- Es drīz būšu atpakaļ, - Emīls apsolīja un kārtīgi aizbultēja cūku kūts durvis.
Viņpus cūku kūts atradās ateja; jā, tā agrākus laikus tika saukta šī vieta. Tu varbūt domā, ka tas nav nekāds smukais vārds, bet tad tev vajadzēja dzirdēt to vārdu, ko lietoja Alfrēds; viņš sauca to par... nu jā, tas, starp citu, man tev nemaz nav jāmāca! Atejai Kathultā bija arī smalkāks vārds. To sauca par Trises kabūzi - kāda kalpa Trises vārdā, kas ļoti sen, vēl Emīla vectēva laikā, bija uzcēlis šo mazo, vajadzīgo mājiņu.
Emīls bija aizbultējis vistu un cūku kūts durvis, un nu viņš ātrumā aizšāva arī Trises kabūža durvju bultu, kas bija ļoti neapdomīgi darīts. Viņam taču vajadzēja iedomāties: ja durvis nav no ārpuses aizbultētas, tad tur kāds ir iekšā. Bet Emīls nekad ilgi neprātoja. Ar rāvienu viņš aizgrūda bultu un pēc tam, uz augšu palēkdamies, skrēja prom un dziedāja:
"Nu esu es aizbultējis, nu esu es aizbultējis it visas durvis ciet!"
Viņa tēvs, sēdēdams Trises kabūzī, izdzirdēja šo jautro dziesmiņu un nobijās. Viņš tūlīt metās pie durvīm un tās paraustīja. Patiesi, tās bija ciet, kā jau tam jābūt, un Emīla tēvs iebļāvās:
- EMĪL!
Taču Emīls jau bija aizlēkšojis savu ceļu, skaļi un sirsnīgi dziedādams: "Nu esu es aizbultējis..." - un itin nekā nedzirdēja.
Nabaga Emīla tēvs, viņš kļuva tik dusmīgs, ka sirds krūtīs pamira. Tas nu bija kaut kas nedzirdēts, un, saki viens cilvēks, kā lai tiek ārā? Viņš mežonīgi dauzīja pa durvīm, klaudzināja un sita, bet ko tas līdzēja? Emīla tēvs sāka spert pa durvīm ar kāju. Viņš blieza tā, ka kāju pirksti saliecās, taču šis Trise bija prasmīgi strādājis, šīs bija stingras un labas durvis, kas pat pēc dauzīšanas neizkustējās ne par mata tiesu. Emīla tēvs tapa niknāks un niknāks. Viņš sāka gramstīties pa bikšu kabatām pēc saliekamā naža, domādams izgriezt durvīs spraudziņu, lai ar naža galu varētu attaisīt bultu. Taču nazis atradās viņa darba biksēs, un šodien taču viņam mugurā bija svētdienas drānas. Emīla tēvs tā nostāvēja labu brīdi un tikai šņāca aiz dusmām; nē, lamāties viņš nelamājās, jo bija taču ticīgs cilvēks, viņš lielākoties šņāca uz Emīlu un arī Trisi, kurš nebija tik daudz vīžojis, kā iztaisīt kabūzī kārtīgu logu, bet tikai tādu šauru lūciņu augstu virs durvīm. Emīla tēvs nikni paglūnēja uz aplam mazo lūku un, vēlreiz iespēris pa durvīm, nosēdās gaidīt.
Trises kabūzī bija veselas trīs sēdvietas, un uz vienas no tām apsēdās Emīla tēvs. Viņš, tā sēdēdams, aiz dusmām grieza zobus un satracināts gaidīja, kad ievajadzēsies kādam nākt uz šejieni!
"Taču man tā cilvēka žēl, jo pirmo, kas parādīsies, es nogalēšu," viņš domāja, un tas patiešām bija netaisni un neglīti no Emīla tēva puses. Bet, lai arī kā, tomēr var jau saprast viņa dusmas.
Tumsa sabiezēja pār Trises kabūzi, kamēr Emīla tēvs tā sēdēja un gaidīja, taču neviens nenāca. Viņš dzirdēja pa jumtu grabināmies lietu, un jušana bija tik drūma, ka viņš kļuva aizvien piktāks un piktāks; nē, patiesi sirds aptekas, ja tev jāsēž tumsā un vientulībā, kamēr citi līksmojas istabā pie gaišas uguns un dzīro uz viņa rēķina! Nu tam reiz jādara gals - viņš tiks ārā! Ārā! Pat ja nāktos izspraukties caur lūku!
- Jo nu man mērs ir pilns! - viņš skaļi sacīja un piecēlās.
Trises kabūzī stāvēja kaste ar vecām avīzēm - to viņš apgāza sāniski un pakāpās - jā, pasniegties varēja, to viņš manīja, un tiktāl viss būtu labi. Lūciņas rāmi izņēmis bez grūtībām, viņš izbāza pa spraugu galvu un raudzījās pēc palīdzības.
Nekur neredzēja neviena, kas spētu šobrīd palīdzēt, tikai lietus aumaļām vien lija uz skausta. Laba tiesa aiztecēja aiz krekla, un tas bija gaužām nepatīkami. Un tomēr nekas nespēja atturēt Emīla tēvu, jo viņam bija jātiek laukā, lai pār viņu nāk kaut vai grēku plūdi.
Ar lielām pūlēm izbāzis caur lūku rokas un plecus, viņš lēnām, sprīdi pa sprīdim spraucās ārā. "Ja cilvēks ir no tiesas dusmīgs, tad tā lieta iet," Emīla tēvs nodomāja. Bet tieši tobrīd viņš iestrēga. Pamatīgi iestrēga. Viņš rāvās tā, ka seja kļuva zila, viņš spārdījās, mežonīgi vicinādams abas rokas un kājas, bet šādi viņam vienīgi laimējās apgāzt kasti, un nabadziņš nu karājās bez jebkāda atbalsta, netikdams ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Ko dara baznīcas vecākais, ar ķermeņa priekšdaļu karādamies lietus gāzē un aizmugures daļu atejā, - vai viņš sauc pēc palīdzības? Nē, to viņš nedara. Jo viņš pazīst lennebergiešus. Viņš zina: ja šito uzzinās draudzē, tad būs tāda zviegšana, kas neapklusīs tik ilgi, kamēr vien kāds dzīvos Lennebergā un visā Smolandē. Pēc palīdzības viņš nesauks!
Emīls, kas priecīgs un apmierināts bija atgriezies dzīru namā, pūlējās ko mācēdams, lai uzjautrinātu Īdu. Viņai visa šī pārklausīšana likās garlaicīga, tālab Emīls izveda viņu priekšnamā, un viņi palīdzēja viens otram uzmērīt kalošas. Tās tur stāvēja garās rindās - gan lielas, gan mazas -, un Īda sajūsmā spiedza, kad Emīls, mācītāja kalošās soļodams pa priekšnamu, sacīja "šiten tā" un "turklāt" - gluži kā mācītājs. Un beidzot kalošas bija izmētātas pa visu priekšnamu, un Emīls, kam patika kārtība, savāca visas lielā kaudzē, kas nudien līdzinājās augstam kalnam.
Tad Emīls piepeši atcerējās Ruksīti, kam tika apsolītas dzīru vakariņas. Iegājis virtuvē, viņš sagrabināja bļodā ēdiena atliekas un ar bļodu vienā un kūts lākturi otrā rokā izgāja lietū un tumsā, lai iepriecinātu savu sivēntiņu.
Un tad, ak vai, mani sāk kratīt drebuļi, kad to iedomājos! Tad viņš ieraudzīja savu tēvu. Un tēvs ieraudzīja viņu, ai, ai, ai, kā tik dažreiz nenotiek!
- Aizskrej pēc Alfrēda, - tēvs šņāca, - un pasaki viņam, lai paņem līdzi kilo dinamītu, jo Trises kabūzis tiks nolīdzināts ar zemi!
Emīls aizskrēja, un Alfrēds atnāca. Ne jau ar dinamītu - tā Emīla tēvs nemaz nebija domājis -, bet ar zāģi, jā, vajadzēja taču izzāģēt Emīla tēvu, citādi viņš ārā netiks.
Un, kamēr Alfrēds zāģēja, Emīls, pakāpies uz nelielām kāpnītēm, stāvēja un izmisis turēja lietussargu virs nabaga tēva galvas, lai viņam nelītu virsū lietus. Tu laikam gan noproti, ka Emīlam šie mirkļi uz kāpnēm nebija patīkami, jo viņa tēvs visu šo laiku šņāca un solīja, ko visu ar Emīlu izdarīs, kad tiks ārā. Un ne drusku viņš nebija pateicīgs par Emīla uzmanību. "Ko tas līdz," viņš sprieda, "ja tik un tā esmu slapjš līdz ādai, uz galvošanu: es apsaldēšos un dabūšu plaušu karsoni!" Taču Emīls sacīja:
- Nu nē, šoreiz tu neapsaldēsies, jo galvenais, lai kājas būtu sausas!
Arī Alfrēds domāja tāpat.
- Pats galvenais, lai kājas būtu sausas, tiesa kas tiesa!
Un skaidrs, ka Emīla tēvam kājas bija sausas, to viņš nevarēja noliegt, taču viņš it nemaz nebija apmierināts, un Emīls jau baidījās no tā brīža, kad viņa tēvs tiks izzāģēts.
Alfrēds zāģēja tā, ka skaidas lēca, un Emīls bija sagatavojies bēgt. Tai pašā acumirklī, kad Alfrēds bija beidzis zāģēt un Emīla tēvs ar būkšķi nokritis uz grīdas, Emīls nosvieda lietussargu un, ko kājas nes, metās uz galdnieka skabūzi. Viņš paspēja iemukt skabūzī pēdējā brīdī un vēl patapa aizbultēt durvis, iekams piesteidzās tēvs. Un, būdams jau tā noguris no stāvēšanas un dauzīšanas pa aizbultētām durvīm, viņš tikai nošņāca dažus stiprus vārdus un nozuda. Viņam taču bija jāparādās dzīru namā. Bet vispirms vajadzēja iešmaukt istabā un apvilkt sausas drēbes.
- Kur tu tik ilgi biji? - Emīla māte no tiesas dusmīgi jautāja savam vīram.