- Es iešu viņam līdzi, - Emīla tēvs drūmi noburkšķēja.
- Nu nē, ja jau jāiet uz turieni, tad līdzi iešu es, - Emīla mātei bija dūšas gana. - Tikai es un neviens cits brūvēja to nejauko vīnu, un par to tev, Anton, nav jācieš. Vienīgi man nepieciešams tas atturībnieku sprediķis, un es jau varu paņemt līdzi arī Emīlu, ja jūs domājat, ka to vajag.
Kad iestājās vakars, Emīls apvilka svētdienas drēbes un arī naģeni uzlika - viņam nebija nekas pretim tikt atgrieztam. Ir tīri jauki nokļūt arī cilvēkos.
Arī Ruksītis domāja tāpat. Kad Emīls ar māti soļoja pa ceļu, Ruksītis spriņģoja nopakaļ, jo arī gribēja tikt līdzi. Bet Emīls pavēlēja: "Guli!" - un Ruksītis paklausīgi nolikās uz ceļa un, nekustīgi gulēdams, ar ilgu skatienu vērās nopakaļus Emīlam.
Man jāsaka, ka tovakar Atturībnieku nams bija bāztin piebāzts ar cilvēkiem. Visa Lenneberga gribēja piedalīties Emīla atgriešanā uz atturības ceļa. Priekšā uz paaugstinājuma stāvēja biedrības koris un, tiklīdz Emīls ienāca pa durvīm, sāka jo skaļi dziedāt:
- Tā nebija glāze, - Emīla māte pikti sacīja, bet to sadzirdēja tikai Emīls.
Kad dziesma beidzās, priekšā iznāca kāds vīrs, kurš ilgi un nopietni runāja ar Emīlu un visbeidzot jautāja viņam, vai Emīls gribētu dot atturībnieka solījumu un ievērot to visu mūžu.
- Varu jau solīties, - Emīls atteica.
Tieši tobrīd no durvju puses atskanēja klusa rukšķēšana un zālē ietecēja Ruksītis. Viņš paklusām bija sekojis Emīlam un tagad bija klāt. Ieraudzījis pirmajā solā Emīlu, Ruksītis nopriecājās un tūliņ spriņģoja turp. Tagad zālē valdīja liels satraukums. Atturībnieku namā nekad nebija ienācis sivēns, un arī tagad klātesošie to nepavisam nevēlējās. Viņi domāja, ka šādās saiešanās sivēnam nav ko meklēt. Bet Emīls sacīja:
- Viņam arī derētu dot atturībnieka solījumu. Viņš taču apēda vairāk ogu nekā es.
Arī patlaban Ruksītis izskatījās pārāk mundrs, tāpēc Emīls viņam sacīja: "Sēdi smuki!" - un Ruksītis, Lennebergas iedzīvotājiem par lielu izbrīnu, nosēdās uz pakaļkājām kā suns. Tā sēžot, viņš izskatījās ļoti jauks un piemīlīgs. Emīls, izvilcis no kabatas dažus žāvētus ķiršus, iedeva tos sivēnam, un lennebergieši neticēja savām acīm, kad sivēns pastiepa labo kāju, pateikdamies par cienastu.
Visi tā iejūsminājās par Ruksīti, ka gandrīz vai aizmirsa par atturībnieka solījumu. Emīlam pašam nācās to atgādināt:
- Kā tad nu būs, vai man kas jāsola vai ne?
Un tad Emīls solījās "uz visiem laikiem atturēties no stipriem dzērieniem un arī visādi veicināt atturību līdzcilvēku vidū". Šie te jaukie vārdi nozīmēja to, ka Emīls savu mūžu neņems mutē neko spirtotu un palīdzēs no tā atturēties arī pārējiem.
- Ruksīt, tas attiecas arī uz tevi, - Emīls sacīja, kad bija beidzis solīties, un vēlāk visi Lennebergas iedzīvotāji runāja, ka, izņemot Emīlu, neviens vēl neesot devis atturībnieka solījumu kopā ar sivēnu.
- Bet tas Kathultas puika gan ir apbrīnojams, - viņi sacīja.
Kad Emīls ar Ruksīti ienāca virtuvē, tur sēdēja viņa tēvs, un petrolejas lampas gaismā Emīls pamanīja, ka tēvs ir raudājis. Nekad viņš nebija redzējis savu tēvu raudam, un Emīlam tas gauži nepatika. Taču tēvs pateica kaut ko tādu, kas Emīlam patika par visu vairāk.
- Klausies, Emīl, - viņš sacīja un, cieši saņēmis Emīla rokas, ieskatījās viņam acīs. - Emīl, ja tu apsolies visu savu mūžu būt atturībnieks, vari ņemt sev to nelabojamo sivēnu... diezin vai no viņa iznāks kāds labais speķis pēc visiem šiem lēcieniem un dzeršanām.
Emīls no priekiem augstu palēcās. Viņš vēlreiz solījās visu savu mūžu būt atturībnieks. Savu vārdu viņš arī turēja. Tik atturīgu komunālvaldes priekšsēdētāju, par kādu kļuva Emīls, neviens netika redzējis ne Lennebergā, ne visā Smolandē, un tāpēc varbūt nemaz nebija slikti, ka viņš, mazs būdams, kādu vasaras dienu nogaršoja ierūgušus ķiršus.
Tovakar Emīls ilgi runājās ar Īdu.
- Tagad man ir zirgs, govs, sivēns un vista, - viņš sprieda.
- To vistu atdzīvināju es, - mazā Īda atgādināja, un Emīls viņai par to pateicās.
Nākamorīt viņš pamodās agri un dzirdēja virtuvē sarunājamies Alfrēdu ar Līnu, kuri pie galda dzēra kafiju. Emīls izlēca no gultas, jo bija taču jāpastāsta Alfrēdam, ka nu viņam pieder Ruksītis.
- Mājlopu īpašnieks Emīls Svensons, - Alfrēds teica un iesmējās. Bet Līna atmeta galvu un noskaldīja rīmi, ko nupat, slaucot govis, bija sacerējusi. Lūk, ko viņa dziedāja:
Muļķīgāku dziesmu gan grūti iedomāties: "un nu šim ir sivēns, kāds reiz bija pats" - muļķīgi, taču Līna jau labāk neprata.
Un tad Alfrēdam un Līnai atkal bija laiks doties uz rudzu druvu kopā ar Emīla tēvu un Krēsas-Maju.
Emīla māte ar bērniem palika mājās. Ar to viņa bija dikti mierā, jo šodien gaidīja Petrela kundzi atbraucam pēc savām vīna pudelēm, un Emīla māte diezin kā nevēlējās, lai tad tuvumā būtu tēvs.
"Būtu labi, ja pudeles drīzāk dabūtu prom no mājas," domāja Emīla māte, rosīdamās pa virtuvi. Kuru katru brīdi varēja ierasties Petrela kundze. Drīz no ceļa puses vajadzēja atskanēt ratu riteņu rīboņai. Bet, lai cik savādi, atskanēja cits troksnis - it kā kāds dauzītu stiklu.
Paskatījusies pa logu, viņa ieraudzīja Emīlu. Emīls, salicis sev priekšā pudeļu rindu, sēdēja ar krāsns kruķi rokās un pēc kārtas sita pudeles tā, ka šķīda lauskas un pludoja vīns.
Emīla māte, atrāvusi vaļā logu, uzsauca:
- Pasaulīt mīļo, ko tu, Emīl, dari?
Viņš uz brīdi pārstāja dauzīt, lai varētu mātei atbildēt:
- Es te izpildu atturībnieka solījumu, - viņš noteica. - Domāju sākt ar Petrela kundzi.
Dažādas dienas Emīla mūžā, kurās viņš pastrādāja ne vien šādus tādus nedarbiņus, bet arī daudz labu darbu
Šo te nejauko ķiršu vīnu - to Lennebergā vēl ilgi atcerējās. Lai gan Emīla māte labprāt gribēja to uz ātrāko aizmirst. Ne vārda viņa neierakstīja zilajā burtnīcā par to, kā Emīlam klājās tai kļūmīgajā desmitā augusta dienā; tas bija par daudz šausmīgi, viņa laikam gan nevarēja piespiest sevi to visu izlikt uz papīra. Taču vienpadsmitajā augustā viņa kaut ko maķenīt uzrakstīja, un, ja to lasa, nezinot, kas ar Emīlu notika dienu iepriekš, tad tīri vai gaisā jālec.
"Dies, palīdzi man ar to puiku, tad šodien viņš vismaz bij skaidrā." Tā tur rakstīts. Ne vārdiņa vairāk - un ko par to lai domā? Jāsāk ticēt, ka Emīls reti mēdzis būt skaidrā prātā. Es patiešām domāju, ka Emīla mātei bija jāpaskaidro, kā lai to saprot. Bet viņa, kā jau teicu, nevarēja piespiest sevi to izdarīt.
Arī piecpadsmitajā augustā ir ieraksts. Lūk, kāds:
"Nakti Emīls un Alfrēds ķēra vēsus un dabūja četrdesmit kālus1, bet peic tam, ak manu vai..."
Četrdesmit kālus - vai tu kaut ko tādu esi dzirdējis? Tas ir viens bezdievīgs daudzums vēžu - parēķini pats, tad redzēsi! Nu vienreiz Emīlam bija priecīga nakts, man jāsaka: ja tu kādreiz esi ķēris vēžus tumšā augusta naktī kādā mazā Smolandes ezerā, tu sapratīsi pats. Tad tu zināsi, cik patīkami ir vēžot un cik slapjš kļūst tāds vēžu ķērājs, un cik brīnumaina šķiet visa apkārtne. Ui, akla tumsa, ezers meža ielokā gluži melns, viss tik kluss - un dzirdams vienīgi, kā šļakst ūdens ap kājām, brienot uz krastu. Ja līdzi ir lāpa, ar ko apgaismot apkārtni, nu tāda, kāda bija Emīlam un Alfrēdam, tad var ieraudzīt vēžus - lielus un melnus - lodājam gar akmeņiem pa ezera dibenu, - un atliek tikai iebāzt roku ūdenī, lai tos varētu satvert aiz mugurām un citu pēc cita iebāzt maisā.