— Dīvaini, — Jirnass brīnījās.
Bet Mēliks tikai paraustīja plecus.
— Tas ir kaut kāds defekts, — viņš teica. — Filmas defekts vai kaut kas tamlīdzīgs.
Taču tāds pats plankums bija redzams vēl vienā fotoattēlā, kurā neviens nemeta bumbu, bet Ķerta, Jirnass un Kaurs ēda p'ašu pagatavoto saldējumu. Tātad nekā dīvaina te tik tiešām nebija. Kaut kāds defekts, un tas arī viss.
— Starp citu, — Mēliks teica. — Kopš Jirnasa dzimšanas dienas mēs Ķertai neesam sagādājuši nekādu izklaidēšanos.
Tā tas bija. Arī tagad — meitene viena staigā pa mežu.
— Jā, — Jirnass teica. — Taisni neērti. Viņa galu galā ir mūsu viešņa.
— Pat ķinītī nevar tikt, — Kaurs nopūtās. — Visas filmas tādas, kas jaunākiem par sešpadsmit aizliegtas skatīties.
Sešpadsmit! Vēl nez cik kūku rekordi tiks pārspēti, kamēr būs sasniegts šis daudzsološais slieksnis.
— Vakars uz ezera, — Mēliks nosūrojās.
— Bērnu dārzs slēgts, tur ir remonts, — noķiķinājās Kaurs. — Tagad būtu īstais laiks sapulcināt sīkos. Ķerta varētu ar viņiem nospēlēt mazu ludziņu.
— Izbeidz! — Mēliks atcirta. Sīkie visiem jau bija līdz kaklam.
— Bet kaut kas taču jāizgudro, — Jirnass neatlaidās.
— Šorīt Ķerta aiz garlaicības lasīja kaut kādu populārzinātnisku grāmatu.
— Kas tā bija par grāmatu? — Mēliks gribēja sīkāk zināt.
— Par zvaigžņu pasauli.
— To es esmu lasījis, — Mēliks paziņoja. Kaurs pacēla galvu.
— Bet kā būtu, ja sarīkotu tikšanos ar šīs grāmatas autoru? Ķertai tomēr būtu maza pārmaiņa.
Jirnass sajūsmā staroja.
— Protams! Tieši to mēs darīsim. Jauno lasītāju tikšanās ar rakstnieku! Lai viņš pastāsta par savu dzīvi un darbu. Un par to, kā viņš iedomājies kļūt par rakstnieku un kā viņam radusies interese tieši par zvaigžņu pasauli. Kolosāli, vai ne?
Taču Mēliku Jirnasa sajūsma atstāja vēsu.
— Nekas nesanāks, — viņš vienaldzīgi noteica.
— Autors ir vācietis. Kaurs nosvilpās.
— Skaidrs. Vācieti mēs šurp nedabūsim. Turklāt mēs tik un tā nesaprastu, ko viņš stāsta.
— Aicināsim citu rakstnieku, — Jirnass neatlaidās.
— Vai kādu izcilu personu. Tikšanās katrā ziņā jāsarīko.
— Un ja tas būtu kāds astronoms? — Kaurs prātoja. — Astronoms taču zvaigžņu pasauli pazīst vislabāk.
— Tas gan, — Jirnass piekrita. — Zinātnieki kalpo tautai uz mata tāpat kā rakstnieki. Tikai vai mums Igaunijā astronomi vispār ir?
— Ir gan. Turklāt viens slavens astronoms. — Mēliks bija lietas kursā. — Georgs Vipermanis. Viņš pēta ne tikai zvaigznes, bet arī spīdošos nakts mākoņus.
— Vai igaunis? — Jirnass pajautāja.
— Cik man zināms, jā.
— Redziet nu, — Jirnass lepni turpināja. — Igauņi ir tik maza tautiņa, viens vienīgs miljons. Un tomēr mums ir pasaules slavenības — Pauls Keress un Jāns Taltss, un vēl tas… Kā viņu sauc?
— Vipermanis.
—• Nu jā. Vipermanis, klejojošo mākoņu specs.
— Spīdošo, — Mēliks izlaboja.
Laikrakstos viņš šo to bija lasījis par Vipermani un zināja, ka slavenais zinātnieks strādā Teraveres observatorijā, kurā uzstādīta attiecīgā pētīšanas aparatūra. Taču viņš, Mēliks, arī bija tas, kurš beidzot noraidīja plānu uzaicināt Vipermani.
— Šis pasākums nebūt nav tik vienkāršs, — viņš teica. — Ja mēs uzaicinām zinātnieku, mums jāsamaksā viņam dzelzce]a biļete, nemaz nerunājot par uzturu un naktsmājām. Kur mēs tam visam ņemsim naudu?
Pārējie drūmi klusēja.
— Tu pats sāki stāstīt par Vipermani, — Jirnass beidzot sašuta. — Es iztēlojos, kā viņš ieradīsies un stāstīs mums par zvaigžņu pasauli, par kosmosa noslēpumiem, par lidojošiem šķīvjiem un…
— Zēni! — Kaurs iesaucās.
Jirnass pat satrūkās.
— Nu?
— Lidojošie šķīvji!
— Kas tev lēcies? — Mēliks nobrīnījās.
— Tie apaļie plankumi uz fotouzņēmumiem… — Kaurs uzlēca kājās. — Vai tad jūs nesaprotat? Tie taču ir lidojošie šķīvji!
Mēliks sāka šķirstīt fotogrāfiju kaudzīti.
— Nevar būt, — viņš murmināja savā nodabā.
— Lidojošie šķīvji! — Jirnass aizsapņojās. — Noslēpumainie kosmosa sūtņi! Vai tiešām mums būs izdevies tos nofotografēt?
— Nevis mums, bet Mēlikam, — Kaurs izlaboja.
— Vienalga, — Jirnass atbildēja. — Mēs arī bijām tur klāt.
Mēliks sameklēja uzņēmumus ar plankumiem — gan to, kur Jirnass met gaisā bumbu, gan arī to, kur viņi ēd pašu gatavoto saldējumu. Tagad viņi skatīja šos attēlus gluži citām acīm. Plankums abos attēlos bija
gaišs un ovāls, tieši tāds, kādam, domājams, vajadzētu būt lidojošajam šķīvim.
— Savādi gan, ja tā padomā, — arī Mēliks tagad piekrita Kaura pieņēmumam. — Abi plankumi ir uz mata vienādi. Tātad filmas defekts tas laikam nevarētu būt.
— Skaidrs, — Kaurs piekrita. —• Paskatieties — abos attēlos šķīvis atrodas vienā un tai pašā vietā. Acīmredzot to ieinteresējusi Jirnasa dzimšanas diena, tāpēc tas tik ilgi stāvējis uz vietas. Tikai dzīvās būtnes nez kāpēc nav redzamas, iespējams, ka tās paslēpušās šķīvī.
Kaurs bija dzirdējis par lidojošajiem šķīvjiem, un tie sākuši viņu briesmīgi interesēt, tā ka viņš vairākkārt gājis uz bibliotēku un tur vēl papildām pētījis attiecīgus avīžu rakstus. Dažā labā no tiem bija runa arī par dīvainām maza auguma būtnēm, kuras ceļojot ar šiem šķīvjiem un kuras Amerika jau vairāki cilvēki redzējuši savām acīm.
Mēliks kļuva domīgs. Karstā saule gausināja domāšanas procesu, un tādēļ viņš domāja ilgu laiku, iekāms beidzot noklepojās un sacīja:
— Tas tomēr ir vairāk nekā dīvaini. Es domāju, ka šos uzņēmumus varētu aizsūtīt Vipermanim pētīšanai.
Sie vārdi pārliecināja un tūdaļ rada atbalsi.
— Jā gan! — Jirnass iesaucās. — Un lieciet vērā — Vipermanis atbrauks un pateicībā spiedīs mums roku!
— Ne jau pateicība mums vajadzīga, bet skaidrība,— Mēliks noteica.
Un Kaurs piebilda:
— Mēs nosūtīsim Vipermanim šos attēlus zinātnes interesēs, bet zinātne pieder visai cilvēcei.
Fotouzņēmumiem, protams, bija jāpievieno paskaidrojoša vēstule, tāpēc nekavējoties bija jāķeras pie rakstīšanas. Mēlikam, kā arvien, līdzi bija zīmulis un piezīmju grāmatiņa. Viņš taču rakstīja dēku romānu. Kurā katrā brīdī varēja ienākt prātā kāda būtiski svarīga doma, un tad ir drošāk, ja to tūlīt pieraksta, nekā paļaujas uz atmiņu, kurā jau tā daudz kas glabājas, Vipermani un Teraveres observatoriju ieskaitot. Mēliks paņēma savus ikdienišķos darba rīkus un, brīdi nopietni papūlējies, beidzot uzrakstīja svarīgo vēstuli.
«Cienītais astronom!
Nosūtām Jums divus fotouzņēmumus, kuri varbūt varētu noderēt pētījumiem. Plankumi, kas tajos redzami, pēc mūsu domām, varētu būt lidojošie šķīvji. Spīdošie nakts mākoņi tie nekādā ziņā nav, jo, kad šie fotoattēli tika uzņemti, par nakti nevarēja būt runa. Pat saule bija pie debesim. Cerams, ka minētie uzņēmumi palīdzēs Jums izdibināt lidojošo šķīvju noslēpumu.
Ar interesi gaidīsim Jūsu atbildi.»
Sekoja paraksti un Jirnasa adrese. Vipermaņa adrese nesagādāja nekādas rūpes — Teraveres observatorija un viss. Tur slaveno zinātnieku pazīst ikviens knēvelis.