Выбрать главу

—  Jā, — Kanims piesmakušā čukstā paskubināja. — Tu jūti?…

—  Nē! Ne! — Li Vana steigšus atsaucas. — Es neko nejūtu. Vai tad es teicu, ka jūtu? Es tā nedomāju. Nevar taču būt, ka es varētu tā domāt. Es redzu, es vienigi redzu, un tas arī ir viss, ko es redzu, — cilvēks sniegā, acis zilas kā debess un mati kā zebiekstes spalva. Esmu to ska­tījusi daudz reižu, un allaž tas ir viens un tas pats — cilvēks sniegā …

—  Bet vai pati sevi tu redzi? — Kanims jautāja, pa­liecies uz priekšu, un cieši raudzījās Li Vanā. — Vai esi kādreiz redzējusi sevi kopā ar šo cilvēku sniegā?

—   Kā es varētu redzēt pati sevi? Vai tad es neesmu īstenībā?

Kanima muskuļi atslāba, un viņš ērti atzvila atpakaļ ar līksmu apmierinātības izteiksmi acīs, kuras gan pavērsa sānis, lai sieva tās nepamanītu.

—      Es tev paskaidrošu, Li Vana, — viņš apņēmīgā tonī sacīja. — Kad tu visu to redzēji, tu kādā iepriekšējā dzīvē biji putniņš, mazs putniņš, un šīs atmiņas tev saglabā­jušās vēl tagad. Tur nav nekā neparasta. Es kādreiz esmu bijis alnis, un mans tēva tēvs pēc nāves kļuva par lāci—• tā teica šamanis, bet šamanis taču nemelo. Tā mēs pa dievu taku pārejam no dzīves uz dzīvi, un vienīgi dievi to visu zina un saprot. Sapņi un sapņu ēnas — tās ir at­miņas, nekas vairāk, un suns, kas piesaulē pa miegam smilkst, neapšaubāmi atceras agrākās dzīves notikumus. Āre, Bašs kādreiz ir bijis karavīrs. Esmu cieši pārliecināts, ka viņš ir bijis karavīrs.

Kanims pasvieda sunim kaulu un piecēlās.

—  Celies, posīsimies. Saule gan vēl ir karsta, bet vē­sāks jau arī vairs nekļūs.

—  Un baltie cilvēki — kādi viņi ir? — Li Vana, saņē­musi drosmi, ievaicājās.

—  Tādi paši kā es un tu, — viņš atbildēja, — tikai viņu āda nav tik tumša. Tu būsi pie viņiem, pirms vēl diena izdzisīs.

Kanims piesēja guļamo pārsegu pie sava simt piecdes­mit mārciņu smagā saiņa, notriepa seju ar šķidriem mā­liem un apsēdas atpūsties, kamēr Li Vana būs apkrāvusi suņus. Olo sarāvās čokurā, redzēdams rungu viņas rokās, un bez kādas pretošanās ļāva sev piesprādzēt vairāk nekā četrdesmit mārciņu smago saini. Bet Bašs bija neapmie­rināts un nikns, kad viņam ar varu uzsēja nastu, viņš, nespēdams valdīties, ņurdēja un rūca. Kamēr Li Vana sa­vilka siksnas ciešāk, suns bozās un ņirdza zobus, mez­dams uz viņu ļaunus skatienus te no sāniem, te atpakaļ pār plecu. Kanims pasmējās un piebilda:

—  Vai es neteicu, ka viņš reiz bijis dižs karavīrs?

Šīs zvērādas aizies par dārgu cenu, — viņš pieme­tināja, aplikdams ap galvu nesamo siksnu un itin viegli paceldams savu saini no zemes. — Dārgu cenu. Par šā­dām mantām baltie cilvēki labi maksā, jo viņiem nav laika medīt un viņi ir vārīgi pret aukstumu. Drīz mēs dzīrosim, Li Vana, tā, kā tu vēl neesi dzīrojusi nevienā no iepriek­šējām dzīvēm.

Viņa kaut ko nomurmināja, pateicīga un atzinīga par sava kunga visžēlīgo labvēlību, uzmeta plecos siksnas un salīka zem nastas svara.

—      Kad es nākamreiz piedzimšu, es vēlētos piedzimt

par balto cilvēku, — Kanims noteica un sāka vienmērīgi soļot pa taku, kas veda lejup dziļā aizā.

Kanimam cieši pa pēdām sekoja suņi, Li Vana gāja pēdējā. Tomēr domas viņai kavējās tālumā, aiz Ledus kalniem austrumu pusē, sīkajā zemes stūrītī, kur pagājusi viņas bērnība. Li Vana atcerējās, ka jau bērnu dienās viņu bija uzlūkojuši par tādu dīvainu, it kā viņai būtu kāda kaite. Nu jā, viņa taču mēdza redzēt sapņus ar vaļē­jām acīm, un par tiem redzējumiem, ko pastāstīja, da­būja gan rājienus, gan brāzienus, līdz pēdīgi ar gadiem šie sapņi izbeidzās. Taču ne pavisam. Kad Li Vana bija pieaugusi, viņa vairs nesapņoja nomodā, bet miegā murgi viņu neatstāja, un dažu nakti meitene nomocījās kā ar lietuvēnu, skatīdama netveramas ēnas, neskaidras un ne­sakarīgas. Saruna ar Kanimu bija Li Vanu satraukusi, un visu laiku, soļodama pa taku, kas līkumoja lejup pa ūdensšķirtnes grēdu nogāzi, viņa domās kavējās pie sa­viem fantastiskajiem sapņu redzējumiem.

—  Atvilksim elpu, — teica Kanims, kad viņi pusceļā bija šķērsojuši galveno strautu.

Viņš pieslēja savu nastu uz klints izciļņa, nobraucīja no pieres nesamo siksnu un apsēdās. Li Vana atsēdās vi­ņam līdzās, un abi suņi elsodami izlaidās zemē tiem bla­kus. Pie kājām viņiem burbuļoja no pakalniem plūstošā ledaina urga, bet ūdens tajā bija duļķains un neskaidrs, it kā pēc zemes nobrukuma.

—   Kāpēc tā? — Li Vana jautāja.

—  Tāpēc, ka baltie cilvēki rok zemi. Ieklausies! — Ka­nims pacēla roku, un viņ'a saklausīja gan lāpstu un kapļu šķindēšanu, gan arī cilvēku balsis. — Viņi ir traki aiz zelta un rokas bez mitas, lai to sameklētu.' Zelts? Tas ir dzeltens, to atrod zemē, un viņi to uzskata par milzu vērtību. Ar zeltu mēro arī cenas.

Bet Li Vanas apkārt klīstošās acis bija kaut ko ievēro­jušas, un viņa vairs nemaz neklausījās. Dažus jardus ze­māk, pa daļai jaunu eglīšu zaru aizsegts, zvilnēja baļķu cirtnis, un pāri tam slīga velēnu jumts. Li Vana nodre­bēja, un visi sapņu tēli sarosījās un samudžinājās viņas galvā.

—   Kanim, — viņa čukstēja it kā drudžaina priekšno­jautā, — Kanim, kas tas ir?

—   Ta ir baltā cilvēka tipi, tajā viņš ēd un guļ.

401

Viņa to alksmīgi vēroja, ar vienu skatienu aptverdama

26 — Džeks Londons — I sēj.

tas vērtīgas īpašības, un atkal notrīsēja nesaprotama sa­traukumā.

—  Tur vajag būt silti sala laikā, — viņa teica skaļā balsī, juzdama, ka no lūpām grasās raisīties kādas svešā­das skaņas. Viņa juta nepieciešamību tās izrunāt, taču neuzdrīkstējās, un tai brīdī Kanims teica:

—  To sauc par būdu.

Li Vanas sirds sparīgi salēcās. Šīs skaņas! Tieši tās pašas skaņas! Pēkšņās izbailēs viņa pavērās apkārt. Kā viņa varēja zināt šo svešo vārdu, ne reizi to vēl nedzir­dējusi? Kā tas var būt? Un tad pēkšņi — pusizbīlī un puslīksmē — Li Vana pirmoreiz mūžā atskārta, ka sapņi tai pateikuši priekšā kaut ko saprotamu un nozīmīgu.