā Lota paguļ galdnieka skabūzī. Uzmanīgi paņēmis rokās, Emīls nolika viņu uz malkas cērtamā kluča, tur nu nabaga Lota varēja atdusēties, gaidot savu apbedīšanu!