— Bet mēs ar Ķertu un Kauru ielenksim slimnīcu dzelzs lokā, — Mēliks turpināja. — Mēs gaidīsim viņus katrs no savas puses un vērosim apkārtni, acu nenolaizdami. Tam, kurš pamanīs sīko, jāseko viņam līdz slimnīcas durvīm. Jāieiet tūlīt aiz sīkā slimnīcā un janostajas aci pret aci ar Jirnasu, ar sīko un viņa pavadoni, lai tas būtu Pēteris vai arī kāds cits. Tālāk jārīkojas atbilstoši apstākļiem. Tādā gadījumā būs divi liecinieki, un sīkā pavadonis vairs nevarēs nekā noliegt.
— Bet ko tad, ja Madiss pie apvāršņa vispār neparādīsies? — Kaurs ievaicājās. — Manuprāt, arī tāda varbūtība iespējama.
Mēliks Kaura balsī gan sadzirdēja vieglu nicinājuma pieskaņu, tomēr atbildēja tam pavisam mierīgi:
— Tādā gadījumā mēs visi pēc pulksten diviem satiksimies pie slimnīcas.
— Tātad ejam un ieņemam savas pozīcijas, — Kaurs teica.
Uzdevums bija skaidrs, un draugi devās ceļā, lai ieņemtu pozīcijas.
Slimnīca atradās pašā ciemata vidū, neliela laukuma malā. Tepat atradās arī visas pārējās svarīgās iestādes, piemēram, pasta kantoris, kultūrpreču veikals, aptieka un pulksteņu darbnīca. Tepat bija arī autobusa pietura. Te vispār bija visa ciemata dzīves centrs, kur krustojās trīs ielas ar visai dzīvu kustību. Dzīvā kustība tobrīd triju draugu pasākumam nāca par labu, jo novērot ļaužu drūzmā, pašam paliekot nemanāmam, arvien ir vieglāk nekā kaut kur klajā vielā.
Mēliks, Kaurs un Ķerta vienojās, kurš kuru ielu novēros, un pastaigādamies devās katrs uz savu pusi. Bet Jirnass iegāja pa slimnīcas durvīm iekšā un palika tur pētām raibo plakātu, kas pamācīja cilvēkus dzeršanai lietot tikai vārītu ūdeni.
Gaidīšana arvien ir garlaicīga, taču todien laiks vilkās kā vēzis. Mēliks, Ķerta un Kaurs vismaz uzturējās svaigā gaisā, un tiem nebija mierīgi jāstāv uz vietas. Bet Jirnasam nekas cits neatlika kā blenzt plakātā, un sajūsma par viņam uzticēto atbildīgo uzdevumu drīz vien sāka plakt.
Patiesību sakot, Jirnass bija gan dzirdējis, ka mākslas darbu izstādēs lietpratēji dažās gleznās skatoties briesmīgi ilgi, viņš bija dzirdējis arī, ka, pavirši skatoties, ne ikreiz varot gūt pareizo iespaidu. Taču, pirmkārt, Jirnass nebija mākslas jomā nekāds lietpratējs, un, otrkārt, viņš nedomāja ka lietpratēji būtu nez cik ilgi skatījušies šajā plakātā. Iespaids no tā jau pirmajā mirklī bija skaidrs: jādzer tikai vārīts ūdens.
Pagāja pusstunda. Stunda. Te nekā nevarēja darīt. Novērošanas posteni taču Jirnass nedrīkstēja atstāt. Neko teikt, ir gan lielisks tāds novērošanas postenis, kur visu laiku jāskatās vienā un tai pašā plakātā! Jirnass klusās dusmās grieza zobus un nozvērējās, ka savu mūžu neņems mutē ne pilītes vārīta ūdens. Tik ļoti viņam bija apnicis šis plakāts.
Protams, šad un tad pa slimnīcas durvīm nāca iekšā un gāja ārā cilvēki, taču arī tur nekā interesanta nebija. Gluži otrādi — dažs labs slimnīcas apmeklētājs pētoši palūkojās Jirnasā, un tad viņam kļuva pavisam neomulīgi.
Jirnass nodomāja, ka Mēliks bija aplam darījis, norīkodams viņu te slimnīcā. Viņš pirmām kārtām ir putnu novērotājs, bet šeit viņa uzdevums ir pavisam cits. Šeit būtu varējusi stāvēt kaut vai Ķerta. Ej nu zini, vai viņa uz ielas būs savu uzdevumu veikusi. Var gadīties, ka Pēteris ierauga Ķertu ātrāk nekā Ķerta Pēteri, un tad viss ir pagalam. Tad Pēteris ar visu brālīti dos kājām ziņu, un sarežģītā operācija diemžēl izjuks …
Pagāja vēl pāris desmiti minūšu. Pulksteņa rādītājs tuvojās pusdiviem. Pa Uzvaras ielu, kur sardzē stāvēja Mēliks, brauca autobuss. Mēlikam pat prātā neienāca pievērst autobusam kaut mazāko uzmanību. Viņam nebija ne jausmas, kas šajā autobusā sēž. Bijusi Mēlikam kaut nojausma, ka Pēteris, Riho un par meiteni pārģērbtais Madisiņš pabrauc viņam garām tikai dažu soļu attālumā!
Autobusam apstājoties, Riho ar Madisiņu pie rokas devās uz izeju, bet Pēteris palika mierīgi sēžam savā vietā. Abi draugi bija norunājuši, ka Pēteris drošības labad brauks vēl vienu pieturu tālāk un tad ies taisni uz mājam. Abi kopā, turklāt ar bērnu viņi tomēr negribēja ciematā rādīties, jo tas varētu modināt ziņkārību nevēlamajās personās. Galu galā Madisa pārģērbšana par meiteni arī nebija simtprocentīgi drošs līdzeklis. Mēliku, Kauru tin Jirnasu viņi vēl šā vai tā varētu apmānīt, bet šī meitene … Meitenes parasti ir daudz acīgākas. Bija norunāts, ka vēlāk Riho mazo Madisiņu
aizvedīs pie Pētera. Abi puikas loloja cerību, ka pēc potes bērnam sacelsies temperatūra un dažas dienas viņu nevajadzēs vest pastaigāties. Tad bērna slēpšana neradītu nekādas grūtības. Riho bija pārliecināts, ka paredzētais darījums lieliski izdosies. Skaitītājs nemitīgi griežas. Un, ja summa sanāks pārāk liela, tad… Mēlikam taču ir fotoaparāts.
Riho nonāca līdz slimnīcai un atgrūda durvis.
— Labdien!
— Labdien, vecīt! Ko tu šeit dari?
Sī negaidītā sastapšanās pārsteidza abas puses. Jirnass nepavisam nebija uz to psiholoģiski sagatavojies. Ko lai viņš atbild? Ko viņš te dara? Domāt nebija laika. Jāatbild bija tūlīt, citādi stāvoklis varētu likties vēl jo aizdomīgāks.
— Man bija jāiet pie ārsta.
— Un kāpēc tad tu neej?
Jirnass saspringti domāja. Nu, nu? Ko viņš te dežurē? Kādēļ neiet pie ārsta, ja bija jāiet?
Par laimi, Riho pats izpestīja viņu no likstas.
— Esi nobijies, vai?
— Mazliet nobijies esmu gan.
— Kas tev vainas? Zobs sāp?
Jirnass pamāja ar galvu.
— Jā, jā, — Riho līdzjūtīgi teica. — Ar zobu nav nekādi joki. īpaši, kad tas jau laidis sakni.
— Vai tu Pēteri neesi redzējis? — Jirnass uzsāka citu valodu, lai izvairītos no Riho tincināšanas.
— šodien neesmu redzējis. Droši vien meklē savu brālīti. Vai jūs esat kaut kādas pēdas sadzinuši?
Jirnass papurināja galvu.
Riho nopūtās.
— Tīrais negals. Es būtu jau no rīta gājis Pēterim palīgā, bet, lūk, man jāved pie ārstes mazā ināsīciņa.
— Nu jā … — Jirnass novilka un izklaidīgi pameta acis uz Riho «mazo māsīciņu».
— Ka nu ir, tā ir. Saņem dūšu, cita padoma te nav. Mēs tagad iesim un paskatīsimies, ko ārstes tante teiks par mazās Marijas veselības stāvokli.
Riho nozuda reģistratūras virzienā, un Jirnass atviegloti uzelpoja — sākumā viss norit labi. Kad pēc dažām minūtēm Riho ar visu bērnu nāca atpakaļ, Jirnasa kavēšanās gaitenī viņam nelikās aizdomīga.
— Tu vēl arvien neesi sadūšojies?
— Kā redzi.
— Bet mums gan izgāja nelāgi, ārstes šodien nav. Būs jānāk vēlreiz.
— Ahā.
— Uz redzīti, vecīti
— Uz redzītil
Jirnass juta, ka rīkle kalst. Ar kādu baudu viņš tagad būtu izdzēris glāzi auksta ūdens, nevārīta ūdens.
Laiks vilkās lēni jo lēni. Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad Mēliks pabāza galvu pa durvju spraugu un pavēstīja:
— Pietiek! Pulkstenis ir jau pāri diviem.
Jirnass izgāja ārā.
— Šķiet, ka Madisiņš vēl līdz šim nav manīts? — viņš pavaicāja un samiedza acis, kas uzreiz nevarēja pierast pie spožās saules gaismas.
— No Madisiņa nav ne vēsts.
Mēliks bija sadrūmis.
Te arī Kaurs bija klāt.