12
Pēteris stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Un, jo ilgāk viņš gaidīja, jo vairāk viņu sāka mocīt nemiers. Kur gan Riho tik ilgi kavējas? Viņam vajadzēja jau sen būt te. Vai tiešām Madisiņam būtu kas noticis?
Pamazām Pētera nepacietība vērtās īgnumā uz Riho. Galu galā visa šaja ķeza galvenais vaininieks bija tomēr Riho. Riho bija tas, kurš izgudroja šo skaitītāja griešanos, brālīša slēpšanu un maskēšanu, kā arī visu pārējo. Un tagad viņš ar visu mazuli ir nozudis. Viņam sen jau vajadzēja būt te. Bet viņš nebija. Pēteris dusmīgi nospļāvās.
Galu galā Madiss ir viņa brālis. Par visu, kas ar Madisu notiek, atbild viņš. Riho, tā sakot, ir tikai padomdevēja balss. Un tā ir viņa — Pētera darīšana, vai viņš Riho padomiem paklausa vai ne. Tā ir pilnīgi viņa paša personiskā darīšana… Un pēkšņi Pēteris nolēma: viņš izbeigs šos kumēdiņus. Mēliks, Kaurs un Jirnass viņam nekā ļauna nav darījuši. Itin nekā. Viņš aizies pie tiem un atzīsies. Viņš teiks apmēram tā: «Zēni, piedodiet! Tas bija tikai mazs joks, it kā spēle izlūkos vai kā lai to nosauc… Un it nekādu nomas maksu es no jums negribu.» Tieši tā viņš teiks. Tikai vispirms jānogaida, līdz Madiss pārnāks mājās.
Pēteris pat neaptvēra, cik drīz viņam pavērsies iespēja atzīties. Jā, tur, lūk, viņi nāk: Mēliks, Kaurs un Jirnass. Un šī meitene. Un Madiss! Madiss kopā ar viņiem! Pēteris saprata, ka tagad viss ir pilnīgi skaidrs. Un saprata arī to, ka, iekāms šī putra būs izstrēbta, viņam vēl vajadzēs izbaudīt ne vienu vien rūgtu brīdi. Pēteris gaidīja. Viņam šie mirkļi būs jāsagaida un jāpārdzīvo.
— Sveiks! — Mēliks sveicināja.
— Sveiks! — Pēteris atņēma.
Kādu brītiņu valdīja klusums. Tad Mēliks atkal atvēra muti.
— Redzi, mēs atradām tavu brālīti.
Pēteris saprata, ka vienkāršāk būs tūlīt visu skaidri un gaiši pateikt, kas uz sirds, un tāpēc vienā rāvienā izgrūda:
— Zēni, tas jau bija tikai joks. It kā mēs būtu spēlējuši izlūkos. Nekādu nomas maksu es tik un tā no jums nebūtu prasījis.
— Esi gan tu pēdējā laikā kļuvis varen augstsirdīgs, — Kaurs iedzēla. — Varbūt piemetīsi klāt vēl atlīdzību par atrašanu, ko? Mēs taču atradām mazuli.
— Atradāt?
— Ķerta atrada.
— Ķerta?
— Ja, — Ķerta teica. — Tavs draugs pameta viņu vienu svešu ļaužu pulkā uz ielas.
Ķerta īsumā pastāstīja, kā viss bija noticis, un nevar teikt, ka Pēteris, to dzirdot, būtu kļuvis priecīgāks.
— Lai nu būtu augstsirdība pret augstsirdību, — Mēliks sacīja. — Tu no mums neprasīsi nomas maksu, un mēs no tevis neprasīsim atlīdzību par atrašanu. Mēs lūgsim tikai, lai tu mūs nofotografē.
— Nofotografēt?
— Jā gan, aparāts man ir līdzi. Mēs vēlamies tādu fotogrāfiju, uz kuras mēs būtu redzami kopā ar Madisu. Saproti? Pēc visām rūpēm un raizēm, ko esam pieredzējuši, mēs beidzot esam priecīgi, ka puisītis atradies. Mēs vēlamies kaut ko piemiņai no šā gadījuma vai kā lai to pasaka.
Pēteris nepretojās, viņš saprata, ka draugiem varētu būt vēlēšanās pēc šādas piemiņas. Mēliks novērtēja pēc acumēra apgaismojumu un pats uzstādīja atbilstošo eksponēšanas laiku. Viņš vēlējās, lai šis uzņēmums iznāktu bez kādas vainas.
Ķerta paņēma mazuli klēpī, un zēni nostājās viņai blakus.
— Vai tepat pie vārtiem uzņemsim? — Pēteris vaicāja.
— Tepat, jā, — Mēliks piekrita. — Šī te ir īstā vieta.
Klaktl
— Uzņem arī dubli.
Pēteris uzņēma arī dubli.
— Te iznāks varena bilde, — Jirnass nopriecājās. — Tā it kā rāda, ka kopējiem spēkiem var veikt ikvienu uzdevumu.
Pēteris pasniedza fotoaparātu Mēlikam atpakaļ, un pēkšņi viņam atausa atmiņā, ka Riho bija gribējis šo fotoaparātu Mēlikam izkrāpt. Vai tikai Riho? Arī viņš pats. Un Pēteris juta, ka viņam briesmīgi sažņaudzas sirds.
— Zēni, ticiet, es tiešām negribēju…
— Lai nu paliek, — Mēliks atbildēja. — Ko par to vairs spriedelēt. Tu jau pats zini, ko esi izdarījis.
Pēteris noprata, ka izlīguma nebūs. Vismaz todien vēl ne. Bet vēlāk? Varbūt vēlāk.
Bet tagad visi četri aizgāja. Un Pēteris vairs nesadzirdēja, kā Kaurs teica Ķertai:
— Vai zini, Ķerta, atnāc arī tu manā simtajā dzimšanas dienā!
— Noteikti atnākšu, — Ķerta atbildēja, un viņi visi sāka smieties.
Protams, neviens nedomāja par Kaura simto dzimšanas dienu. Viņi domāja par to, ka tik drīz sadraudzējušies un ka viņu draudzība pastāvēs visus simt gadus. Un vēl viņi domāja par to, ka viņiem priekšā būs jauka vasara.
LIDOJOŠIE ŠĶĪVJI
1
T irnasa dzimšanas diena, kas iezīmēja vasaras vidu, ^ jau bija pagājusi. Jeb, citiem vārdiem sakot, vasara bija sasniegusi kulmināciju un Jirnass kļuvis par vienu gadu vecāks un gudrāks. Veselības dzēriens tika dzerts, un kūku ēšanas rekords pārgāja no Mēlika uz Kauru. Divpadsmit kūkas ar krēma pildījumu par divdesmit kapeikām gabalā — tāds tagad bija augstākais sasniegums, kurš nākamajā dzimšanas dienā būtu pārsniedzams. Bet, lai nu ar kūkām biītu kā būdams, pats svarīgākais bija Latvijā ražotais velosipēds «Rīga». Jirnasa senais sapnis bija īstenojies, un, kļuvis par gadu vecāks, viņš varēja sevi uzskatīt par velosipēda pilntiesīgu īpašnieku.
Tagad ritenis stāvēja piesliets pie kroplas priedeles, pusotra kilometra no ciemata, bet zēni zvilnēja turpat smilšu bedrē. Viņi tīksmīgi gozējās jūlija saules karstajos staros un apskatīja Mēlika uzņemtās dzimšanas dienas fotogrāfijas, kuras tikai pirms dažām stundām bija dabūjušas savu pēdējo apdari ar spodrinātāju.
Ķerta bija aizgājusi paklaiņāt mazliet tālāk pa mežu, lai pie reizes ielāgotu zemeņu vietas.
— Šodien fotogrāfija nav vairs tikai bilžu taisīšana, — Mēliks skaidroja. — Šodien fotogrāfija jau kļuvusi par mākslu.
Pārējie nekā neiebilda, tikai vērīgi skatījās fotouzņēmumos un atcerējās dzimšanas dienas svinības. Istabā uzņemtie attēli, tiesa gan, bija mazliet neskaidri un patumši. Tam par cēloni bijis nepietiekams apgaismojums, kā to paskaidroja Mēliks. Toties dārza uzņēmumus patiešām varēja uzskatīt par mākslas darbiem —
tajos visus uzreiz varēja pazīt, īpaši Ķertu, kuras netrūka gandrīz nevienā uzņēmumā.
— Paskatieties! — Jirnass sauca. — Vai te man nav īsta sporta meistara seja, ko?
Viņš bija atradis fotoattēlu, kurā bija redzams metam gaisa bumbu.
Kaurs pieliecās tuvāk.
— Sporta meistara seja?
— Tieši tā, — Jirnass apgalvoja. Redzi, kā mans zods paslējies uz priekšu — tas norāda uz gribasspēku.
Kaurs skatījās. Taču viņa uzmanību saistīja nevis gribasspēka apdvestais Jirnasa zods, bet gan pavisam kas cits.
— Nez kāpēc uzņēmumā redzamas divas bumbas, — viņš iebilda.
Nu pienāca tuvāk arī Mēliks.
— Kā tā — divas?
— Vai tu redzi — te ir Jirnasa bumba, — Kaurs parādīja ar pirkstu, — bet otra bumba ir pie debesīm.
Tik tiešām pie debesīm bija redzams apaļš plankums, kas atgādināja bumbu.