Apspraudījis viņu tā, ka tikai degungals vien bija redzams, Emīls pats apsēdās uz bukas, parāva grožus, skubinādams Lūkasu, ka nu viņiem jādodas ceļā. Bet Lūkass, pagriezis galvu, neticīgi skatījās uz Emīlu. Tā taču bija viena muļķīga padarīšana - doties ārā šitādā sniegā, vai tad Emīls to nesaprata?
- Tagad būs tā, kā es likšu, - Emīls sacīja, - nū, Lūkas, braucam!
Virtuvē jau iedegās gaisma; nu Līna bija augšā. Pēdējā brīdī Emīla kamanas izlīgoja pa Kathultas vārtiem un sniegā un vējā stūrēja prom pa zemes ceļu.
Visapkārt virpuļoja sniegputenis. Sniegs sitās gar ausīm un ķepēja ciet acis tā, ka Emīls nekā neredzēja, taču viņš gribēja redzēt vismaz ceļu. Viņš nobraucīja seju ar dūraini, bet joprojām nespēja saskatīt ceļu, kaut arī pie kamanām bija piestiprināti divi ratu lukturi. Ceļa nebija. Bija tikai sniegs. Taču Lūkass jau daudzas reizes bija braucis uz Mariannelundu. Varbūt pēc savas zirga atmiņas viņš zināja, kur atrodas ceļš. Un viņš, Lūkass, būdams pacietīgs un izturīgs, tiešām bija zirgs, ar kuru vērts braukt arī sniegputenī! Atspēries viņš rāva kamanas cauri kupenām: tas gāja lēni, un katru reizi, kad kamanas iestiga, tās tika izvilktas ar spēcīgu rāvienu, un tā viņi mazpamazām virzījās uz priekšu. Emīlam ik brīdi vajadzēja palīdzēt ar sniega lāpstu. Viņš bija stiprs kā vērsēns, šis Emīls, un tonakt viņš tā lāpstoja sniegu, ka nekad to nespēja aizmirst.
- Kad cilvēkam jāvar, tas kļūst ļoti stiprs, - viņš skaidroja Lūkasam.
Un zināms, ka Emīls bija stiprs, zināms, ka viss gāja labi - pirmo pusjūdzi, taču pēc tam kļuva grūti, jā, pēc tam Emīlam klājās pavisam nelāgi. Tagad, kad viņš jau bija noguris, sniega lāpsta likās tik ļoti smaga un Emīls nejaudāja vairs izdarīt tik spēcīgus vēzienus. Viņam sala, zābaki bija pilni ar sniegu, pirkstu gali sāpēja no aukstuma, arī ausis sala, neskatoties uz to, ka viņš bija apsējis vilnas šalli pār nāģeni, lai vējš nesapūstu ausis. Viss šķita viena liela nelādzība, un mazpamazām Emīlam zuda drosme; padomā - ja nu viņa tēvam bija taisnība, kad viņš sacīja: "Tas nav iespējams, Emīl, tu zini, ka tas nav iespējams!"
Arī Lūkass zaudēja uzņēmību. Zirgam aizvien grūtāk un grūtāk nācās izvilkt kamanas, kad tās iestiga, un visbeidzot notika tas, no kā Emīls visu laiku bija baidījies. Kamanas piepeši iegrima pavisam dziļi, un Emīls saprata, ka nu viņi ir grāvī.
Jā, kamanas bija grāvī, un tur nu viņi sēdēja. Nelīdzēja, ka Lūkass stiepa un vilka un Emīls grūda un stūma tā, ka asinis sāka tecēt pa degunu, - kamanas palika, kur bijušas.
Tad Emīlu pārņēma briesmīgs niknums, un viņš tik neprātīgi saskaitās uz sniegu, kamanām, grāvi un visu šo draņķīgo pasauli, ka zaudēja visu saprašanu. Viņš laida vaļā tādu kaucienu, kas izklausījās gluži kā pirmatnējā cilvēka kauciens. Lūkass izbijās un, iespējams, arī Alfrēds, taču viņā nemanīja nekādas dzīvības pazīmes. Emīls piepeši nobijās un uzreiz pārstāja gaudot.
- Vai tu vēl esi dzīvs, Alfrēd? - viņš bailēs jautāja.
- Nē-ē, laikam jau esmu miris, - Alfrēds atteica sēcošā, šausmīgi dīvainā balsī. Un tad niknums atstāja Emīlu un viņā palika vairs tikai bēdas. Zēns jutās tik vientuļš. Neskatoties uz to, ka kamanās gulēja Alfrēds, viņš bija pavisam vientuļš, un viņam nebija neviena, kas spētu palīdzēt. Nu Emīls vairs nezināja, ko iesākt. Mīļu prātu viņš būtu apgūlies sniegā un aizmidzis.
Taču attālāk bija kādas mājas. Tās pašas, ko Emīls bija iedēvējis par Pankūku sētu. Piepeši viņš ieraudzīja kūtī iespīdamies uguni - un viņā pamodās neliela cerība.
- Es, Alfrēd, iešu pēc palīdzības, - viņš sacīja. Taču Alfrēds neatbildēja, un Emīls gāja. Viņš tuntuļoja cauri dziļajām kupenām un, iegāzies pa kūts durvīm, vairāk līdzinājās sniegavīram nekā cilvēkbērnam.
Kūtī bija Pankūka pats, un viņš dikti izbrīnījās, ieraudzīdams durvīs stāvam Kathultas puiku - asiņojošu degunu un vienās asarās - jā, tagad Emīls raudāja, nu vairs nebija glābiņa, un viņš zināja, ka viņam ir jāraud, lai tikai izdabūtu Pankūku ārā sniegā. Viņš bija ietiepīgs, šis Pankūka, bet viņš saprata, ka viņam jāiet, un viņš, kaut arī visu laiku dusmīgi burkšķēdams, nāca ar zirgu un virvi, un instrumentiem un izvilka ragavas no grāvja.
Ja Pankūku zemniekam būtu kaut drusciņ kauna, tad viņš gan palīdzētu Emīlam aizkļūt līdz Mariannelundai, taču viņš to nedarīja. Emīlam ar Lūkasu nācās turpināt savu bezcerīgo katorgas ceļu caur sniega kupenām, kā paši mācēja. Nu viņi vairs nespēja. Viņi abi izmēģinājās, taču bija tik noguruši - un viss vilkās tik nožēlojami lēni -, un tad pienāca brīdis, kad Emīls padevās. Viņš vairs nejaudāja. Viņš nespēja pacelt pat lāpstu.
- Alfrēd, es vairs nevaru, - viņš sacīja un ieraudājās. Nu līdz Mariannelundai bija palikuši tikai pāris kilometru, un, kad viņi bija tik tuvu, šī padošanās šķita vēl smagāka.
No kamanām neatskanēja ne mazākais troksnītis. "Alfrēds laikam ir miris," domāja Emīls. Lūkass stāvēja noliektu galvu, un izskatījās, it kā viņš kaunētos. Arī viņš vairs nespēja.
Emīls, apsēdies uz bukas, palika tā sēžam. Zēns klusi raudāja, sniegs krita viņam virsū, un viņš nekustējās. Nu visam ir beigas, nu varēja snigt, cik uziet, viņš vairs par to neuztraucās.
Emīls iesnaudās; kā viņam gribējās gulēt! Kamēr sniga, viņš varēja sēdēt uz bukas un pagulēt. "Tas būtu tik jauki," viņš iedomājās.
Lai gan īstenībā nebija nedz sniega, nedz ziemas. Galu galā bija taču vasara, to viņš redzēja, jo abi ar Alfrēdu bija Kathultas ezerā un peldējās. Un Alfrēds gribēja iemācīt Emīlu peldēt, muļķa Alfrēds, vai tad viņš nezina, ka Emīls jau prot peldēt! Alfrēds pats taču viņam to bija iemācījis pirms vairākiem gadiem, vai tad to viņš ir aizmirsis? Un pēc tam viņi abi peldēja un peldēja arvien tālāk un tālāk iekšā ezerā, un ūdenī bija tik jauki, un Emīls sacīja: "Tu un es, Alfrēd!" Un viņš gaidīja, ka Alfrēds, kā parasti, atbildēs: "Kā tad, tu un es, Emīl!" Taču atbildes vietā Emīls izdzirdēja zvaniņa skaņas, un tas nu bija aplam. Kad peldas, tad taču nedzird zvaniņa skaņas!
Emīls, uztrūcies no sapņa, ar mokām atvēra acis. Un tad viņš ieraudzīja sniega tīrītāju! Pašā sniegputenī šurp brauca sniega tīrītājs, jā, patiešām, tas bija sniega tīrītājs no Mariannelundas. Un vadītājs blenza uz Emīlu tā, it kā būtu ieraudzījis spoku, nevis galīgi apsnigušu puiku no Kathultas sētas.
- Vai ceļš ir tīrīts līdz Mariannelundai? - Emīls dedzīgi jautāja.
- Jā, - vadītājs atbildēja, - ja vien tu pasteigsies. Pēc pusstundas ceļš atkal būs ciet.
Taču ar pusstundu Emīlam bija diezgan.
Kad Emīls iebrāzās daktera uzgaidāmajā istabā, tā bija pilna ar cilvēkiem. Ārsts tieši tobrīd pabāza galvu pa durvīm, lai paraudzītos, kuru tad nu pēc kārtas dziedināt... Taču Emīls iekliedzās tā, ka visi vai salēcās:
- Alfrēds guļ ragavās un mirst nost!
Dakteris nebija nejēga. Aši paņēmis palīgos pāris veču, kuri sēdēja uzgaidāmajā istabā, viņš ienesa Alfrēdu iekšā un nolika uz operāciju galda. Un, kad dakteris bija uzmetis Alfrēdam žiglu skatienu, viņš izsaucās:
- Ejiet nu mājās, veči un vecītes! Tagad man darāms kas svarīgāks!
Emīls bija domājis, ka Alfrēds kļūs vesels tai pašā mirklī, kad nonāks pie daktera, bet, ieraudzījis, ka dakteris pakrata galvu gluži tāpat kā Krēsas-Maja, viņš nobijās. Padomā tik, ja nu tomēr par vēlu, ja nu Alfrēdu nekas vairs nespēj glābt? Par to iedomājoties, viņam sirsniņa sāka sāpēt, un, asaras rīdams, viņš nobēra dakterim: