— Būda, — viņa klusu atkārtoja. — Būda.
Nesakarīgu sapņu tēlu jūklis uzvirmoja viņas galvā,
viņai uznāca reibonis un sirds vai stājās pukstēt. Ēnas un rēgaini priekšmetu atveidi, neizprotamas asociācijas plūsmoja un virpuļoja viņā, un velti viņa pūlējās tās uztvert un apjēgt. Li Vana nojauta, ka šajā atmiņu burzmā meklējama visu noslēpumu atslēga; ja tikai viņa spētu to satvert un saturēt ciet, viss acumirklī kļūtu skaidrs un vienkāršs …
O, Kanim! Ak, Pauvakāna! Ak, rēgi un tēli, — kas tad tas?
Viņa pavērsās pret Kanimu mēma un dreboša, savu sapņu tēlu neprātīgā burzguļa pievārēta. Viņa jutās vārga un slima, klausīdamās valdzinošajās skaņas, kas brīnumainos ritmos viļņoja šurp no būdas.
— Aha, vijole, — Kanims, rādīdams savu gudrību, nevērīgi izmeta.
Li Vana pat nesaklausīja šos vārdus, jo augoša aizgrābtībā viņai šķita, ka nupat, nupat viss pēdīgi kļūs skaidrs. Tūdaļ, tūdaļ! — viņa domāja. Pēkšņi it kā migla aizplīvuroja viņas acis, un pa vaigiem sāka ritēt asaras. Noslēpums sāka atsegties, bet viņu pašu pārvarēja vārgums. Kaut nu viņa spētu noturēties pietiekami ilgi! Kaut nu … bet zeme visapkart piepeši it kā salocījās un sačokurojās, un pakalni sāka šūpoties visgarām debess malai; Li Vana pietrūkās kājās un iekliedzās: — Tēti! Tēti!— Bet tad saule sagriezās virpulī, negaidot uzvēlās tumsa, un Li Vana visā garuma nogāzās starp akmeņiem ar seju lejup.
Kanims pieliecās pārbaudīt, vai smaga nasta krītot nav
pārlauzusi sievai sprandu, tad atvieglots nomurdēja kaut ko un sāka Li Vanu apšļākt ar ūdeni no strauta. Viņa lēnām atžilba un, saraustīti elsodama, pacēlās sēdus.
— Nav labi, ja karsta saule spīd uz galvas, — Kamīns aizrādīja.
Li Vana atbildēja:
— Nē, nav gan labi, un arī nasta mani ir nomocījusi.
— Mēs ierīkosim apmetni tā paagrāk, lai tu varētu labi izgulēties un atgūt spēkus, — viņš laipni teica. — Un, ja mēs tūdaļ iesim tālāk, tad ātrāk tiksim pie gulēšanas.
Li Vana, ne vārda neteikusi, paklausīgi pieslējās kājās un grīļodamās uztramdīja suņus. Viņa mehāniski pieskaņojas vīra vienmērīgajai gaitai un, tikko uzdrošinādamās ievilkt elpu, sekoja tam garām būdai. Taču no turienes vairs neviļņoja nekādas skaņas, kaut gan durvis stāvēja vaļa un no skārda dūmeņa mutuļodama cēlās dūmu strūkla.
Strauta līkumā viņi uzdūrās kādam cilvēkam ar baltu ādu un zilām acīm, un Li Vana uz mirkli skatīja savā priekšā kādu citu cilvēku sniegā. Tomēr redzējums bija miglains, jo no visa pārdzīvotā sieviete bija slāba un gurdena. Taču viņa ziņkārīgi apskatīja šo cilvēku, un arī Kanims apstājās, lai pavērotu tā darbu. Vīrietis skaloja granti lielā, plakanā bļoda, turēdams to ieslīpi un riņķveidīgi kustinādams. Kamēr abi skatījās, vīrietis ar strauju kustību izšļāca ūdeni, un bļodas dibenā platā strēmelē mirguļoja dzeltenais zelts.
— Šis strauts ir ļoti bagāts, — Kanims teica sievai, kad abi atkal uzsāka ceļu. — Kādreiz es arī sameklēšu šādu strautu, un tad es kļūšu liels vīrs.
Arvien biežāk viņi redzēja gan būdas, gan cilvēkus, un pēdīgi viņu acu priekšā atklājās strauta gultnes galvenā krātuve. Tā bija iznīcības un postažas aina. Zeme visapkārt bija uzvandīta un izkārpīta, it kā te milži būtu cīkstējušies. Malu malās slējās augstu sabērtas smilšu kaudzes, bet starp tam rēgojās lielas bedres, grāvji un dziļi ierakumi, kur biezais zemes slānis bija izrakņāts līdz pamatnes iezim. Strauts te bija zaudējis ierauto gultni, un tā ūdeņi bija gan sapludināti aiz dambjiem, gan sadalīti attekās, gan, milzu ūdensratu pacelti augstās caurulēs, brāzās pa gaisu, no kurienes lāsoja un strūkloja dīķos un lāmās, — tūkstošējādos veidos ūdeņi tika izmantoti cilvēku vajadzībām. Visi koki piekrastes
pakalnos bija nocirsti, bet kailās nogāzes izrobotas un izvagotas ar garām baļķu teknēm un pārbaudes rakumiem. Un viscaur kā milzu skudru pūznis mudžēja cilvēku bari — dubļiem notriepušies, netīri, noskranduši tie kā- paļāja pašu izraktajās bedrēs iekšā un ārā, kā lieli vaguli rāpoja gar ūdens novada kanāliem, sviedriem noplūduši, pūlējās ap smilšu kaudzēm, tās nemitīgi pārsijādami, — cik tālu vien acis sniedza, visur kūņojās cilvēki, pat pakalnu virsotnēs, rakādami, plosīdami un kašādami dabas sej u.
Li Vana bija gluži pārbijusies no visas šīs ņurdzas.
— Šie cilvēki taču ir traki, — viņa teica Kanimam.
— Nav ko brīnīties. Zelts, ko viņi rneklē, ir varens spēks,- — viņš atbildēja. — Tas ir visvarenākais spēks pasaulē.
Stundām ilgi viņi ar grūtībām virzījās uz priekšu caur šo alkatības haosu, Kanims — visu vērodams ar mērķtiecīgu interesi, Li Vana — izvārguši un vienaldzīga. Viņa apzinājās, ka ir bijusi uz noslēpuma atklāsmes robežas, juta, ka visu laiku tuvojas šai atklāsmei, taču pārdzīvotais sasprindzinājums sievieti bija novārdzinājis, un viņa inerti gaidīja to, kam jānotiek, nezinādama, kas tas būs. Ik uz soļa jutekļi uztvēra neskaitāmus jaunus iespaidus, 1111 kajrs no tiem deva trulu impulsu pārmocītajai iztēlei. Kaut kur Li Vanas apziņas dzīlēs kādas stīgas atsaucīgi ievibrējās par atbildi visam, kas brāzmoja apkārt, atmiņā atblāzmoja atceres par kaut ko sen aizmirstu, ne jau sapņos skatītu; viņa to atskārta kūtrā apātijā un sirds dziļumos skuma par šo bezjūtibu, taču nejaudāja rast sevī gara spriegumu, lai spētu visu notiekošo domās aptvert un izprast. Ta nu Li Vana gurdi vilkās pa sava pavēlnieka pēdām, un viņai atlika vienīgi gaidit, kamēr notiks tas, kam — to viņa droši zināja — kaut kur kaut kādā veida bija jānotiek.