Выбрать главу

—   Es domāju, ka mums no tās auklas būtu jāpaņem viena kleitiņa, — Riho atbildēja. — Piedevām vēl Ma- disam ap galvu jāapsien lakatiņš, lai viņš vairāk iz­skatītos pēc meitēna. Tagad gan daudzas meitenes nēsā zēngalviņas, tomēr lakatiņš būs meitenīgāks.

Pēteris par Riho plānu nebija vis sevišķi sajūsmi­nāts.

—   Man šķiet, ka tās kleitas Madisam būs mazliet par lielām, — viņš svārstīdamies iebilda. — Un pavi­sam nelāgi, ka tās ir galīgi slapjas. Mazais tā var saaukstēties.

—   Veltīgas bažas, — Riho palika pie sava. — Ka kleita būs viņam drusku par vaļīgu, jo labāk. Tad mēs varēsim mazajam atstāt mugurā viņa paša sausās drē­bes, un par saaukstēšanos nebūs ko bēdāt.

Pēteris klusēja. Riho viedokli arvien bija grūti ap­strīdēt. Un tomēr kaut kas Pēterim visā šajā būšanā nepatika.

—   Nu? — Riho noprasīja. — Vai ķeramies pie lietas?

—   Kleita … — Pēteris stomījās. — Kleita tomēr pieder citiem. Ja nu mēs, teiksim, palūgtu …

—   Tu domā, ka pēc mūsu lūguma to iedos? — Riho iesmējās. — Tu šo tanti nepazīsti. Pēc tava lūguma tev iedos nevis kleitu, bet ar slotas kātu.

Pēteris palūkojās pa logu ārā. Paskatījās uz sievie­tes lielajām, spēcīgajām rokām, kuras tieši tobrīd kāra uz auklas pēdējos veļas gabalus, un nodomāja, ka tik tiešām prātīgāk būs visu nokārtot tā, lai neiznāktu ne­kāda saskarsme ar slotas kātu.

—   Nu jā, bet… Ja mēs bez prasīšanas paņemsim, tā taču būs tikpat kā zādzība.

—   Kā tad tā? — Riho izbrīnījās. — Mēs atnesīsim kleitu atpakaļ, mēs to tikai aizņemsimies.

—   Aizņemsimies gan, bet…

—   Haklberijs Fins sauca zādzību par aizņemšanos, un to es vēl saprotu. Bet ja tu aizņemšanos sauc par zagšanu … — Riho paraustīja plecus. — Galu galā tā ir tava darīšana. Man neviens bērns nav jāved pie ārsta uz potēšanu.

Laika bija maz, lai vēl varētu apspriesties. Katra mi­nūte bija dārga, jo Madisam bija jāierodas pie ārsta norādītajā laikā.

—   Lai notiek! — Pēteris piekrita. — Paņemsim kleitu.

—  Tā, lūk, ir vīra valoda.

Viņi piegāja pie loga. Sieviete vairs nebija redzama, viņa pa to laiku bija izžāvusi visu veļu un iegājusi mājā.

—   Redzi to puķaino tur blakus palagiem. — Riho ar pirkstu rādīja pa logu. — Manuprāt, tā būs Madisam kā radīta.

—   Nnu jā … Ja jau citas drēbes atstās zem tās.

—   Un palagu aizsegā tu itin labi tai piekļūsi klāt.

—   Es?

—   Protams, tu. Padoma pats — ja es gadījuma iekri­tīšu, visam būs beigas. Bet tavu ģīmi viņa nepazīst. Tu ne ar ko neriskē.

—  Tu domā?

—• Protams. Ja viņa tevi pamanīs, tu aizlaidīsies lapās. Bet es vēlāk kleitu atnesīšu atpakaļ. Gan es kaut ko sagudrošu, ko viņai pateikt.

Pēteris nodomāja, ka faktiski Riho ir taisnība. Bet viņš domāja arī par to, ka vienreiz viņš, Riho pamu­dināts, jau bija zadzis. Nozadzis bērnu. Bērns gan bija viņa paša brālītis, tomēr šāda rīcība stipri izskatījās pēc zādzības. Droši vien. Un tagad Riho uzstāj, lai viņš paņemot kleitu. Vai tad tā nav zagšana? Nu labi, viņi kleitu atnesīs atpakaļ. Un tomēr… Riho saka — tā esot aizņemšanās. Bet viņi taču aizņemas slepeni. Vai starp slepenu aizņemšanos un zagšanu ir kāda starpība? Un kādam nolūkam tad īsti viņi paņems šo kleitu? Viņi grib pelnīties ar Madisu. Bet šāda pel­nīšanās jau nu noteikti ir zādzība. Iznāk, ka viņš, Pēteris, ir gandrīz trīskārtējs zaglis.

Abi draugi iznāca kāpņu telpā, un Riho aizslēdza durvis.

—   Diez vai vērts … — Pēteris vēl šaubījās.

—   Man kaut kas ienāca prātā, — Riho ieteicās. — Es piezvanīšu pie šīs tantes dzīvokļa durvīm un pavaicāšu, cik ir pulkstenis. Tad mēs būsim droši, ka viņa neska­tīsies pa logu. Un tu pa to laiku norausi 110 auklas kleitu.

Pēteris gribēja vēl kaut ko teikt, taču Riho pirksts jau atradās uz zvana pogas.

—       Mudīgi! — Riho nočukstēja. — Nodari savu da­rāmo, cik vien ātri vari!

Pēteris iedrāzās pagalmā. Ar pāris panteras lēcie­niem viņš atradās pie izžautās veļas. Tā. Un puķainā mitrā kleitiņa jau atradās viņa azotē.

—       Nu, lūk, viss gāja kā pa sviestu, — Riho teica, kad viņi abi blakus devās pa ielu uz autobusa pie­turu. — Galvenais, lai galva būtu uz pleciem.

Pēteris neatbildēja nekā.

10

Kad Jirnass atgriezās no savām izlūka gaitām, melns izmisums klājās pār visām viņa domām un cerībām. Jirnass bija skaidri dzirdējis, kā Pēteris savai mātei meloja, ka esot brālīti aizvedis uz laukiem pie krust­mātes. Pēteris bija rīkojies uz mata tā, kā viņi savā starpā bija norunājuši. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka bērns tiešām pazudis. Mēlika teorija bija sabrukusi, kā saka, līdzīgi kāršu namiņam.

Lai nu kā, Mēliks tomēr sacīja:

—   Dodiet man vēl pēdējo iespēju!

Pārējie jautājoši paskatījās uz Mēliku. Viņi nesa­prata, kas tā ir par pēdējo iespēju, ko Mēliks vēlas.

—       Pamēģināsim vēlreiz, — Mēliks paskaidroja. — Un, ja arī tad nebūs nekādu panākumu, tad ir skaidrs, ka Pēteris bērnu nekur nav noslēpis.

Kaurs paraustīja plecus.

—       Tu esi tiepīgs kā āzis, — Jirnass teica. — Skaidrs viss ir tā kā tā.

—   Ko tad tu gribi mēģināt? — Ķerta vaicāja.

Mēliks ņēmās sīki izklāstīt savu nodomu:

—        Ir zināms, ka bērnus mēdz aicināt uz slimnīcu, lai tos potētu vai pārbaudītu viņu veselības stāvokli. Un šāds aicinājums ir jāievēro. Vajadzētu tikai uzskri- belēt attiecīgu rakstu un iemest to Pētera pastkastītē. Un pēc tam ap slimnīcu izlikt novērotāju posteņus.

Kaurs atkal paraustīja plecus.

—  Veltīgas pūles, — Jirnass iebilda.

Ķerta tikai nobrīnījās.

—   Bet kā gan bērns skaidrā dienas laikā var no­zusti

Pamazām vien visi draugi tomēr piekrita Mēlikam. Sirds dziļumos viņiem bija jāatzīst, ka Mēlika plāns faktiski nemaz nebija slikti izdomāts. Lai tad arī tā notiek. Lai Mēlikam tiek šī pēdējā iespēja.

Nu tika veikti visi priekšdarbi. Aicinājums vest Ma­disu uz slimnīcu tika laimīgi aiznests, un pēc tam visi četri draugi pavadīja nemierīgu, juceklīgiem sapņiem pārbagātu nakti.

—   Novērotāju posteņi būtu jāizliek tā, lai sīko ne­kādā ziņā nevarētu ievest slimnīcā nepamanītu, — Kaurs teica.

—   Pats par sevi saprotams, — Mēliks piebilda.

Mēliks todien bija īpaši noslēgts. Viņš zināja, ka

neviens šim pasākumam tā īsti netic. Viņš pats arī ne. Bet tā bija pēdējā iespēja. Makšķere bija iemesta. Ta­gad bija tikai uzmanīgi jāgaida. Ja tomēr kodīsies, tad būs noķertas uzreiz divas zivis: viena liela, vārdā Pē­teris, un otra maza — Madisiņš.

Pulksteņa rādītājs tuvojās pusdivpadsmitiem. Bija laiks doties uz novērošanas punktiem.

—   Tu, Jirnas, ieiesi slimnīcā, — Mēliks deva rīkoju­mus draugiēm, — un gaidīsi viņus pie pašām durvīm. Kad parādīsies Madiss — vienalga, vai ar Pēteri vai ar savu mammu, vai ar kādu citu, tu pieklājīgi pieiesi tiem klāt un pateiksi: «Atvainojiet, bet bērnu potēšana šodien nenotiks.» Ko tu pēc tam teiksi, tas būs atka­rīgs no tā, ko tev atbildēs.

Jirnass apzinājās, ka viņam uzticēts pietiekami at­bildīgs uzdevums, un jutās apmierināts. Skaidrs. Vai tad iepriekšējā vakarā viņš nebija pierādījis, ka ir cie­mata pirmā izlūka goda nosaukuma cienīgs? No viņa asā vanaga skatiena neviens nekur nenoslēpsies. Ja mazulis varētu citiem palikt nepamanīts, tad viņš, Jir­nass, to katrā ziņā ieraudzīs tieši pie slimnīcas durvīm.