ENO RAUDS
LIDOJOŠIE ŠĶĪVJI
ĪSTS
KRIMINĀLSTĀSTS
1
Viņi bija trīs.
Mēliks bija pats vecākais, matus viņš sukāja ezītī. Jirnass bija vidējais. Viņš bija piedzimis gada vidū — jūnija pēdējā dienā. Kaurs bija pats mazākais, un viņam trūka viena priekšējā zoba.
Visi šie zēni kaut kādā ziņā bija slaveni.
Mēliks rakstīja dēku romānu. Viņš gan bija uzrakstījis tikai pašu sākumu, bet Jirnass un Kaurs jau zināja, kādas būs romāna beigas — trīs draugi, trīs puikas, notvers ārkārtīgi bīstamu un līdz zobiem apbruņojušos spiegu.
Bet Jirnass bija redzējis griezi.
— Es pielīdu tai klāt, kad viņa pļavā grieza, — Jirnass mēdza stāstīt. — Viņa pat nepacēlās gaisā, pa zāli aizskrēja projām.
— Un kāda grieze bija? — pārējie zēni vaicāja.
— Parasta, — Jirnass atbildēja. — Grieze kā jau grieze.
Bija skaidrs, ka Jirnass prot varen labi līst.
Kaurs savukārt bija slavens ar to, ka visi viņa senči bija nodzīvojuši ilgu mūžu. Viņa vecvecmāmiņa vēl bija dzīva un katru dienu gāja pastaigāties, kaut ari ar spieķi. Mēliks un Jirnass tika ielūgti uz Kaura simto dzimšanas dienu. Kaurs solīja sarīkot varenas viesības un pasūtīt tik lielu kliņģeri, lai tajā varētu saspraust visas simt sveces.
Mēliks, Jirnass un Kaurs bija nešķirami draugi un dalījās gan priekos, gan bēdās. Taču šodien viņiem bija jādalās tikai bēdās.
— Sī vasara man ir sagandēta, — teica Jirnass un nopūtās.
Mēliks un Kaurs ari nopūtās — šķita, ka arī viņiem vasara sagandēta.
— Kad viņa atbrauks? — Mēliks pavaicāja.
— Rīt, — Jirnass atbildēja. — Ar pusdienas autobusu.
Un viņi atkal nopūtās, visi trīs.
Tātad pēc divdesmit četrām stundām ieradīsies meitene, kura sabojās viņiem šo vasaru.
— Mamma sacīja, ka viņa būšot man par rotaļu biedreni, — Jirnass teica aizlauztā balsī. — Man būs jārūpējas par to, lai viņai šeit nebūtu garlaicīgi.
Zēni klusēja. Kaurs ielas smiltīs kustināja kailo kāju pirkstus.
— Kā viņu sauc? — Mēliks pavaicāja.
— Kerta.
— Ķerta un dulla! — Kaurs mēģināja palaist asprātību.
Neviens par to nesmējās.
— Būtu viņa man vismaz radiniece, — Jirnass nosūrojās. — To es vēl saprastu, sak, radu būšana un tā tālāk. Bet iedomājieties — pilnīgi svešs cilvēks!
Abi draugi klusēja.
— Kaut kāds tēva draugs vēlas braukt uz ārzemēm, — Jirnass turpināja. — Un man tādēļ visu vasaru būs jātēlo aukle.
Draugi alkal klusēja. Klusēja ilgi un nomācoši.
Beidzot Mēliks atsāka:
— Mēs tevi nepametīsim. Mēs būsim ar tevi.
— Mēs būsim ar tevi un ar šo Kertu, — Kaurs apstiprināja.
Jirnass klusu nopūtās.
— Liktenim jāiet pretī ar paceltu galvu, — Mēliks uzmundrinoši teica. — Gaušanās nekā nelīdzēs.
Jirnass vēlreiz klusu nopūtās un nodomāja: «Jā, Mēliks un Kaurs ir tiešām man uzticami draugi.»
Mēliks pēkšņi kļuva apņēmīgs un enerģisks.
— Mums jāveic daži priekšdarbi, — viņš stingri teica. Vērsis tūlīt jāsaņem aiz ragiem.
- Kerta diemžēl ir nevis vērsis, bet meitene, — Kaurs dzēlīgi iebilda.
— Taisni tādēļ, — Mēliks neļāva Kauram sevi samulsināt. — Mūsu pienākums šobrīd ir labi ātri izzināt meiteņu intereses un noslieces, citādi mēs nepratīsim ar šo Kertu tikt galā.
— Dažas meitenes vēl skolas vecumā rotaļājoties ar lellēm, — Jirnass teica. Viņa garastāvoklis sāka uzlaboties.
— Nu, nu, — Mēliks mazliet neticīgi iebilda. — Cik veca tad viņa īsti ir?
— Apmēram mūsu vecumā.
— Tadā gadījumā par lellēm nav ko runāt.
— Man no veciem laikiem vēl saglabājies gumijas kaķis, — Kaurs paziņoja. — Gumijas mantiņas ir ļoti jaukas, tās, piemēram, var paņemt līdzi pirtī.
— Tīrais posts, — Jirnass nopūtās — viņa garastāvoklis atkal pasliktinājās.
Taču sakāmvārds skan: katrai nelaimei ir laimīte galā. Tā arī šoreiz laime nāca pavisam negaidīta — zēniem aiz muguras atskanēja skaņa balss:
— Labdien!
Zēni zibenīgi apgriezās.
— Marju! — Mēliks iesaucās. — Tavu laimi!
— Tieši tu mums patlaban esi vajadzīga. — Arī Jirnass kļuva mundrāks.
Kaurs noķiķināja:
— Mēs tevi tūlīt ņemsim aiz ragiem ciet!
Marju šāda sasveicināšanās pārsteidza. Līdz šim vēl nekad nebija gadījies, ka viņa zēniem būtu bijusi vajadzīga.
— Ko tad jūs gribat? — viņa jautāja, un viņas sejā vēl joprojām bija jaušama izbrīna.
— Mums vajadzīga konsultācija, — Mēliks paskaidroja.
— Vai jums ir kāds pēceksāmens, vai?
— Tas gan ne! — Jirnass strauji atteica, viņš taču pavasarī tik tikko neizkrita matemātikā. — Mums vajadzīga pavisam cita konsultācija.
Mēliks tūlīt ķērās pie lietas.
— Pieņemsim, ka pie tevis atnāktu ciemos kāda draudzene. Ko jūs abas darītu?
Marju noplātīja rokas.
— Vienalga, ko. Nu, uz ko nestos prāts.
— Malku jūs nekādā ziņā neskaldītu, — Kaurs uzsvērti teica.
— To gan ne.
— Nu, lūki — Mēliks atkal saņēma savās rokās sarunu pavedienu. — Bet ko tad jūs īsti darītu?
— Nu… — Marju atbildēja. — Tērzētu… Sarunātos par kopējām draudzenēm…
— Sis variants mums neder, — Mēliks pārtrauca meiteni. — Bet ņemsim tādu variantu — pie tevis ierastos ciemos pilnīgi sveša meitene. Ko tad jūs darītu?
— Pilnīgi sveša meitene pie manis ciemos nenāktu.
— Mēģini taču saprast, — Mēliks ņēmās skaidrot.
— Pieņemsim, ka tāda tomēr atnāktu.
— Varbūt mēs kaut ko spēlētu, — Marju atbildēja.
— Ah-hā, tas der! — Jirnass iesaucās. — Ko tad jūs spēlētu?
— Vienalga, ko, — Marju atbildēja.
— Futbolu taču jūs nespēlētu, — Kaurs atkal iedzēla.
— Protams, nespēlētu.
— Bet ko tad jūs spēlētu? — Mēliks neatlaidās.
— Vai klases spēlētu?
— Klases gan varētu spēlēt, — Marju atbildēja, un viņas sejā tobrīd bija manāms apnikums.
— Urrā! — Mēliks iesaucās. — Beidzot tomēr kaut kas noteikts! Esi nu eņģelis, Marjucīt, un iemāci mums spēlēt klases!
Marju nekas cits neatlika. Turpat uz smilšainās ielas viņa uzzīmēja klašu kvadrātus un pašā augšā «debesis», kurās bija jānokļūst spēles dalībniekiem. Un drīz vien tai vietā pacēlās pelēks putekļu mākonis.
— Ap-čī! — reizumis atskanēja Marju skaņā balss. Vai arī:
— Aplam ielēci! Vai arī:
— Tu uzkāpi uz svītras!
Kad Marju akmentiņš beidzot ļoti veiksmīgi trāpīja «debesīs», zeni ar savējiem bija palikuši kaut kur pa vidu.
— Tagad es esmu eņģelis, — Marju smiedamās teica.
— Tiku «debesīs».
Marju pietika. Viņai bija apnicis spēlēt ar puikam. Tie nebija nekādi pretinieki. Taču zēni bija iesiluši.
Viņi pat nepamanīja, kad Marju bija aizgājusi. Viņi gribēja iekjūt «debesīs». Viņi darīja visu, lai iekļūtu «debesīs». Un beidzot ari iekļuva — visi trīs pēc kārtas: Mēliks, Jirnass un Kaurs.