Выбрать главу

—   Nu? Tātad viss sagājis dēli.

—   Kā redzi, — Mēliks caur zobiem novilka.

—   Un kur tad Ķerta?

Ķertas nebija. Zēni nogaidīja savas piecas minūtes, tad vēl apmēram tikpat ilgi, taču Ķertas kā nebija, tā nebija.

—       Viņai ir rokas pulkstenis, — Mēliks brīnījās. — Te kaut kas nesanāk.

Zēni devās uz Tirgus ielu, kur Ķertai bija jāstāv pos­tenī, bet arī tur viņa nebija redzama. Cik vien ska­tiens sniedzās, uz ielas nebija nevienas Ķertai līdzī­gas meitenes.

—       Jocīgi gan, mēs taču skaidri un gaiši norunājām, ka pēc pulksten diviem visi sanāksim pie slimnīcas,— Kaurs teica.

—       Ja Madiss nebūs parādījies pie apvāršņa, — Mē­liks precizēja.

—   Tātad tu domā, ka …

—   Es nekā nedomāju. Vispirms jāuzmeklē Ķerta.

—  Varbūt viņa kāda iemesla dēj aizgājusi līdzi Riho, — Jirnass ieminējās.

—   Līdzi Riho?! — vienā mutē iesaucās Mēliks un Kaurs.

—   Nu jā. Riho gribēja iet ar savu māsīciņu pie ār­stes, bet ārstei tai laikā nebija pieņemšanas stundas.

—  Viss kļūst arvien dīvaināks, — Mēliks teica.

Bet vispirms bija jāuzmeklē Ķerta. Un visi trīs zēni devās uz Tirgus ielu.

11

Ķerta laiku pa laikam apstājās pie kāda liela skat­loga, taču ir nemanīja, kas tajā izlikts. Ilgi viņa pētija sarīkojuma afišu, tomēr nesaprata, kas īsti tas par sarīkojumu būs. Viņa vērīgi apskatīja pie kioska lo­dziņa laikrakstus un žurnālus, taču pat nepamanīja, vai «Dzirksteles» jaunākais numurs jau iznācis vai ne.

Protams, tā nebūt nebija Ķertas izklaidība. Gluži otrādi — Ķertas uzmanība bija augstākā mērā sasprin­dzināta. Skatlogs, sarīkojuma afiša un laikraksti viņu neinteresēja. Tobrīd viņas uzmanību saistīja cilvēki, kuri staigāja pa ielu, īpaši bērni, un ar acs kaktiņu Ķerta visu laiku vēroja, kas ap viņu notiek.

Ķerta nekādi nevarēja iedomāties, ka mūsdienās bērns varētu apdzīvotā vietā pazust kā circenis pel­nos. Vecos laikos tas vēl varētu būt. Tad klejojošie či­gāni esot vazājušies pa visām malām un reizēm zaguši arī bērnus. Ārzemēs esot tādi gangsteri, kuri nolaupot bagātiem vecākiem bērnus, lai izspiestu lielu izpirkša­nas naudu. Bet mūsu zemē tādu gangsteru nav. Nav pat īsti klejojošu čigānu. Kur tad Madisiņš palicis? Un, jo vairāk Ķerta domāja, jo vairāk viņa pārliecinā­jās, ka Mēlika teorija, visam par spīti, būs tomēr pa­reiza. Un tādēļ jo vērīgāk viņa skatījās uz ielu.

Skatlogs. Sarīkojuma afiša. Laikrakstu vitrīna. Atkal skatlogs. Atkal sarīkojuma afiša. Atkal laikrakstu vit­rīna. Cilvēki staigāja. Dažs labs steidzās, dažam laika bija gana. Un dažam pie rokas bija arī mazs bērns. Bet Madisa nebija.

Pagāja stunda un pēc tam laba daļa no nākošās stun­das. Ķerta gausi pastaigājās līdz pirmajai šķērsielai, bet tad pagriezās, lai dotos pa to pašu ce]u atpakaļ. Viņa pagriezās un… vārda pilnajā nozīmē sastinga uz vietas.

Iztālēm tuvojās Riho.

Iztālēm tuvojās Riho ar mazu bērnu pie rokas.

Bet — ak vai! — šis bērns bija meitenīte. Viņai galvā bija lakatiņš un mugurā negludināta, milzīgi liela pu- ķota kleita. Riho gāja pārāk ātri, tā ka bērns reizēm gandrīz vai vilkās aiz viņa.

Pirmais satraukums Ķertai norima. Par meitenēm viņai tobrīd nebija ne mazākās intereses, viņas pēc tās varēja iet vai Riho vai kādam citam pie rokas. Turklāt Riho nāca no slimnīcas puses, tātad Jirnass, Mēliks un Kaurs būs to jau redzējuši.

Tomēr katram gadījumam Ķerta noslēpās aiz stūra un neizlaida Riho no acīm. Nu jau zēns bija pienācis viņai pavisam tuvu. Vēl pāris desmit soļu…

Un tad notika, lūk, kas.

—    Tu, nekaunīgais zeņķi! Tev taču sirdsapziņas nav vairs ne par kapeiku!

Sie vārdi nodārdēja pār visu ielu kā no skaļruņa. Un šo vārdu pavadījumā līdzīgi tankam traucās taisni pretim Riho kāda varena un liela mamma.

—    Vai tavs tēvs tik maz pelna, ka tev jāzog citiem drēbes no muguras! — no jauna atskanēja džerkstoša un dusmīga balss. Spēcīga roka sakampa Riho aiz ce­kula un sapurināja viņu kā pakulu kodaļu.

—    Pats vēl tīrais puišelis, necik prāta galvā arī nav, bet zagt, lūk, to gan viņš prot!

Ļaudis apstājās. Apstājās tie, kuriem laika bija gana, kā arī tie, kuri, pirmīt steidzoties, bija pielikuši soli. Ne jau katru dienu gadījās, ka tieši uz ielas tiktu no­tverts zaglis.

—    Saka gan, ka vilks māju tuvumā lopus neplēšot,— mamma joprojām brēca. — Bet te tev nu bija! Uz pašu mājas bērniem arī vairs nevari paļauties.

Tad viņa palaida vaļā Riho matu cekulu un ņēmās viņu plaukāt.

Pliukš!… Plaukš!… Pliukš!… Plaukš!…

—   Se tev! … 5e tev! … Se tev!…

Pļaukas skaņi skanēja, it kā tiktu skaldīta laba, sausa malka.

—   Vai tev sirdsapziņa ir, ko?

Taču atbildi uz šo jautājumu nebija vairs ko gaidīt. Ar visu savu sirdsapziņu Riho mudīgi joza uz šķērs­ielas pusi, padrāzās garām Ķertai kā zibens un nozuda pāri tuvējai sētai.

—        Nekas, — teica nesavaldīgā tante ļaudīm, kuri bija apstājušies notikuma vietā. — Gan es viņu dabūšu rokā, mūsmāju puika…

—       Ko tad viņš jums nozadzis? — vaicāja kāda briļ­ļaina sieviete, kura stāvēja turpat blakus.

—        Lūk, šo pašu kleitu, kas bērnam mugurā. Tā bija nozudusi no veļas auklas, knaģi mētājās zemē. Izdo­mājos gan šā, gan tā — kur gan tā varēja palikt. Te pēkšņi redzu — iet puika ar bērnu, bet bērnam nozagtā kleita mugurā.

—       Bet vai tiešām tā ir tā pati kleita? — kāds uz­drīkstējās pavaicāt.

— Kā tad šī nebūs tā pati! Manis pašas šūta. Es jau nu savu šuvumu gan pazīstu.

Sieviete noliecās pie bērna, lai tuvāk apskatītu vīles, un saņēma kleitas malu.

—       Ak debestiņ! Tam taču puikas drēbes apakšā! — sieviete izbailēs iesaucās. — Tā ir gatavā krimināllieta!

Bērns līdz tam brīdim visā noskatījās itin mierīgi, bet, kad sākās krimināllieta, pēkšņi ieraudājās.

—       Tas taču arī ir puika! — Briļļainā sieviete izbrī­nījās. — Kaut kas traks!

—       Neraudi, mazulīt! — resnā mamma ņēmās bērnu mierināt. — Nebaidies! Tu jau neesi nekā slikta noda­rījis, vai ne?

Taču raudas tik vienkārši vis nerimās.

—       Kas šis ir par bērnu? — briļļainā sieviete sāka interesēties. — Vai kāds zina, kur viņš dzīvo?

Neviens nekā nezināja, un nu Ķerta nojauta, ka pie­nācis īstais brīdis darboties. Viņa piegāja bērnam klāt un sacīja:

—       Es viņu pazīstu un varu aizvest mājās. Vai tu gribi iet uz māju, Madisiņ?

—       Gribu mājā, — Madisiņš atbildēja un uzreiz pār­stāja raudāt. Acīmredzot arī viņš pazina Ķertu.

—       Paldies dievam! — Resnā mamma atviegloti no­pūtās. — Ko mēs būtu ar viņu iesākuši?

Ķerta novilka Madisam kleitu un pasniedza to cie­tušajai.

—   Es nedomāju, ka paņemt kleitu būtu īsta zā­dzība, — viņa teica. — Tas zēns ir šā bērna brāļa draugs. Viņi droši vien būs gribējuši ar brālīti izspēlēt kādu joku un pēc tam noteikti aiznestu kleitu atpakaļ.

—   To nu es gan gribu 110 viņa paša mutes dzirdēt,— sieviete nerimās. — Un gribu ari zināt, ko viņa vecāki par to domā.

Ķerta noprata, ka ar cekula paplūkāšanu un izpļau- kāšanu vien šī ķeza nebeigsies un Riho dabūs mazliet vairāk.

Ļaudis sāka izklīst, daži smīnēdami, daži galvu do­mīgi grozīdami. Arī Ķerta, paņēmusi Madisu pie rokas, devās prom. Un tad viņa satikās ar Mēliku, Jirnasu un Kauru. Visi trīs zēni mēmi blenza Ķertā un Madisā kā pārdabiskās parādībās.