— Mīļie bērni! — Lēni tante iesaucās pavisam žēlabainā balsī. — Vai jūs kaut kur neredzējāt manu Magonīti?
Nē, Lēni tantes Magoni šie bērni tik tiešām nebija redzējuši. Taču pēkšņi viņu sejās atplaiksnīja milzīgs izbrīns, un vismazākais no viņiem — Kaurs, lidojošo šķīvju specs — tūlīt pasteidzās pavaicāt, vai sakarā ar to, ka pazudusi govs, neesot manītas kādas ārkārtīgas parādības.
— Ārkārtīgas parādības ir gan manītas, — Lēni tante ņēmās gari un plaši stāstīt. — Mana gotiņa arvien rāmi ganījusies ķēdē piesieta, vai nu tas būtu lielceļa malā, vai kur citur. Bet šodien pazuda. Kā ūdenī iekrita. Itin kā gars to būtu aiznesis. Un parasti Magone tik rāms lopiņš bija.
— Jāpalīdz meklēt, — Mēliks, daudz nedomājot, nolēma.
Par to Lēni tante gaužām nopriecājās. Un kā pateicību tante apsolīja katram bērnam pa krūzei silta piena. Lēni tante taču nezināja, ka no Magonītes tik vien būs pāri palicis kā āda, kājas un galva, ko lidojošais šķīvis būs nometis zemē.
Tad nu viņi gāja: Lēni tante tprušinādama pa priekšu, aiz viņas Ķerta un Mēliks, tad dziļās domās nogrimušais Kaurs un pēdīgi Jirnass ar savu riteni, kas pa ciņaino zemi skaļi grabēja. Mazpamazām šī graboņa kļuva klusāka un klusāka, līdz beidzot meža klajumā bija vairs dzirdams tikai čuņčiņa vienmuļīgais cilp, calp, cilp, calp, kas pašreizējos apstākļos, atgādinādams govs slaukšanu, skanēja kā izsmiekls.
3
Pēc tam kad Riho kā īsts kriminālnoziedznieks bija pametis mazo Madisiņu uz ielas un pats nekrietni aizlaidies lapās, Pēteris dzīvoja visai vienmuļu dzīvīti. Negaisa mākoņi, kas sākumā draudēja savilkties pār viņa galvu, samērā drīz izgaisa. Sprukās nokļuvis, Pēteris
bija spiests mātei sapūst pīlītes par to, ka Madisiņam slimnīca injekcijas vietā tikusi iedota pretinfekcijas tablete. Alāte šai pasaciņai mierīgi noticēja un pat nemēģināja meklēt uz bērna ādas injekcijas pēdas vai uztraukties par iespējamo temperatūru. Un, kad līdz Pētera inajām bija atklīdušas valodas par jocīgo gadījumu ar puisēnu, kas bijis pārģērbts par meitenīti, arī tad nevienam neienāca prātā, ka tam būtu kāds sakars ar Madisu. Tātad Pēterim tieši nekas nedraudēja, toties viņam pamazām sāka mākties virsū garlaicība. Nebija neviena, ar kuru varētu kaut ko paspēlēt. Mēliks, Jirnass un Kaurs — tie, lūk, visai bieži pastaigājās ar to pilsētas meiteni, bet, protams… Pēc kļūmēm ar Madisu no viņu puses draudzību nebija ko gaidīt. Viss bija sanācis pārāk draņķīgi. Bet Riho, tam nelietim Riho, kurš faktiski bija visa ļaunuma sakne, nav lab- paticis pat ienākt pie Pētera, lai sīkāk paskaidrotu, kas īsti viņam ar mazuli bija noticis. Nudien, tāda izturēšanās, pēc Pētera domām, bija vairāk nekā nelietīga. Bērns galu galā nav nekāds priekšmets, ar kuru var rīkoties, kā labpatīk. Bērns, kaut arī mazs, kā nekā ir dzīvs cilvēks, kuram ir sava domu un jūtu pasaule, un viņu nedrīkst tā ņemt un pamest likteņa varā, lai notiek kas notikdams. Tādēļ Pēteris ir nedomāja meklēt izlīgšanu ar Riho, pat neraugoties uz apnicīgo garlaicību. Un tomēr viņš būtu gribējis skatīt Riho vaigu vaigā, lai visu šo ķezu noskaidrotu līdz galam, vai arī Riho tieši acīs pateikt, kas viņš, pēc Pētera domām, īsti ir.
Bet Riho bija nozudis. Kā ūdenī iekritis. Ne viņš nāca pie Pētera, ne arī rādījās kur citur ciematā. Varbūt tomēr arī viņam bija sirdsapziņa, kura tagad bija kļuvusi tik melna, ka neļāva rādīties cilvēkiem acīs.
Kā būtu, ja viņš pats ieietu pie Riho? Nē un vēlreiz nē. Nekādā ziņā. Par to ir runa nevar būt. Cilvēkam jābūt kaut drusku pašcieņas. Tas taču ir Cilvēks ar lielo burtu, kā mēdz teikt, kaut arī rakstīts ar mazo. Pie visa, kas noticis, vainīgs bija Riho, un Riho pienākums ir atnākt pie viņa, nevis otrādi.
Tā Pēteris dzīvoja pilnīgā neziņa par Riho likteni. Garlaikojās. Bezmērķīgi klaiņāja pa ielām. Uzsāka rei- zem kaut ko lasīt, bet pēc mirkļa pameta. Vārdu sakot, viņš nekur nerada mieru. Bet tad kādā saulainā rītā, kad Pēteris mēģināja atrisināt kādu dambretes uzdevumu, kas šķita pilnīgi neatrisināms, viņu aiz loga pasauca klases biedrene Marju.
Pēteris izbāza galvu pa logu.
— Kas ir? — viņš cerību pilns vaicāja.
Kas tad par to, ka tā bija tikai Marju, nevis kāds cits. Ar Marju taču arī var kaut ko kopīgi uzsākt. Pēterim ienāca prātā, ka pirms nedējas viņš bija redzējis Marju kopā ar Mēliku, Jirnasu un Kauru uz ielas spēlējam klases. Kāpēc viņi abi ar Marju nevarētu mazliet paspēlēt klases? Kas tad par to, ka klases vairāk ir meiteņu rotaļa? Lēkšana pār lecamauklu, piemēram, arī tiek uzskatīta par meitenēm piedienīgu rotaļu, lai gan ir zināms, ka tā ietilpst pat boksa treniņu programmā.
— Tev ir vēstule! — Marju sauca.
Ak pat vēstule! Tātad Marju atnākusi, lai tikai atnestu vēstuli. Bet arī vēstule ir maza pārmaiņa šajā pelēkajā ikdienā. Nez kas tā par vēstuli varētu būt? Ka tikai nav jāiet ravēt skolas dārzā vai kaut kas… Katrā ziņā jābūt piesardzīgam. Nedrīkst ļaut sevi apvest ap stūri.
— Kas tā par vēstuli? — Pēteris vaicāja, taču aiz piesardzības, ka varbūt ir darīšana ar skolas dārza ravēšanu vai kaut ko tamlīdzīgu, piebilda:
— Starp citu, es esmu slims.
— Kā? — Marju nobrīnījās. — Tu arī?
— Kurš tad vēl? — Pēteris kļuva ziņkārīgs.
— Nu, Riho. Izmeta šo vēstuli pa logu, lūdza, lai es tev aiznesot. Esot galīgi čupā.
Ak tad Riho!
— Pagaidi mazliet, es tūlīt iešu.
Ak tad Riho… Acīmredzot viņa sirdsapziņa tomēr pamodusies. Esot slims, pats nevarot atnākt, bet vismaz ir atrakstījis. Viņa netīros darbus vēstule par labu negriezīs, nepavisam, taču tā liecina, ka pat Riho ir spējīgs nožēlot. Jo kādēļ viņam būtu vispār jāraksta?
Pēteris izsteidzās ārā un paņēma no Marju vēstuli.
— Kas tad Riho kaiš? — viņš jautāja.
— Teica, ka sarkanās bakas. Tā esot briesmīgi grūta un bīstama slimība, daudz trakāka par melnajām bakām.
Oja! Pēteris neticīgi nogrozīja galvu. — Sarkana'. bakas… Es vēl neesmu dzirdējis, ka tāda slimība Initu. Varbūt viņš pārspīlēja?
Es arī viņam īsti nenoticēju, — Marju atbildēja.
Pret bakām ir potes, vai ne? Un pēc izskata nevaidu teikt, ka viņam kas kaitētu, — kliedza kā traks pie loga, kad pamanīja mani tuvojamies.
— Neskaidra būšana! — Pēteris nobubināja un grozīja pirkstos aploksni.
Marju klātbūtnē viņš negribēja to atplēst, jo ļoti iespējams, ka vēstulē rakstīts tāds, kas nepiederošai personai nebūtu jādzird. Bet Marju nesteidzās iet prom. Acīmredzot viņa tieši gaidīja, kad Pēteris atvērs aploksni.
— Ar ko tu pats slimo? — viņa atsāka sarunu.
— Eh! — Pēteris atmeta ar roku. — Augsts asinsspiediens, nekas cits. Tas faktiski ir tīrais sīkums. Nedrīkst tikai ēst sāļu un zemu liekties.
— Kādēļ liekties nedrīkst? — Marju painteresējās.
— Tad asinis var saplūst galvā.
Par augsto spiedienu Pēteris bija lietas kursā, jo viņa vecmāmiņai šī slimība bija īsta sodība.
— Ir gan traki, ka nedrīkst nemaz noliekties, — Marju nobažījās.
— Tas gan, — Pēteris piebalsoja. — Dažus darbus vispār nedrīkst strādāt. Ravēt, piemēram, man pilnīgi noliegts.
Marju iztaujāja vēl šo to par augsto spiedienu, grasījās jau uz iešanu, taču beigās nevarēja pārvarēt ziņkārību un tieši noprasīja: