Pērsivals Fords sēdēja nekustīgi, ar īgnas neizpratnes izteiksmi sejā. Kenedijs ziņkārīgi pavērās viņā, tad, mirkļiem gausi velkoties uz priekšu, sāka justies samulsis un iztrūcies.
— Ak tu kungs! — viņš beidzot izsaucās. — Jūs taču negribēsiet man iestāstit, ka jūs to nezinājāt!
Tam par atbildi Pērsivala Forda vaigi pamazām vērtās pelēksnīgi.
— Tas ir nejēdzīgs joks, — viņš teica, — nejēdzīgs joks.
Ārsts jau bija savaldījies.
— Tas zināms ikvienam, — viņš atbildēja. — Es domāju, ka arī jūs zināt. Un, ja tiešām nezinājāt, tad jums ir pēdējais laiks to uzzināt, un esmu priecīgs, ka tieši man gadījās izdevība atvērt jums acis. Džo Gārlends un jūs esat brāļi — nu, pusbrāļi.
— Tie ir meli! — Fords izsaucās. — Jūs tā nemaz nedomājat. Džo Gārlenda māte bija Iliza Kunīlija. (Kenedijs palocīja galvu.) Es viņu labi atceros, viņai piederēja pīļu dīķis un sīks zemes gabaliņš taro audzēšanai. Viņa tēvs bija Džozifs Gārlends, bīčkomers. (Kenedijs pakratīja galvu.) Viņš nomira pirms pāris gadiem. Viņš mēdza piedzerties. Lūk, no kā Džo mantojis savu izlaidību! Te jums ir tā iedzimtība!
— Un neviens pats nav jums to pastāstījis, — Kenedijs izbrīnā noteica pēc neliela klusuma brīža.
— Mister Kenedij, jūs pateicāt kaut ko šausmīgu, ko es tāpat vien nevaru palaist gar ausīm. Jums tas vai nu jāpierāda, vai arī, vai arī…
— Pārbaudiet pats! Pagriezieties atpakaļ un paraugie- ties uz viņu! Jums viņš redzams profilā. Ievērojiet viņa degunu! Tas ir Aizeka Forda deguns. Jūsējais ir tikai vājš tā atdarinājums. Tā tas ir. Pavērojiet! Seja gan ir apaļīgāka, bet līdzība skaidri saskatāma.
Pērsivals Fords palūkojās uz pusasiņu kanaku, kas zem hau koka spēlēja ģitāru, un viņam šķita, it kā spožā uzliesmojumā viņš ieraudzītu pats savu atspulgu. Vaibsts pēc vaibsta iegaismojās neapšaubāmā līdzībā. Vai arī drīzāk jāsaka — viņš pats bija tā otrā — spēka pārpilnā un stalti noaugušā cilvēka vājš atspulgs. Viņa paša vaibsti un arī šā otrā cilvēka vaibsti — tie atgādināja Aizeku
Fordu. Un neviens nebija viņam to pateicis. Viņš pazina ikkatru Aizeka Forda sejas pantu. Tēva miniatūrattēli, portreti un fotogrāfijas cita pēc citas atmiņā aizstrāvoja caur viņa smadzenēm, un atkal un atkal šajā sejā tepat acu priekšā viņš šur tur uztvēra vienādību vai vismaz nelielu līdzību. Tā taču bija īsta velnišķība — Aizeka Forda askētiskos vaibstus ieburt šajā izlaidīgajā, jūsmīgajā sejā, ko skatīja viņa acis. Jaunais vīrietis reiz pagriezās, un uz vienu acumirkli Pērsivalam Fordam likās, ka viņš redz savu tēvu, sen mirušo, sen aizgājušo, raugāmies viņā ar Džo Gārlenda seju.
— Tas taču nav nekas sevišķs, — viņš tik tikko saklausīja Kenediju sakām. — Senajās dienās jau viņi visi te jaucās juku jukām. Jūs to labi zināt. Pats esat to vērojis visu mūžu. Jūrnieki apprecēja karalienes un dzimtās princeses — un tā joprojām. Tā taču šeit Salās bija pavisam parasta lieta.
— Bet ne ar manu tēvu, — Pērsivals Fords viņu pārtrauca.
— Te nu bija! — Kenedijs paraustīja plecus. — Visuma graušana un dzīves putekļi. Vecais Aizeks Fords turēja sevi stingri grožos — un tā tālāk, un es zinu, ka tādas lietas izskaidrot nav iespējams, sev pašam jau nu nepavisam. Viņš to izprata ne labāk kā jūs. Dzīves putekļi, tas ir viss. Un nepiemirstiet vienu, Ford! Vecajā Aizekā Fordā ritēja arī lāsīte nemierpilnu asiņu, un tās mantojis Džo Gārlends — itin visu, gan Visuma graušanas tendences, gan dzīves putekļus; bet jūs esat mantojis visas vecā Aizeka askētiskās asinis. Un tieši tāpēc, ka jūsu asinis ir vēsas, mierīgas un disciplinētas, jums nav ne mazākā iemesla raukt pieri par Džo Gārlendu. Ja arī Džo Gārlends jauc jūsu darīto darbu, iegaumējiet, ka abās pusēs ir vienīgi vecais Aizeks Fords, kurš ar vienu roku ārda to, ko ar otru uzcēlis. Jūs esat, ja tā var sacīt, Aizeka Forda labā roka. Džo Gārlends ir viņa kreisā roka.
Pērsivals Fords neko neatbildēja, un šai klusuma brīdī Kenedijs izdzēra piemirsto viskiju ar sodas ūdeni. Pāri laukumam atskanēja kāda automobiļa pavēlnieciskā tau- rēšana.
— Mašīna jau klāt, — ārsts sacīja pieceldamies. — Nu man jāsteidzas. Man žēl, ka tā satraucu jūs, un tai pašā laikā esmu ļoti priecīgs. Atcerieties tikai vienu — Aizeka
Forda nemierpilno asiņu lāsīte bija ārkārtīgi niecīga, un Džo Gārlends mantojis to pilnīgi. Un vēl ko. Ja jūsu tēva kreisā roka jūs apgrēcina, necērtiet to nost! Pie tam Džo ir kārtīgs puisis. Atklāti sakot, ja man būtu jāizvēlas, ar kuru no jums dzīvot kopā uz vientuļas salas, es izvēlētos Džo.
Mazi, baskājaini bērneļi skraidelēja ap Pērsivalu Fordu, rotaļādamies mauriņā, bet Pērsivals Fords pat neredzēja tos. Viņš visu laiku neatlaidīgi vērās tikai dziedonī zem hau koka. Reiz viņš pat pārsēdās citā vietā, lai nokļūtu tam tuvāk. Garām gāja Liedaga rakstvedis, aiz vecuma pieklibodams un smagi vilkdams neklausīgās kājas. Viņš Salās bija nodzīvojis četrdesmit gadu. Pērsivals Fords viņam pamāja, un rakstvedis bijīgi tuvojās, brīnīdamies, ka Pērsivals Fords viņu vispār ievērojis.
— Džon, — Fords sacīja, — es vēlētos no jums kādu informāciju. Vai jūs neapsēstos?
Rakstvedis neveikli piesēdās, pārsteigts par negaidīto godu. Viņš pašķielēja blakus sēdētājā un nomurmināja:
— Jā, ser, pateicos jums.
— Džon, kas ir Džo Gārlends?
Rakstvedis izbijies pablenza viņā, acis blisinādams, tad nokrekšķinājās un neteica neko.
— Sakiet vien! — Pērsivals Fords pavēlēja. — Kas viņš ir?
— Jūs jokojat ar mani, ser, — vecais vīrs tikko spēja izrunāt.