— Es esmu misis Istmila, — viņa paziņoja un, nesagaidījusi uzaicinājumu, ienāca istabā. Dārgakmeņi istabas pustumsā iezaigojās tik žilbinoši, ka Mūns neviļus piemiedza acis. Kad viņš tās atvēra, misis Istmila jau sēdēja viņa personīgajā atzveltnes krēslā un aizsmēķēja viņa cigāru. Mūnam neatlika nekas cits kā kautrīgi apsēsties klientiem paredzētajā krēslā.
— Cik draņķīgus cigārus jūs pīpējat, mister Deilij!
— Mani sauc par Mūnu.
— Jo ļaunāk! Pagādājiet sev kārtīgu zvanu, ar šo var pirkstus izmežģīt. .. Kāpēc pie jums tik sutīgi?
— Varu piedāvāt aukstu dušu, — Mūns pajokoja.
— Ko jūs teicāt? Aukstu dušu? Kā jūs uzdrošināties dzīt ar mani jokus? Vai zināt, ar ko runājat?
— Ar ceļojošu dārgakmeņu izstādi, — Mūns klusi nomurmināja.
Misis Istmila nesadzirdēja. Saplūstot ar sviedru lāsēm, pa grimu viņai ritēja asaras.
— Ar visnelaimīgāko sievieti pasaulē! Atrodiet manu Robiju! Nekādi nevaru atjēgties. Pat negribas ticēt, ka mans Robijs aizbēdzis. Kāda nelaime!
— Es viņu pilnīgi saprotu, — Mūns noteica.
Misis Istmila neapjēdza šo vārdu jēgu.
— Nē, nē, tas ir pilnīgi nesaprotami, — misis Istmila neklausījās. — Viņam bija tik labi ar mani. Visgardākais ēdiens. Katru svētdienu aicināju viesus. Viņš mīlēja ar tiem sarunāties .. . Nabaga Robijs! Kad ieraudzīju atvērto logu, sirdi tūdaļ sažņaudza briesmīga nojauta!…
— Jūs uzskatāt, ka viņš aizbēdzis pa logu? Kādā stāvā dzīvojat?
— Divdesmit trešajā.
— Vai logs iziet uz ugunsdzēsēju kāpnēm?
— Nē!
— Atliek vienīgi domāt, ka jūsu Robijs aizlidojis, — Mūns pavīpsnāja.
— Protams, aizlidojis! Mans Robijs nav nekāds mērkaķis, kā jūs to iedomājaties!
Misis Istmila uzlēca kājās, izlaizdama no rokām somiņu. No tās izbira krāsainas fotogrāfijas.
Tajās bija redzams dzelteni zaļš papagailis.
— Tad tas … ir … Robijs? — Mūns pārsteigts iepleta acis.
— Paldies dievam, beidzot sākāt runāt kā normāls cilvēks, — nopriecājās misis Istmila. — Ahā, saprotu, jums likās, Robijs ir vīrietis … Vai tādā gadījumā es viņu meklētu? Man bija trīs vīri, es pietiekami labi zinu viņiem cenu.
— Misis Istmila, mūsu aģentūra nenodarbojas ar mājas putnu meklēšanu.
— Jūs laikam uzskatāt manu Robiju par vistu? Viņš ir gudrāks par jums! Paklausieties!
Misis Istmila ieslēdza magnetofonu. Mūns satrūkās. Balss likās pazīstama.
«Es esmu Robijs! Labrīt, dārgie radioklausītāji! Zobu pasta «Zaiga» nodrošina sniegbaltu smaidu. Ja vēlaties gūt panākumus mīlā, mazgājieties ar aromātiskajām ziepēm «Skūpsts». Pudele koka-kolas pirms brokastīm trīskāršos jūsu enerģiju. Iziedami no mājām, pirmām kārtām apdrošiniet savu dzīvību …»
Mūns pasmīnēja. Skaidrs, kāpēc Robija balss šķita tik pazīstama. Papagailis imitēja populārā radiodiktora intonāciju.
— Tā ir rīta reklāmu pārraide, — paskaidroja misis Islmila, bijīgi noklausījusies sava mīluļa balsī. — Esmu konsultējusies ar profesoru Politu. Viņš ir lielākais speciālists papagaiļu psiholoģijā. Profesors izskaidroja, ka agri no rīta papagaiļi vislabāk iemācoties dzirdētos vārdus.
— Kas jums ieteica mūsu aģentūru? — apvaicājās Mūns.
— Pazīstamā gaišreģe mis Minerva Zingere. Viņa pareģoja, ka misters Deilijs, tas ir, jūs, atradīsiet manu Robiju.
— Tā jau domāju… Diemžēl tā ir kļūda. Vispirms esmu Mūns, nevis Deilijs. Otrkārt, mana specialitāte — noziedznieku, nevis papagaiļu psiholoģija, tā ka līdzēt nekādi nevarēšu.
Pēc misis Istmilas -aiziešanas Mūns devās zem aukstas dušas. Veselas piecas minūtes vannas istabu satricināja Deilijam adresēti lāsti. Tā nebija pirmā reize, kad Deilijs mēģināja uzlabot firmas stāvokli ar savas sievas palīdzību.
Ledus aukstais ūdens sniedza atvieglinājumu. Puslīdz nomierinājies, Mīins apģērbās un izgāja no vannas istabas. Izsmēķējis cigāru, viņš sāka justies gandrīz vai ciešami. Kad pie durvīm atkal zvanīja, Muns bija tik tālu atguvis optimismu, ka cerēja ieraudzīt īstu klientu. Viņu sagaidīja vilšanās. Uz sliekšņa gulēja «Morning Report» numurs. Mūns automātiski noslaucīja putekļus no izkārtnes «Mūns un Deilijs. Privātā detektīvu aģentūra» un ar avīzi rokā atgriezās dzīvoklī.
Kā varēja sagaidīt, pirmās lappuses bija veltītas «Zelta bultas» bojā ejai. Piektajā Mūns atrada pazīstamu vārdu. «Mis Minerva Zingere veltīgi mēģina noskaidrot «Zelta bultas» bojā ejas noslēpumu,» skanēja virsrakstā.
«— Lasītāji, iespējams, vēl atcerēsies savā laikā plašu atbalsi guvušo Spituela slepkavību, — sarunā ar mūsu korespondentu atgādināja mis Zingere. — Pēc tam kad man izdevās izsaukt nošautā mistera Spituela garu, nodibināju ar viņu pastāvīgus spiritiskus sakarus. Izmantodama viņa starpniecību, uzņēmu kontaktu ar citu pasauļu iemītniekiem. Dienvidu Krusta zvaigznājā man izdevās uziet kādas planētas vienīgo iedzīvotāju, augsti attīstītu domājošu būtni, kura stādījās priekšā kā Pul- somonīda. Misteram Pulsomoriīdam ir patiesi brīnumainas telepātiskās spējas. Atrazdamies tūkstošiem gaismas gadu attālumā, viņš redz visu uz Zemes notiekošo. — Mūsu korespondents palūdza mis Minervu Zingeri pajautāt Pulsomonīdam, kas tam zināms par «Zelta bultas» bojā ejas cēloņiem. Mis Minerva Zingere tūdaļ iegrima spiritiskā transā, kas ilga aptuveni vienu stundu. Transam beidzoties, viņa tikko sadzirdamā balsī pavēstīja: — Šoreiz viņš nav spējīgs palīdzēt. Viņš redz tikai to, kas notiek zemes virsū. Ūdens ir šķērslis viņa telepātis- kajai redzei. Bet viņš pateica, ka noslēpums drīzumā tikšot atklāts.»