Tas gadījās tā. Emīls stāvēja pie tāfeles un izrēķināja patiesi grūtu piemēru, un, kad rēķins bija galā, skolotāja sacīja:
- Labi, Emīl! Vari sēsties!
To viņš arī izdarīja, taču garāmejot viņš noliecās pie skolotājas, kas sēdēja katedrā, un nobučoja to tieši uz mutes. Kaut ko tādu viņa vēl nebija pieredzējusi, tāpēc nosarka un izdvesa:
- Kāpēc... kāpēc tu tā darīji, Emīl?
- To es izdarīju aiz savas labsirdības, - Emīls atteica, un šis teiciens Lennebergā kļuva par sakāmvārdu. "To es izdarīju aiz savas labsirdības, sacīja Kathultas puika, kad nobučoja skolotāju," - tā viņi mēdza teikt un, kas zina, varbūt saka vēl šodien.
Starpbrīdī pie viņa pienāca kāds no lielajiem puikām un ņēmās Emīlu izsmiet.
- Tu nobučoji skolotāju, - viņš sacīja un ņirdza.
- Jā, vai gribi, lai to atkārtoju? - Emīls attrauca.
Bet to viņš nedarīja. Tas atgadījās tikai vienu vienīgu reizi. Un skolotāja nepavisam nebija dusmīga uz Emīlu šīs bučas dēļ.
Emīls daudz ko izdarīja aiz savas labsirdības. Brokastu starpbrīdī viņš mēdza aizjozt līdz nabagmājai, lai palasītu Dullajam Jokem un pārējiem nabadziņiem "Smolandes Avīzi"; tā ka nedomā, sirds Emīlam bija laba.
Kad atnāca Emīls, Dullais Joke, Jūhans Viena Ēre, Mazā Muciņa, Pīķa Kalle - visi, kā nu viņus sauca, tos nabadziņus, domāja, ka šis ir jaukākais brīdis visā garajā dienā. Dullais Joke neko daudz no dzirdētā vis nesaprata, jo, kad Emīls viņiem izlasīja priekšā, ka Ekšes viesnīcā nākamosestdien notiks liela balle, Dullais Joke saņēma rokas un sacīja:
- Āmen, āmen, tā jau tam būs būt!
Taču galvenais bija tas, ka Jokem un visiem citiem patika sēdēt un klausīties Emīlā. Nepatika vienīgi Komandantei. Tiklīdz ieradās Emīls, viņa ieslēdzās savā bēniņu istabā, jo reiz bija sēdējusi Emīla izraktajā vilku bedrē, un to viņa nespēja aizmirst.
Tagad tu varbūt uztrauksies un nodomāsi, ka Emīlam vairs nav laika nedarbiem, jo viņš taču iet skolā? Vari būt pavisam mierīgs! Redzi, tolaik, kad Emīls bija mazs, skolā gāja tikai ik pārdienas - skat, kāda laime!
- Ar ko tad tu tagadiņ noņēmies? - Dullais Joke kādu dienu jautāja, kad Emīls atnāca, lai palasītu priekšā avīzi.
Emīls mirkli padomāja un sacīja tā, kā tas patiesībā arī bija:
- Vienu dienu es daru nedarbus un otru dienu eju skolā.
1 - Kāls - 30 gabalu
Svētdien, 14. novembrī, kad Kathultā notika mājas pārklausīšana un Emīls ieslēdza savu tēvu Trises kabūzī
Nāca rudens - aizvien tuvāk un tuvāk. Aizvien tumšākas un pelēkākas kļuva dienas Kathultas sētā, visā Lennebergā un visā Smolandē.
- Ka tevi piķis! - Līna pukojās, kad viņai piecos no rīta bija jādodas uz laidaru - vēl pilnīgi melnā tumsā. Viņai gan bija lākturis, kas apgaismoja ceļu, taču apkārtnes pelēkumā tas spīdēja tik sērīgi un vientuļi. Pelēcīgs, pelēcīgs - viss rudens līdzinājās vienai garai, pelēkai ikdienai, kurā kā blāvs un vientuļš gaismas stariņš tumsā iemirdzējās pa kādai dienai, kad notika vai nu dzīres, vai pārklaušas.
Jādomā: tu vis neko nezini par pārklaušu, taču tolaik cilvēkiem vajadzēja zināt, kas rakstīts Bībeles stāstos un katķismā, un tāpēc laiku pa laikam mācītājs pārklausīja ļaudis, lai redzētu, cik daudz viņi zina, un ar pārklausīšanu mocīja ne vien bērnus, bet arī citus draudzes locekļus - kā lielus, tā mazus. Šādas pārklaušas Lennebergā tika noturētas katrā mājā pēc kārtas, un, ja pati pārklausīšana nebija diez cik patīkama, tad dzīres, kas tai sekoja, bija daudz jautrākas. Piedalīties vajadzēja ikvienam draudzes loceklim, pat nabagmājas iemītniekiem, un viņi arī nāca - visi, kas vien spēja atvilkties, - jo pēc pārklausīšanas varēja pieēsties līdz kaklam, un daudzi domāja, ka tas ir varen labi.
Kādu novembra dienu arī Kathultā notika pārklausīšana, kas visus ielīksmoja, sevišķi jau Līnu, jo pārklauša viņai patika.
- Jā, bet ne viss, ko tur prasa, - viņa sacīja. - Citreiz es nemaz nezinu, ko atbildēt.
Viens bija skaidrs: Līnai Bībeles gudrības bija pasvešas. Mācītājs to zināja un mēdza uzdot viņai tikai vieglus jautājumus, jo bija labsirdīgs cilvēks. Viņš gari un plaši bija stāstījis par Ādamu un Ievu, kuri dzīvojuši Ēdenes dārzā un bijuši pirmie cilvēki uz zemes, un mācītājs, protams, domāja, ka visi to ir iegaumējuši - pat Līna -, jo, kad pienāca viņas kārta, mācītājs vaicāja:
- Līna, kā tad nu sauca mūsu pirmos vecākus?
- Tūrs un Freija, - acis nepamirkšķinot, Līna attrauca, un Emīla māte piesarka no dusmām par Līnas dumjo atbildi - kā nu ne! - Tūrs un Freija taču bija veci dievi, kuriem Smolandes ļaudis ticēja pagānu laikos, pirms gadu tūkstošiem, kad neviens ij dzirdējis nebija par Bībeles stāstiem.
- Pagāns tu biji un pagāns paliksi, - Emīla māte pēcāk teica Līnai, taču viņa turējās pretī.
- Viņu ir tik daudz, ka man jūk! Par ko ta man akurāt viss jāpatur prātā?
Taču mācītājs pārklausīja ļoti iecietīgi. Viņš likās nemanām Līnas greizo atbildi un sāka stāstīt par to, kā Dievs radījis pasauli un visus cilvēkus, kas pēcāk dzīvoja uz zemes, un cik šī radīšana ir brīnumaina.
- Pat tu, Līna, esi īsts brīnumdarbs, - mācītājs apgalvoja un jautāja Līnai, vai Līna to apzinoties un vai viņai neliekoties brīnumaini, ka Dievs viņu radījis.
Līna sacīja, ka liekoties gan brīnumaini, bet tad pārdomāja:
- Nu, mani pašu radīt jau nebija liela māksla, bet visus tos ķeburus, kas man saveidoti ausīs, tos gan nebija viegli dabūt gatavus!
Tad Emīla māte no jauna nosarka, jo domāja, ka Līna ar savām muļķīgajām atbildēm dara kaunu visai Kathultai. Un tad vēl no istabas stūra, kur sēdēja Emīls, atskanēja dzidri, skanīgi smiekli. Nabaga Emīla māte, mājas pārklausīšanā nevienam neklājās smieties - nu viņa sēdēja un kaunējās, un nomierinājās tikai tad, kad pārklausīšana bija galā un varēja sākt mielastu.
Emīla māte bija sagatavojusi tikpat daudz gardu ēdienu, cik parasti taisīja dzīrēm, lai gan Emīla tēvs bija mēģinājis iebilst.
- Bībele un katķisms taču ir galvenais, bet tu vairāk noņēmies ar gaļas kotletītēm un siera pudiņiem!
- Visam savs laiks! - Emīla māte saprātīgi atbildēja. - Savs laiks katķismam, savs laiks siera pudiņiem!
Jā, siera pudiņiem nudien bija pienācis īstais laiks, un visi, kas bija sanākuši uz pārklausīšanu Kathultā, ēda un jutās gandarīti. Arī Emīls ēda siera pudiņu tiku tikām - gan ar krējumu, gan ievārījumu -, un tieši tobrīd, kad viņš bija kārtīgi paēdis, pienāca viņa māte un sacīja:
- Emīl, esi tik labs un aiztaisi vistu kūts durvis!
Vistas caurām dienām staigāja savā vaļā, bet, pienākot vakaram, tās vajadzēja sadzīt kūtī, jo naktīs gar pakšķiem lodāja lapsa.
Bija jau gandrīz satumsis, un lija, tomēr Emīlam likās jauki uz brītiņu tikt laukā no istabas siltuma, pļāpām un siera pudiņiem. Gandrīz visas vistas jau tupēja laktā, vienīgi Klibā Lota un kādas pāris glupākas vistas vēl skraidīja pa lietu, taču Emīls tās sadzina iekšā un kārtīgi aizšāva durvju bultu, nu lapsa var nākt, ja grib. Blakus vistu kūtij atradās cūku kūts. Garāmejot Emīls paskatījās, ko dara Ruksītis, un apsolīja viņam vakariņās dzīru ēdienu.
- Es tev atnesīšu ēdienu - uz šķīvjiem jau allaž pulka paliek, kad tie badakāši būs pieēdušies, - Emīls sacīja, un Ruksītis gaidās ierukšķējās.