Pēdīgi izlauzies no cilvēka uzspiestā negantā jūga, pēc smagā darba piegružots un duļķains, strauts atkal bija atgriezies ierastajā gultnē un laiski viļņoja caur līdzenām pļavām un koku skupsnām pa ieleju, kas, tuvojoties deltai, pletās arvien platāka. Šeit «bagatās smiltis» izbeidzās, un cilvēki te uzkavēties nekāroja, jo dāsns guvums vilināja citur. Un šeit, apstājusies, lai ar spieķi paskubinātu Olo, Li Vana izdzirda sudrabaini skanīgus sievietes smieklus.
Pie būdas sēdēja sieviete ar balti rožainu seju kā bērnam un līksmi, dzidri smējās par atbildi tam, ko, durvīs stāvēdama, bija teikusi otra sieviete. Sēdošo sievieti viļņiem vien apņēma vesels mākulis tumšu, valgu matu, kas garoja saules siltumā.
Uz mirkli Li Vana palika stāvam kā piekalta. Pēkšņi viņu apžilbināja it kā spožs uzliesmojums, šķita, ka apziņā kaut kas nokrakstot pašķirtos; vienā mirklī acu priekšā izgaisa pie būdas sēdošā sieviete, izgaisa pati būda, stalto priežu stumbri, izrobotā apvāršņa līnija, un Li Vana skaidri ieraudzīja citu sievieti, citas saules apmirdzētu, — šī sieviete sukāja savu melno matu mākuli un sukādama dziedāja. Li Vana saklausīja dziesmas vārdus, saprata tos un atkal bija bērns. Viņu satricināja skaidrais redzējums, kurā sakusa un savienojās visi murgainie sapņi, visas rēgainās ēnas bija pieņēmušas pierastus apveidus un viss kļuvis skaidrs, saprotams un patiess. Li Vanas gara acu priekšā aizslīdēja neskaitāmas ainas, dīvaini notikumi, koki, puķes, cilvēki. Viņa tos visus redzēja un visus pazina.
— Toreiz, kad tu biji putniņš, mazs putniņš, — ierunājās Kanims, kas nebija nolaidis no viņas urbīgo skatienu.
— Toreiz, kad es biju mazs putniņš, — Li Vana nočukstēja tik klusu, ka viņš tikko spēja saklausīt. Un, noliekdama galvu zem nesama siksnām un atkal uzsākdama vienmērīgo gaitu pa taku, viņa apzinājās, ka melo.
Viss šķita tik dīvaini, ka patlaban notiekošais kļuva nereāls. Vēl jūdzi garais gājiens un apmetnes ierīkošana strauta malā likās kā murgaina dēka. Li Vana izvārīja gaļu, pabaroja suņus, atsaitēja saiņus — un visu to darīja kā pa sapņiem; viņa atjēdzās tikai tad, kad Kanims sāka risināt turpmākā ceja plānus.
— Klondaika ietek Jukonā, — viņš runāja. — Tā ir varena upe, vēl varenāka nekā Makenzija, ko tu jau pazīsti. Tad mēs abi, tu un es, aiziesim līdz Jukonas fortam. Ar suņiem ziemas laikā ceļš ilgst divdesmit miegus. Tālāk mēs dosimies gar Jukonu uz rietumiem — vienu simtu miegu, divus simtus — nezinu, neesmu dzirdējis. Tas ir ļoti talu. Un tad mēs nonāksim pie jūras. Tu nezini, kas ir jūra, es tev pastāstīšu. Cik liels ir ezers pret salu, tik liela ir jūra pret zemi, visas upes ietek jūrā, un tai nekur nav gala. Es esmu redzējis jūru pie Hudzona līča, tagad man tā jāredz pie Aļaskas krastiem. L'n tad mēs ar milzum lielu laivu brauksim pa jūru, tu un es, Li Vana, vai arī ceļosim pa sauszemi gar krastu — daudzus simtus miegu. Bet, kas būs tālāk, to es nezinu, zinu tikai, ka esmu Kanims, Kanoe, ceļotājs, kas tālu izstaigājis visas zemes malas.
Li Vana sēdēja un klausījās, un sirds sažņaudzās, iedomājoties šo bezgalīgo ceļojumu nezināmās mežonīgās tālēs.
— Tas ir grūts ceļš. — Vairāk viņa neko neteica un palika sēžam, skumjā vienaldzībā noguldījusi galvu uz ceļiem.
Te Li Vanai iešāvās prāta lieliska ideja, nu tik brīnumaina, ka viņai pat vaigi aizsvilās. Viņa noskrēja lejup pie urgas un nomazgāja no sejas sakaltušo māla kārtu. Kad ūdens līmenis pārstāja virmot, sieviete ilgi raudzījās savā spoguļattēlā; taču saule un vēji bija darījuši savu, un viņas sejas āda bija raupja un bronzaini brūna, nevis samtaini maiga kā bērnam. Tomēr ideja bija lieliska un kveldināja Li Vanu arī vēl tad, kad viņa atlaidās blakus vīram zem vāverādu pārsega.
Viņa gulēja nomodā, raudzīdamās debesu zilgmē un gaidīdama, līdz Kanims ieslīgs pirmajā ciešajā nomidzī. Kad tas pēdīgi bija noticis, Li Vana lēnām un piesardzīgi izslīdēja no segas apakšas, sačubināja to ap vīra augumu un piecēlās. Sievietei sperot nākamo soli, Bošs nikni ieņurdējās. Viņa to labinot uzrunāja un pameta ašu skatienu uz vīru. Taču Kanims krāca pilnā sparā. Tad Li Vana pagriezās un ātriem, klusiem soļiem traucās pa taku atpakaļ.
Misis Evelina van Vika patlaban gatavojās likties gulēt. Apnikusi pildīt augstākās sabiedrības uzliktos pienākumus, apnikusi savas bagātības un laimīgi kļuvusi atraitne, viņa bija atbraukusi uz Ziemeļzemi, lai nodotos saimniekošanai omulīgā būdiņā zeltraktuvju iecirkņa malā. Te nu viņa, savas draudzenes un līdzdalībnieces Mirtlas Gi- dingsas rosināta un pabalstīta, spēlēja dzīvi pie. dabas krūts, izsmalcinātā aizrautībā iztēlodamās pirmatnējo mežonību.
Viņa ilgojās atbrīvoties no paaudzēm ilgi kultivētā salonu izlases publikas dzīves veida un kāroja atgūt saikni ar zemi, ko viņas senči jau sen bija zaudējuši. Misis van
Vikai patika ierosīt sevi garastāvokļus un jūtoņas, ko viņa naivi iedomājās par tipiskām akmenslaikmeta cilvēkiem, un arī patlaban, sakārtodama matus naktsguļai, viņa kavēja sev laiku, iztēlodamās mīlas atklāšanas ainas paleolītā. Kā detaļas figurēja galvenokārt alu mītnes ar sadauzītu smadzeņkaulu grēdām, papušķojumam noderēja asinskāri plēsoņas, spalvaini mamuti un divkaujas ar rupji atskaldītu kramakmens šķembu nažiem. Ak, kas tās bija par aizraujošām izjūtām! Bet, kad Evelina van Vika starp drūmām mūžamežu kolonādēm slapstījās no sava zvērādās ģērbtā, slīppierainā pielūdzēja pārāk karstasinīgās uzmācības, piepeši bez kāda pieklājības klauvējiena atvērās būdas durvis un ienāca zvērādās ģērbta mežonīga, pirmatnēja sieviete.