lepnības nams
Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdibenis. Armijas viru damas viņu pat mazliet biedēja. Tās uzvedās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prātam, proti, pavecākas dāmas, vecmeitas, jaunavas ar acenēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām viņš tikās baznīcu, bibliotēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādījumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ieņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. Tās neuzmācās ar savu sievišķīgumu. Nu jā, tur jau tas slēpās. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, pareizāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbāzīgā dzīves vulgaritāte. Viņš bija izsmalcināts cilvēks, kā pats atzina, un šīs armijas aprindu dāmas ar atsegtiem pleciem un kailām rokām, ar nekautrīgiem skatieniem, ar kūsājošu dzīvesprieku. un izaicinošu sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.
Labākās domās viņš nebija arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzerdami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām rupjajām miesas baudām tikpat nekaunīgi kā viņu sievietes. Armijas laužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi. Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords arvien manīja, ka klusībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai pacieš viņu. Bez tam tie uzsvērti lika Fordam saprast, ka viņam, lūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Tādi paši kā viņu dāmas.
Patiesību sakot, sievietes Pērsivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Vajadzēja tikai uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc. Viņš gan bija labi noaudzis, nepazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgšanas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteiksmīgs. Ne niecīgākā kvēle laikam nedzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un mazās, skadrās acis. Gludi piesukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, tāpat arī plānais, smalki veidotais deguns, kas mazliet atgādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīvespriekus un apveltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar paštaisnīguma apziņu. Viņš kaismīgi nodevās prātojumiem par taisnīgu rīcību, un viņa dabai tikpat nepieciešams bija darīt visu pēc sava prāta pareizi, kā vienkāršajiem mirstīgajiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.
Pērsivals Fords sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un pludmali. Pārlaidis acis dejotājiem, viņš pavērsa galvu sānis un sāka raudzīties jūras virzienā pār klusi šalcošo bangotni uz Dienvidu Krustu, kas zaigoja pie apvāršņa. Viņu kaitināja sieviešu kailie pleci un rokas. Bijusi viņam meita, tai gan viņš kaut ko tādu neatļautu, nē, nekad. Tomēr šī prātuļošana bija vistīrākā abstrakcija. Domu gaita nesaistījās ar priekšstatu par šādu meitu tiešamībā. Viņš nemaz neredzēja īstu meitu ar rokām un pleciem. Gluži otrādi — nevilšā iedoma par precību iespēju izraisīja viņa sejā smīnu. Pērsivalam Fordam bija trīsdesmit pieci gadi, tomēr trūka jebkādas personiskas pieredzes mīlestībā, tālab tā viņam šķita nevis teiksmaina, bet vienīgi dzīvnieciska. Ikviens jau var apprecēties. Japāņu un ķīniešu kūliji, kas vergo cukura plantācijās un rīsa laukos, arī precas. Viņi neizbēgami apprecas pirmajā izdevīgajā gadījumā. Tas tāpēc, ka viņi dzīvē stāv uz tik zemas pakāpes. Cits nekas jau tiem neatliek. Viņi ir tādi paši kā šie armijas aprindu ļaudis. Fordam
toties bija citi mērķi — cildenāki. Viņš krasi atšķīrās no tiem, no itin visiem pārējiem. Viņš lepojās ar savu izcelšanos. Viņš vis nebija dzimis no kādas nožēlojamas mīlas saistības. Viņš bija piedzimis cēlā laulībā, kur pienākums apvienojies ar ziedošanos augstākiem mērķiem. Viņa tēvs nebija precējies aiz mīlestības. Mīlas stulbums nekad netika jaucis prātu Aizekam Fordam. Atsaucoties aicinājumam doties pie pagāniem, lai sludinātu priecas vēsti, tam pat prātā nebija nākusi doma par precēšanos. Sinī ziņā viņi abi ar tēvu ir gluži vienādi. Tomēr misijas padome mēdza rīkoties taupīgi. Ar Jaunanglijas pavalstniekiem raksturīgo sīkstulību padomes vīri bija pārdomājuši, apsvēruši un izlēmuši, ka precēti misionāri prasa mazāk izdevumu uz galviņu un darbojas rosīgāk. Tālab padome pavēlēja Aizekam Fordam precēties. Bez tam vēl tā pagādāja viņam arī sievu, otru tādu pašu centīgu dvēseli, kas ne domāt nedomāja par precēšanos, bet kāroja vienīgi strādāt tā kunga darbu pagānu vidū. Pirmo reizi viņi redzējās Bostonā. Padome saveda viņus kopā, visu nokārtoja, un pēc nedēļas viņi jau kā precēti ļaudis devās garajā ceļojumā ap Horna ragu.
Pērsivals Fords jutās lepns, ka radies no šādas laulības. Viņš bija cildeni dzimis un uzskatīja pats sevi par gara aristokrātu. Un viņš lepojās ar savu tēvu. Tā viņam bija īsta kaislība. Aizeka Forda staltais, askētiskais tēls bija iededzinājis savu zīmogu viņa lepnības apziņā. Uz rakstāmpults viņam stāvēja miniatūra ar šā dieva karavīra attēlu. Guļamistabā karājās Aizeka Forda portrets, gleznots tolaik, kad viņš kalpoja monarhijai premjerministra postenī. Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Aizeks Fords, taču, būdams premjerministrs un vēlāk baņķieris, viņš spēja izdarīt ievērojamus pakalpojumus misijas lietai. Vācu tirgotāju sabiedrība un angļu tirgotāju sabiedrība, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pasaule ņirgājās par Aizeku Fordu, šo komersantu — dvēseļu glābēju, bet viņš, Aizeka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no feodālās iekārtas, nespēdami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad Aizeks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu laupījumu un sagrāba pats sev neizmērojamas neskartas zemes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību Aizeks Fords nekad nebija raudzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. Par saviem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs pēc ekonomiskās krīzes cēlās cenā par četrdesmit procentiem, ka viņa dibinātās bankas veiksmīgās finansu operācijas sagādāja viņam personiskā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūkstoši akru Oahu ganību zemes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cukura no akra? Tomēr, lai nu kā, Aizeks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Pērsivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas Pirmā statujai Tiesu palātas priekšā. Aizeks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpina šo labo darbu vismaz tikpat cītīgi, ja arī ne tik prasmīgi.