Deilijs iesmējās.
— Lūk, ko nozīmē pavadīt pusstundu senatora sabiedrībā! Tā taču ir ideja! Ziniet ko, izvirzīsim jūsu kandidatūru. Tikai baidos, ka, ņemot vērā jūsu raksturu, jūs mēģināsiet izpildīt visus vēlētājiem dotos solījumus un tādā veidā pierādīsiet savu pilnīgo nespēju darboties politikā.
Mūns paņēma cigāru un aizsmēķēja. Vēl pirms pusminūtes šķita negodīgi izmantot Bredoka devīgumu, kamēr nav dota galīgā atbilde. Tagad ausīs skanēja Felano balss: «Mūsu laikos cilvēks nedrīkst būt tik sīkumains.» Mūsu laikos! Vai tiešām vainīgi laiki, nevis paši ļaudis?
Deilijs izdzēra pēdējo malku.
— Skaidrs! — viņš paziņoja. — Es esmu par Felano!
— Jūs tā domājat?
— Tur nav ko«domāt.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka divdesmit tūkstoši ir vairāk nekā desmit.
— Pilnīgi piekrītu. Bet tēvs mācīja mani vēl bērnībā, ka viens nopelnīts dolārs ir vērtīgāks par miljonu, kas vēl jānopelna.
— Labi, — Deilijs noteica. — Es tikai pajokoju. Mums pārāk maz pieturas punktu, lai dažu stundu laikā izšķirtu, kur lielākas izredzes nopelnīt. Nāksies paļauties uz nojautu. Kam jūs vairāk ticat — Bredokam vai Felano?
— Vislabprātāk neuzticētos ne vienam, ne otram.
— Tādā gadījumā neatliek nekas cits, kā mest monētu. Cipars — senators teicis taisnību, viņu cilvēks Bredoka konstruktoru birojā sniedzis patiesas ziņas, vibrācijas līmenis pārsniedz atļauto, lidmašīna cietusi avāriju konstruktoru vainas dēļ. Ērglis — Felano melo, patiesību saka Bredoks, «Bultām» nav konstruktīvu defektu, katastrofā vainojams noziegums … Starp citu, nupat atcerējos … Bredokam piesūtīta vēstule ar draudiem uzspridzināt lidmašīnu.
— Kāpēc viņš man par to nestāstīja? Tas taču ļoti svarīgi.
— Viņš par to nezina. Man pateica Mērija.
— Bredoka sekretāre?
— Kā tad! Viņa zvanīja, kamēr jūs bijāt projām, apvaicājās, vai es kaut ko nevēlos. Pavadījām ar viņu
kādu stundiņu viesnīcas bārā. Pie Bredoka viņa sākusi strādāt pavisam nesen; šajā darbā viņu iekārtojis brālēns. Līdz tam viņa dzīvojusi pie viņa mātes ar nabaga radinieces tiesībām un izpildījusi kalpones pienākumus. Padomājiet tikai — vārīt un mazgāt traukus ar viņas izskatu! Ja Mērijai būtu vairāk nekaunības, viņa varētu filmēties.
Mūns nopūtās un paskatījās pulkstenī.
— Lai savienotu patīkamo ar lietderīgo, lieku priekšā uzkost. Ceru, ka deserta laikā jūs beidzot nokļūsiet līdz vēstules saturam.
Zvanīja tālrunis, Mūns paņēma klausuli.
— Runā Bredoks.
— Laiks vēl nav izbeidzies, mister Bredok.
— Zinu. Mani tikko informēja, ka esat runājuši ar Džeku Felano.
Noliegt nebija nekādas nozīmes. Mūns noburkšķēja:
— Jūsu aģentūra strādā teicami.
Bredoks neuzskatīja par vajadzīgu reaģēt uz šo piezīmi.
— Cik viņi jums piedāvāja?
— Jūsu aģentūra strādā sliktāk, nekā domāju.
— Cik? — ledainā tonī pārjautāja Bredoks.
— Divdesmit tūkstošus.
— Jūs piekritāt?
— Pagaidām nē.
— Kādēļ?
— Cerēju, ka piedāvāsiet vairāk, — Mūns atjokoja.
Atbildes nebija. Pēc klusuma mirkļa klausulē atskanēja cita balss.
• — Tas esmu es — Mekhilerijs. Runāju mistera Bredoka vārdā. Misters Bredoks lūdz viņu atvainot — viņam nav laika jokiem. Misters Bredoks uzdevis izskaidrot jums, ka viņš principiāli nepiedalās ūtrupēs. Piedāvāto summu viņš uzskata par pilnīgi pietiekošu. Misters Bredoks lūdz atgādināt, ka līdz divdesmit diviem un piecpadsmit minūtēm jums galīgi jāizšķiras. Uz redzēšanos!
Mūns nolika klausuli. Acīm redzot, Bredoks jutās ļoti drošs.
Lai nokļūtu restorānā, vajadzēja iziet cauri holam.
Gandrīz visi krēsli te bija aizņemti. Publika bija visai raiba. Lielākoties viesnīcas iemītnieki, kas bija nokāpuši lejā pašķirstīt pēdējo avīzes numuru vai izdzert pie letes glāzīti. Taču varēja redzēt arī bezpajumtniekus, kuriem vēl puslīdz pieklājīgs apģērbs deva iespēju pasnaust pāris stundas nevis uz parka sola, bet mīkstā krēslā. Pie ieejas daži pusaudži atklāti izdalīja naktsklubu reklāmas brošūras ar striptīza dejotāju attēliem un slepus — opija smēķētavu adreses. Holā ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pastaigājās sirms, eleganti ģērbies džentlmenis — viesnīcas detektīvs, kura pienākums bija sekot, lai nekas netraucētu ārējās pieklājības atmosfēru.
Deilija profesionālais skatiens tūdaļ pamanīja pusmūža vīrieti, kas šķirstīja avīzi, un jaunu, diezgan glītu meiteni, kura likās pilnīgi aizņemta ar nagu izdaiļošanu. Kad Deilijs ar Mūnu pagāja garām, avīze tik tikko nodrebēja vīrieša rokā, bet nagu vīlīte īsu mirkli pārtrauca savu kustību. Tādēļ Deilijs nemaz nebrīnījās, ieraudzījis meiteni pēc dažām minūtēm pie blakus galdiņa. Pusmūža vīrietis bija nokavējies — Mūna un Deilija tuvumā vairs nebija brīvu vietu. Deilijs ar smīnu novēroja, ka vīrietis devās pie meitenes galdiņa un, tēlodams donžuānu, palūdza atļauju pakavēties viņas burvīgajā sabiedrībā.
— Nu, kā tad bija ar vēstuli? — Mūns atgādināja, ķerdamies pie cīsiņiem ar kukurūzas putru. Viņi divi lāgiem bija pāršķirstījuši prāvo ēdienu karti, kamēr starp simt izmeklētiem ēdieniem atrada kaut ko lētāku.
— Ne visai saprotama vēstule. Mērija stāstīja, ka paraksts esot vai nu «Dzeltenais pūķis», vai «Zaļais pūķis». Šis pūķis brīdinājis Bredoka Klusā okeāna aviolīnijas administrāciju: ja kaut kādiem tipiem — Mērija atceras tikai to, ka viņiem bijuši aziātiski uzvārdi, — pārdošot biļetes reisam Sanarisko-Honolulu, lidmašīna nesasniegšot mērķi… Starp citu, vai tie tur jums vēl nav apnikuši? — Deilija piezīme attiecās uz viņu izsekotājiem.