Kad rītausmā Emīls un Alfrēds soļoja mājup, viņi bija noķēruši tik daudz vēžu, ka tikko jaudāja panest, un Emīls visu ceļu svilpoja un dziedāja.
"Nu tēvam būs varens pārsteigums," viņš nodomāja. Lai nu kā, bet Emīls dikti gribēja parādīt tēvam, cik viņš dūšīgs, kaut arī citādi viņam dzīvē tik bieži nelaimējās. Tagad viņš vēlējās, kaut tēvs ieraudzītu visus šos vēžus, kolīdz būs pamodies, un tālab Emīls iebēra vēžus lielā vara katlā, tai pašā, kur sestdienas vakaros Emīls un Īda mazgājās, un, ienesis katlu kambarī, nolika to pie tēva gultas.
"Kas tas būs par trādirīdi, kad visi pamodīsies un ieraudzīs manus vēžus!" Emīls nodomāja un noguris un apmierināts ielīda savā gultiņā un aizmiga.
Istabā viss bija klusu. No tēva gultas atskanēja viegli svelpjoši krācieni. Un bez tam - klusa vēžu čaboņa no katla. Vēži jau mēdz tā čabināties.
Ik rītu Emīla tēvs cēlās ļoti agri, un tā bija arī todien. Tiklīdz sienas pulkstenis nosita piecas reizes, viņš nometa segu un, nolaidis kājas pār gultas malu, kādu brīdi palika sēžam, lai izberzētu no acīm miegu. Viņš izstaipījās, nožāvājās, mazliet pabužināja matus un pakustināja kāju pirkstus. Reiz viņa kreisās kājas lielais pirksts bija iesprūdis Emīla uzstādītajā žurku slazdā, un pēc šīs delverības tēva pirksts bija tāds pastīvs un tāpēc to no rītiem vajadzēja nedaudz ielocīt. Bet tieši tobrīd, kad tēvs sēdēja un ielocīja pirkstu, viņam paspruka tāds rēciens, ka Emīla māte un mazā Īda aiz pārbīļa uztrūkās no miega. Viņas domāja, ka Emīla tēvam kāds grasās atņemt dzīvību. Taču vainīgais bija tikai vēzis, kas torīt ieķērās viņa kājas lielajā pirkstā, tai pašā, kas jau agrāk cieta no žurku slazda. Ja tev kādreiz lielais pirksts ir iesprūdis vēža spīlēs, tad tu zināsi, ka tas ir gandrīz tikpat nepatīkami kā nokļūt žurku slazdā un par to nav jārēc mazāk skaļi. Vēži ir vieni stūrgalvīgi rakari - tie neatlaižas un gatavi turēties uz dzīvību un nāvi, kniebdami aizvien stingrāk un stingrāk; nemaz nav jābrīnās, ka Emīla tēvs kliedza. Starp citu, to darīja arī Emīla māte un mazā Īda, jo nu viņas ieraudzīja vēžus: simtiem vēžu, kuri lodāja pa grīdu, - ak vai, nu bija tāds trādirīdi, ka tik turies!
- Emīl! - Emīla tēvs skaļi kliedza, jo viņš bija ne vien dusmīgs, bet viņam arī bija nepieciešamas knīpstangas, ar ko atraut vēzi, un viņš gribēja, lai Emīls tās atnes. Bet Emīls gulēja un nebija uzmodināms ne ar kādu trādirīdi. Emīla tēvam nācās pašam uz vienas kājas lēkt līdz darbarīku kastei, kas atradās virtuves skapī, lai paņemtu knaibles, un, kad mazā Īda ieraudzīja tēvu lecam reizē ar vēzi, kas spirinājās, cieši ieķēries lielajā pirkstā, viņai sažņaudzās sirds. Tāpēc ka Emīls gulēja un visu to nevarēja redzēt!
- Emīl, mosties! - viņa sauca. - Mosties, tu ieraudzīsi kaut ko jautru!
Bet tad viņa apklusa, jo tēvs apveltīja viņu ar tik drūmu skatienu, ka bija skaidrs - viņš nu gan it nekā nesaprot no jautrības.
Pa to laiku Emīla māte rāpoja pa grīdu un lasīja vēžus. Pēc divām stundām viņa visus vēžus bija savākusi, un, kad Emīls uz pusdienām beidzot pamodās, viņš uzreiz sajuta plūstam no virtuves tikko vārītu vēžu debešķīgo smaržu un aiz prieka aši bija kājās.
Trīs dienas Kathultā tika ēsti vēži, ka nenoskatīties. Bez tam Emīls, notīrījis milzum daudz vēžu astu, pārdeva tās mācītāja kundzei par divdesmit piecām ērēm litrā. Peļņu viņš taisnīgi sadalīja uz pusēm ar Alfrēdu, kam allaž trūka naudas un kurš domāja, ka tādu naudas pelnītāju kā Emīls var pameklēt.
- Tu, Emīl, gan esi izveicīgs puika, - viņš sacīja, un tie bija patiesi vārdi. Emīla krājkasītē jau bija piecdesmit kronas, kuras viņš bija pats nopelnījis. Reiz viņš sadomāja izpārdot visus savus koka vīriņus Petrela kundzei, kura par tiem ļoti priecājās, taču, kā par laimi, no tā nekas neiznāca. Koka vīriņi palika stāvam uz plaukta un stāv tur vēl šobaltdien. Petrela kundze gribēja arī nopirkt Emīla koka bisi un uzdāvināt to kādam pazīstamam, nejaukam zēnam, bet arī no tā nekas neiznāca. Kaut arī Emīls domāja, ka ir par lielu, lai rotaļātos ar bisi, tomēr pārdot to negribēja. Viņš pienagloja bisi galdnieka skabūzī pie sienas un virs tās ar sarkanu zīmuli uzrakstīja: "PIEMIŅA NO ALFRĒDA."
To ieraudzījis, Alfrēds pasmējās, tomēr varēja redzēt, ka viņam tas patīk.
Naģeni Emīls nēsāja allaž, nespēdams bez tās it nekādi iztikt, un viņš to uzlika galvā arī tad, kad pirmo reizi gāja uz skolu; jā, nu bija pienācis laiks Emīlam iet skolā, un visi Lennebergas iedzīvotāji aizturēja elpu.
Līna neko labu negaidīja no Emīla skolas gaitām.
- Viņš apgāzīs skolu un pielaidīs skolotājai uguni, - viņa sacīja, bet Emīla māte uz Līnu stingri paskatījās.
- Emīls ir mazs, jauks puisēns, - viņa noteica. - Bija jau tā, ka viš nisen aizdidzināja mācītāj kundzi, bet par to tak viš i sēdējs galdniekskabūzī, un tev nivajag to viņam pārmest.
Tas atgadījās septiņpadsmitajā augustā, kad Emīls mācītāja kundzes dēļ sēdēja galdnieka skabūzī. Proti, todien viņa atnāca uz Kathultas sētu, lai no Emīla mātes dabūtu rakstu aušanai. Māte uzaicināja viņu uz kafijas tasi ceriņu lapenē, kur pie viena varēja arī apskatīt rakstu. Mācītāja kundzei bija vājas acis, un tāpēc viņa no somiņas izvilka palielināmo stiklu.
Tādu Emīls nekad nebija redzējis un dikti gribēja to apskatīt.
- Vari paņemt, ja vēlies, - mācītāja kundze savā vientiesībā atļāva. Viņa laikam nezināja, ka Emīls spēj pastrādāt nedarbus ar itin visu, un palielināmais stikls nemaz nav pati peļamākā manta. Emīls drīz ievēroja, ka to var izmantot par "aizdedzināmo stiklu". Kad stiklu apspīdēja saule, tās stari savācās vienā punktā, kurš spīdēja un kvēloja, un Emīls tad paraudzījās visapkārt, vai nevarētu kaut ko pa īstam aizdedzināt. Mācītāja kundze tik sēdēja un runāja ar māti vienā runāšanā, tomēr galvu viņa turēja pārlieku taisni un mierīgi. Pūkainās strausa spalvas pie viņas smalkās cepures bija kā radītas degšanai, un Emīls izmēģināja, ne jau nu gluži tāpēc, ka cerēja: viņam laimēsies tās aizdedzināt, - taču "pamēģināt vajag" viņš nodomāja, "kā gan citādi šai pasaulē var kaut ko uzzināt?"
Viņa pūliņu rezultāts ir attēlots zilajā burtnīcā.
"Te ar reizi sāka smirdēt un pacēlās dūmi no Mācītājkundzes spalvām, bet aizdegties vis niaizdegās, tak pēc deguma smirdēja gan. Un es atkal domāju, ka nu viš būs lapāks, kad kļūs par atturīpnieku; jā, smuki gan, atturīpniekkungs sēdēja visu pārējo dienu galdniekskapūzī, ak žēlig debes, tā tas bij."
Divdesmit piektajā augustā Emīls sāka iet skolā. Ja Lennebergas iedzīvotāji domāja, ka tur viņš sevi apkaunos, viņi rūgti maldījās. Skolotāja laikam gan bija pirmā, kas noģida, ka solā vistuvāk pie loga sēž nākamais komunālvaldes priekšsēdētājs - jo, klausies un brīnies, Emīls bija labākais skolnieks klasē! Lasīt viņš jau prata, starp citu, arī rakstīt un rēķināt viņš iemācījās ātrāk par visiem. Saprotams, viņš strādāja arī nedarbus, bet ne tik trakus, ka skolotāja tos nevarētu paciest... jā, vienreiz gan viņš ņēma un nobučoja skolotāju tieši uz mutes - arī par to Lennebergā ilgi runāja.