Li Vana pazemīgi nolieca galvu.
— Tas ir tiesa. Es visu mūžu esmu ēdusi tikai zivis, gaļu un ogas, dzīvodama sīkā zemes stūrītī. Pat sapņos man nenaca prātā, ka pasaule ir tik plaša, pirms tu nebiji mani nozadzis manai ciltij, lai es gatavotu tev ēdienu un nestu nastas pa bezgalīgam takām. — Viņa piepeši paskatījās vīrā. — Saki, Kanim, — vai šai takai kaut kur ir gals?
— Nē, — viņš atbildēja. — Mana taka ir tāda pati kā pasaule, tai gala nav nekur. Mana taka ir visa pasaule, un esmu gājis pa to no brīža, kopš kājas spēja mani nest, un iešu līdz pat nāvei. Varbūt mans tēvs un māte ir miruši, bet es jau sen neesmu viņus redzējis un neko ar nebēdāju. Mana cilts ir tāda pati kā tavējā. Tā uzturas vienā vietā — tas ir tālu no šejienes —, bet es nebēdāju par savu cilti, jo es esmu Kanims — Kanoe!
— Un vai man, Li Vanai, kas esmu tik nogurusi, vajadzēs iet pa tavu taku līdz nāvei?
— Tu, Li Vana, esi mana sieva, un sieva iet pa vīra taku visur, kur vien iet viņš. Tāds ir likums. Un, ja arī tāda likuma nebūtu, tad tas būtu Kanima likums, jo Kanims ir likumdevējs pats sev un savējiem.
Viņa atkal nolieca galvu, jo cita likuma viņa nepazina kā vien to, ka vīrs ir sievietes pavēlnieks.
— Nemaz nesteidzies, — Kanims piebrīdināja, kad Li Vana sāka siet siksnās trūcīgo apmetnes iekārtu, gatavodama savu nesamo. — Saule vēl ir karsta, taka ved lejup, un ceļš ir labs.
Viņa paklausīgi pameta darāmo un atkal apsēdās.
Kanims viņu aplūkoja domīga ziņkārē.
— Tu nekad netupi uz pirkstgaliem kā citas sievietes, — viņš piezīmēja.
— Nē, — Li Vana atteica. — Tā ir neērti. Tupēdama es nogurstu un nevaru atpūsties.
— Un kāpēc tu ejot pēdu liec nevis taisni, bet ar pirkstgaliem uz āru?
— Es nezinu, kāpēc, zinu tikai, ka manas kājas nav tādas kā citām sievietēm.
Kanima acis tīksmīgi iemirdzējās, bet citādi viņš neko neizrādīja.
— Mati tev ir melni tāpat kā citām sievietēm. Bet vai tu esi ievērojusi, ka tie ir mīksti un smalki — mīkstāki un smalkāki nekā citām?
— Esmu ievērojusi, — Li Vana strupi atteica, jo viņai nepatika šāda sīka viņas sievišķīgo trūkumu analizē.
— Jau gads, kopš es aizvedu tevi no tavas cilts, — viņš turpināja, — bet tu arvien vēl esi tikpat bikla un baidies no manis tāpat kā toreiz, kad es pirmoreiz uz tevi paskatījos. Kāpēc tā?
Li Vana papurināja galvu.
— Es baidos 110 tevis, Kanim, tu esi tik liels un tik svešāds. Bet arī pirms tam, kad tu uz mani paskatījies, es baidījos no visiem jaunajiem vīriešiem. Es nezinu… nemāku pateikt… tikai man ir tāda sajūta, it kā es nebūtu piemērota viņiem, it kā …
— Nu, nu, — Kanims nepacietīgi skubināja.
— It kā viņi nebūtu no manas sugas.
— Ne no tavas sugas? — viņš gausi atkārtoja. — Bet kāda tad ir tava suga?
— Es nezinu, es … — Viņa apjukusi nopurināja galvu.
— Es nemāku izteikt vārdos, kā es to izjūtu. Es biju tāda kā sveša. Es nelīdzinājos citām meitenēm, kas koķetēdamas vilināja jauniešus. Es tā nespēju uzvesties. Man šķita, ka tas ir nepareizi, ka tas ir pat slikti.
— Saki — ko tu atceries pašu pirmo? — Kanims negaidīti noprasīja.
— Pauvakānu, savu māti.
— Bet vēl agrāk, pirms Pauvakānas?
— Neko citu.
Bet Kanims, ar skatienu urbdamies Li Vanas acis, iespiedās viņas dvēseles slēptākajās dzīlēs un redzēja to svārstāmies.
— Padomā, Li Vana, padomā labi cieši! — viņš uzstāja.
Li Vana stomījās, un acis tai bija žēlabainas un lūdzošas, taču viņa griba ņēma virsroku un rautin izrāva no viņas lūpām negribīgus vārdus.
— Bet tie bija tikai sapņi, Kanim, agrās bērnības nelāga sapņi — kā ēnas no lietām, kuru nemaz nav. Tā kādreiz suņi, gulēdami siltā saulītē, kaut ko redz sapņos un žēli smilkst.
— Pastāsti man, — viņš pavēlēja, — par to, kas bija pirms Pauvakānas, tavas mātes.
— Es visu esmu aizmirsusi, — viņa turējās pretī.
— Bērns būdama, es sapņoju nomodā, ar vaļējām acīm dienas laikā, bet, kad es stāstīju par visu dīvaino, ko esmu redzējusi, mani izsmēja, un citi bērni baidījās un vairījās no manis. Bet, ja es par to, ko esmu redzējusi, stāstīju Pauvakānai, viņa mani izbāra un teica, ka tie esot slikti sapņi; viņa mani pēra arī. Man liekas, 'tā bija slimība, tikpat kā krītamā kaite, kas uzbrūk veciem vīriem; ar laiku es atveseļojos un vairs nesapņoju. Bet tagad … es vairs nevaru atcerēties, — viņa satrauktā mulsā spieda roku pie pieres, — tie ir kaut kur te, bet es tos nespēju atrast, tikai vienu …
— Tikai vienu … — Kanims atkārtoja, viņu uzmundrinādams.
— Tikai vienu redzējumu. Bet tu smiesies par tā aplamību, tas ir tik neticams.
— Nē, Li Vana. Sapņi paliek sapņi. Varbūt tie ir atmiņas par citām dzīvēm, ko esam dzīvojuši. Es reiz esmu bijis alnis. Pēc tā, ko esmu redzējis un dzirdējis pa sapņiem, noteikti ticu, ka esmu bijis alnis.
Kaut gan Kanims pūlējās neko neizrādīt, skaidri bija manāma viņa augošā nepacietība, taču Li Vana, cenzdamās sameklēt vārdus, ar kuriem attēlot redzēto, nekā nepamanīja.
— Es redzu sniegkupenām klātu klajumu starp kokiem, — viņa iesāka, — un pāri sniegam stiepjas pēdu sliede — tur kāds cilvēks ar mokām rāpojis uz cejiem, balstīdamies uz rokām. Un es redzu ari šo cilvēku sniegā, un šķiet, ka skatos viņā pavisam tuvu. Viņš nav līdzīgs īstam cilvēkam, jo viņam ir mati uz sejas, daudz matu, un šie mati, kas klāj viņa seju un galvu, ir dzelteni ka zebiekstes vasaras akots. Acis viņam aizvērtas, bet tās atveras un meklējot raugās apkārt. Tās ir zilas kā debesis, tās ielūkojas manī un tad vairs neko nemeklē. Un viņa rokas sakustas — lēni, it kā aiz vārguma, un es jūtu …