Misis van Vika aukstasinīgi novērsa nekārtību, bet Li Vana, skaudri iekliegdamās, sāka raustīt un plēst sava kažokādas krekla priekšpusi, līdz atklājās viņas krūtis — tikpat stingras un baltas kā Evelinai van Vikai. Kaut ko nesakarīgu murminādama un strauji žestikulēdama, viņa centās pierādīt šīm sievietēm, ka ir tām radniecīga.
— Jauktene, — misis van Vika piezīmēja. — Es jau tā spriedu pēc viņas matiem.
Mis Gidingsa šķebīgi nokratīja roku.
— Lepojas ar sava tēva balto ādu. Cik pretīgi! Iedod viņai kaut ko, Evelin, un liec, lai iet prom.
Taču otra sieviete nopūtās.
— Nabaga radībiņa, gribētos viņai kaut kā palīdzēt.
Ārpusē grants nošvīkstēja zem smagu kāju soļiem. Būdas durvis tika plaši atrautas vaļā, un telpā stalti iesoļoja Kanims. Mis Gidingsa, šķizdama jau nāvi zobu galā, spalgi iebrēcās, bet misis van Vika viesi sagaidīja savaldīgi.
— Ko tu vēlies? — viņa vaicāja.
— Kā klājas? — Kanims tūdaļ pieklājīgi atbildēja, tai pašā laikā norādīdams uz Li Vanu. — Pēc savas sievas.
Viņš pastiepa roku, bet Li Vana to atgrūda.
— Runā, Kanim! Pasaki viņām, ka es esmu …
— Pauvakānas meita? Nē, kāda gan viņām gar to daļa? Labāk jau pateikšu viņām, ka tu esi slikta sieva, jo aiz- lavījies no vīra guļvietas, kad tam miegs bija slēdzis acis.
Viņš atkal pasniedzās pēc Li Vanas, bet tā aizbēga no viņa pie misis van Vikas, lūgdamās nokrita tai pie kājām un tiecās apskaut tās ceļus. Tomēr lēdija pakāpās atpakaļ un ar skatienu deva Kanimam atļauju. Viņš satvēra Li Vanu aiz padusēm un piecēla kājās. Viņa pretojās izmisīgā neprātā, līdz Kanima krūtis aiz piepūles sāka smagi cilāties un abi cīnīdamies bija aizriņķojuši līdz pusistabai.
— Laid mani vaļā, Kanim! — Li Vana šņukstēja.
Bet viņš žņaudza sievas rokas locītavu, līdz viņa pārstāja pretoties.
— Mazais putniņš ir atcerējies pārāk daudz, un no tā rodas nepatikšanas, — viņš iesāka.
— Bet es taču zinu! Es zinu! — viņa to pārtrauca. — Es redzu cilvēku sniegā, tik skaidri kā nekad agrāk es redzu viņu rāpojam uz ceļgaliem un balstāmies uz rokām. Bet mani, mazu bērniņu, viņš nes uz muguras. Un tas notika pirms Pauvakānas un pirms tā laika, kad es sāku dzīvot sīkajā zemes stūrītī.
— Lai arī tu zini, — viņš atbildēja, ar varu vilkdams sievu uz durvju pusi, — tomēr tu nāksi man līdzi gar Jukonu un visu aizmirsīsi.
— Nekad es neaizmirsīšu! Tik ilgi, cik ilgi mana āda būs balta, es to atcerešos!
Viņa izmisumā ieķērās durvju stenderē un pēdējo reizi, palidzību lūgdamās, pavēras Evelinā van Vikā.
— Tad es piespiedīšu tevi aizmirst, es, Kanims, Kanoe! Viņš atrāva Li Vanas pirkstus no stenderes un kopā ar viņu izgāja ārā uz takas.