Tas, ko viņa ieraudzīja, nebija patīkams skats; ak vai, īkšķis izskatījās nelāgi - savainots, sarkans, vārīgs un uzpampis, un arī uz delnu stiepās sarkanas svītras.
Krēsas-Majai iespīdējās acis.
- Tā ir bīstama vaina. Asins saindēšanās, - viņa sacīja.
Taču Emīla māte aizgāja pēc sublimāta pudelītes un uzlika Alfrēda delnai un rokai kompresi.
- Ja līdz rītam nekļūs labāk, būs jābrauc uz Mariannelundu pie daktera, - viņa sacīja.
Tonakt visā Smolandē sniga un puteņoja tik stipri, ka neviens neatcerējās tik traku puteni redzējis, un, kad Kathultas ļaudis no rīta pamodās, viss dārzs bija ieslēpts lielā, mīkstā, baltā sniega kupenā. Taču sniega vētra turpinājās. Vējš pūta tik stipri un sniga tā, ka tik tikko varēja degunu izbāzt ārā, un vējš gaudoja skurstenī, ak, tāds laiks vēl nebija redzēts!
- Nu Alfrēdam visu dienu būs jācilā sniega lāpsta, - Līna sacīja. - Bet lai nu paliek vien tāpat, tas tik un tā ir veltīgi.
Taču todien Alfrēds sniegu netīrīja. Kad vajadzēja ēst brokastis, viņa vieta pie virtuves galda palika tukša - un nekas par viņu nebija zināms. Emīlam kļuva neomulīgi. Viņš uzlika savu naģeni, uzvilka biezo vadmalas mēteli un devās ārā. Paņēmis pie virtuves durvīm pieslieto sniega lāpstu, viņš aši notīrīja celiņu uz kalpu istabu, kas atradās tieši pie galdnieka skabūža.
Līna, pa logu redzēdama viņu tīrām sniegu, apmierināti māja ar galvu.
"Cik prātīgi, ka Emīls nošķūrē sniegu uz galdnieka skabūzi, nevar jau zināt, kad viņam to ievajadzēsies."
Muļķa Līna, viņa nesaprata, ka Emīls laužas pie Alfrēda.
Kad Emīls ieklupa kalpu istabā, tur jaudās vēsums, jo krāsni Alfrēds nebija kurinājis. Viņš tur gulēja uz sava izvelkamā dīvāna un negribēja celties augšā. Un sacīja, ka negribot arī ēst. Nu Emīls kļuva nemierīgs. Ja Alfrēds nav izsalcis, tad ar viņu ir atgadījies kaut kas ļauns.
Emīls ielika krāsnī malku un aizkurināja, un pēc tam aizskrēja pēc savas mātes. Viņa atnāca, starp citu, atnāca visi, Emīla tēvs, Līna, Krēsas-Maja un mazā Īda, jo nu visi bija noraizējušies par Alfrēdu.
Nabaga Alfrēds, viņš tur gulēja un snauduļoja. Alfrēds dega kā ugunīs, taču viņam pašam aizvien vēl sala. Sarkanās svītras jau stiepās augšup pa roku, tas bija šausmīgi.
Krēsas-Maja ņipri māja ar galvu.
- Kad šitās strīpas aizies līdz sirdij, tad ir beigas, tad viņš mirs.
- Apklusti, - Emīla māte sacīja, taču Krēsas-Maja nebija tik viegli apklusināma. Viņa zināja vismaz pusduci cilvēku Lennebergas draudzē vien, kas bija nomiruši ar asins saindēšanos, un viņa nu tos pēc kārtas uzskaitīja.
- Lai gan tāpēc jau nedomāsim par Alfrēdu tūlīt to ļaunāko, - Krēsas-Maja piebilda.
Viņa domāja: varbūt līdzētu, ja paņemtu šķipsniņu Alfrēda matu, strēmeli no viņa krekla un tos pusnaktī ieraktu uz ziemeļiem no mājas, pie reizes noskaitot kādus buramvārdus; un viņa sacījās dažus protam.
"Tpū, tpū, kas no sātana nāk, lai pie sātana atpakaļ iet, un tā lai tas notiek, tpū, tpū!"
Taču Emīla tēvs atgādināja, ka pietiekot jau ar tā gara izsaukšanu, kuru Alfrēds piesauca, kad iegrieza pirkstā, un, ja kaut ko vajagot ierakt zemē ziemeļos no mājas nakts vidū, tad Krēsas-Maja šitādā laikā to varot darīt pati.
Krēsas-Maja drūmi šūpoja galvu.
- Jā, kā nu būs, tā būs, ai, ai, ai, vai manu!
Emīls saskaitās.
- Kas tās par sievu gaudām? Alfrēdam drīz būs labi, vai tu to saproti?
Tad Krēsas-Maja likās mierā.
- Jā, Emīliņ, viņam būs labi, protams, ka būs labi!
Un drošības labad, paglaudījusi gulošo Alfrēdu, skaļi drošināja:
- Protams, Alfrēd, tev paliks labi, to tak es saprotu.
Bet pēc tam, paskatījusies uz kalpu istabas durvīm, pie sevis nomurmināja:
- Vienu gan es neaptveru - kā jūs pa šitik šaurām durvīm dabūsit iekšā zārku!
Emīls, to izdzirdis, saka raudat. Viņš neatlaidīgi raustīja tēvu aiz mēteļa.
- Mums jādabū Alfrēds uz Mariannelundu pie daktera, kā māte teica.
Tad Emīla tēvs ar māti tā savādi saskatījās. Šodien nebija nekādas izredzes nokļūt Mariannelundā, to viņi zināja, jā, neko darīt, taču kā lai to pasaka Emīlam, kad viņš stāvēja tik nobēdājies. Emīla tēvs un māte jau arī gribēja Alfrēdam palīdzēt, viņi tikai nezināja padoma un neattapa, ko atbildēt Emīlam. Emīla tēvs, ne vārda nesacījis, izlavījās ārā no kalpu istabas. Taču Emīls nepadevās. Viņš sekoja tēvam pa pēdām, kurp vien tas gāja, un raudāja un lūdzās, un kliedza, un draudēja, un bija no tiesas neciešams, un, padomā, viņa tēvs tomēr nesadusmojās, bet gan pavisam mierīgi atbildēja:
- Tas nav iespējams, Emīl, tas nav iespējams, tu pats to zini!
Līna sēdēja virtuvē un raudāja, un puņķojās visā galvā.
- Un es tā domāju, ka mēs uz pavasari apprecēsimies; jā, nu ardievu, nu Alfrēdam beigas, un te nu es palikšu sēžam ar četriem palagiem un duci dvieļu, jā, tas tik būs glauni!
Beidzot Emīls aptvēra, kas par trakumu. Nebija kur rast palīdzību. Zēns devās atpakaļ uz kalpu istabu. Viņš nosēdēja pie Alfrēda visu dienu, un tā bija visgarākā diena Emīla mūžā. Alfrēds gulēja gultā un snauduļoja. Tikai brīžiem viņš atvēra acis un katru reizi noteica:
- Un te esi tu, Emīl!
Emīls redzēja aiz loga puteni, un viņš ienīda to tik stipri, ka no šī naida vien sniegam visā Lennebergā un visā Smolandē vajadzēja izkust. "Bet laikam jau tā nolemts, ka pasaulei jāpārklājas ar sniegu," domāja Emīls, jo sniegs tikai gāzās un gāzās lejup veseliem blāķiem.
Ziemas dienas ir īsas, kaut arī tādam, kas sēž un gaida - kā to darīja Emīls -, tās liekas garas. Sāka krēslot, drīz iestāsies tumsa.
- Un te esi tu, Emīl! - Alfrēds sacīja atkal, bet nu viņam bija grūtāk dabūt vārdus pār lūpām.
Emīla māte, atnesusi gaļas zupu, piespieda Emīlu paēst. Viņa mēģināja arī Alfrēdam iedot kādu kumosu, taču viņš atteicās. Tad Emīla māte nopūtusies devās projām.
Kad bija jau vēls vakars, atnāca Līna ar ziņu, ka Emīlam esot laiks iet gulēt; jā, tā viņi bija iedomājušies.
- Es gulēšu tepat uz grīdas, blakus Alfrēdam, - Emīls sacīja. Un tā notika.
Zēns sameklēja sev vecu matraci un zirga deķi - gulēšanai nekā vairāk nevajadzēja. Turklāt miegs nenāca. Viņš gulēja tāpat nomodā un raudzījās, kā krāsnī izdziest ogles, un, klausīdamies Alfrēda modinātājpulksteņa tikšķos, dzirdēja, cik ātri Alfrēds elpoja un kā dažbrīd ievaidējās. Pa brīdim iekrizdams snaudā, Emīls tūlīt pat ar rāvienu bija augšā. Tad viņa krūtīs kaut kas iesūrstējās no bēdām, un, jo vairāk nakts gāja uz rīta pusi, jo skaidrāk viņš saprata, cik nelāgi ir ar Alfrēdu un ka drīz varbūt būs par vēlu - par vēlu uz visiem laikiem kaut ko grozīt.
Un, kad pulkstenis rādīja četri no rīta, Emīls izlēma, ko darīt. Viņš aizvedīs Alfrēdu uz Mariannelundu pie daktera, kaut arī viņam pašam un Alfrēdam pienāktu ceļā pēdējā stundiņa.
"Tu taču negaidīsi savā gultā nāvi, Alfrēd, nē, tas nenotiks!"
Viņš to nesacīja skaļi, viņš tikai tā domāja, ak, kā viņš domāja! Un tūliņ ķērās pie lietas. Bija jātiek ceļā, iekams kāds pamostas un mēģina viņu aizkavēt. Viņam bija stunda laika, kamēr Līna celsies slaukt govis, un šai laikā viss jānokārto.
Neviens nezina, kā Emīlam klājās un cik ļoti viņš pa šo stundu nomocījās. Pītās kamanas vajadzēja dabūt ārā no ratnīcas, Lūkasu izvest no staļļa un iejūgt kamanās, Alfrēdu vajadzēja dabūt ārā no gultas un iekšā kamanās; izdarīt pēdējo bija visgrūtāk. Nabaga Alfrēds, viņš gāja grīļodamies un smagi uzgūla Emīlam, un, kad Emīlam laimējās to aizdabūt līdz kamanām, Alfrēds uz galvas iekrita aitādās un gulēja kā miris.