Выбрать главу

—       Varbūt Riho vēstulē ir sīkāk uzrakstīts par sarka­najām bakām?

—       Varbūt tiešām, — Pēteris gan piekrita, bet jopro­jām grozīja pirkstos neatvērto aploksni.

—   Varbūt tu tomēr atvērtu vēstuli?

—       Mm-jā, — izgrūda Pēteris un ar dziļdomīgu sejas izteiksmi blenza uz Marju kleitas pogu — uz ceturto no augšas.

Viņš nepavisam negribēja Marju apvainot. Marju to­mēr bija krietna meitene, ka bija atnesusi viņam vēs­tuli, iepriekš to neizlasījusi. Daža laba būtu varējusi to izlasīt un pēc tam aploksni no jauna aizlīmēt. Bet

Marju nebija vis šāda tāda, Marju bija godīga. Taču pilnīgi dabiski, ka viņa šobrīd gribēja uzzināt mazliet vairāk par šīm briesmīgajām sarkanajām bakām. Un tomēr…

—  Vai tu vērsi vaļā? — Marju neatlaidās.

—   Es būtu gan atvēris, bet…

—   Bet?

—        Redzi, — Peteris skaidroja. Vērīgi aplūkodams dzelteno kleitas pogu, viņš bija izgudrojis, kā viņam likās, visai ticamu ieganstu. — Ja cilvēkam ir augsts spiediens, viņu nemaz nedrīkst uztraukt, ikviens uzbu­dinājums ir pilnīgi noliegts. Bet šajā vēstulē var būt dažādi satraucoši jaunumi, saproti? Varbūt par tām sarkanajām bakām sarakstīts kaut kas pavisam traks. Tādā gadījumā man spiediens acumirkli sāks celties, un tas ir ļoti bīstami, tik tiešām.

Marju sejā pavīdēja aizdomas, acīmredzot Pētera paskaidrojums nebija sevišķi pārliecinošs.

—       Kādēļ man vispār vēstule bija jānes, ja tu pat netaisies to lasīt.

—       Kā nu netaisos! — Pēteris atspēkoja. — Tikai vē­lāk. Iepriekš man pamazām jāsagatavojas visļaunā­kajam.

Marju iesmējās.

—       Ja tu tik ļoti baidies, dod vēstuli man, — viņa mudināja. — Es lasīšu tev priekšā un vistrakākās vie­tas izlaidīšu. ,

Pēteris saprata, ka Marju viņam netic. Gluži veltīgi viņš bija centies izlocīties. Lai notiek! Kādus īpašus noslēpumus Riho viņam būtu rakstiski izklāstījis… Viņš apņēmīgi atplēsa aploksni.

—   Saņēmi gan dūšu! — Marju ķiķināja.

—       Nu tad klausies! Ātrāk es no tevis tik un tā vaļā netikšu…

Pēteris nolēma vistrakākāsļ vietas — ja tādas vēs­tulē gadītos — skaļi nelasīt. Diemžēl vēstule bija tik īsina, ka nebija ko izlaist.

«SOS!

Esmu ieslodzījumā. Vecais piesprieda man piecpa­dsmit dienas mājas aresta par to, ka es kļūstot par huligānu. Nāc tūdaļ šurp un izpestī mani!

Riho»

Ak Iadas tās lielas!

Te U'v nu bija sarkanās bakas! — Marju apvai­nojusies izsaucās. — Tās viņš izdomaja, lai mani pie­muļķotu.

Viņam bija kauns teikt patiesību. Skaidrs.

Riho gan daudz kaunēsies…

—   Marju!

—   Nu?

—   Par to mājas arestu nevajadzetu gan citiem stāstīt.

—   Labi, kas man par daļu.

—  Vai tu apsoli to?

—   Labi.

Un Marju aizgāja. Arests kā jau arests. Puikām tāds palaikam gadās. Viņa bija cerējusi, ka dabūs dzirdēt par sarkanajām bakam kaut ko aizraujošu.

Pēteris gausi devās atpakaļ uz mājām. Ak tad tā gan! Mājas arests. Un zināms par ko. Labi, ka Marju solījās turēt muti, tā ka šis notikums netiks piekārts pie lielā zvana. Jo katram arestam taču ir pamatojums. Ja par Riho mājas arestu pārāk plaši spriedelēs, tad itin viegli dabūs zināt par bērna iznomāšanas maksu. Skaidrs.

Pēteris ienāca istabā, novāca no galda dambretes kauliņus un ielika tos kārbā. Ak tā gan! Kad Riho pie­spriests mājas arests, viņam, Pēterim, protams, tūdaļ jāskrien turp. Bet par Madisu viņš neraksta ne vārda! Neviena paša vārda par to, vai A^adiss pārnācis mājas vai ne. Kāda bēda Riho par Aladisu! Viņš tikai gribēja uz bērna rēķina nopelnīt. Netira nauda… Bet nu — «esmu ieslodzīts un izpestī mani»! Tagad, protams, vi­ņam Pēteris ir vajadzīgs. Piecpadsmit dienas ieslodzī­juma vieninieku kamerā, kaut arī paša mājās, tas nav nekāds joks.

Pēteris ielika dambretes galdiņu un kauliņus galda atvilktnē. Lai notiek! Viņš ies. Nevis tādēļ, lai palīdzētu Riho aizbēgt no ieslodzījuma, to Riho lai necer. Viņš aizies, lai pateiktu taisnību, rūgtu patiesību. Tagad, kad viņš zina, ka Riho netiks ārā no mājām, gājiens uz turieni nav saistīts ar pazemošanos. Viņš aizies un tieši Riho sejā iemetīs visu, ko šis bijušais draugs pel­nījis.

Pēteris iztēlojās, kā Riho no šiem svina smagajiem vārdiem arvien vairāk un vairak sagums un beidzot aiz izmisuma trīsošā balsī lūgs piedošanu. Bet viņš, Pēte­ris, uz to skarbi atbildēs: «Mūsu draudzība ir izbeigta!» Tieši tā viņš pateiks, jo tas, ka Riho bija pametis Ma­disu likteņa varā, nav piedodams. Tad viņš cienīgi uz­griezīs Riho muguru un aizies savu ce|u. Savu ceļu.

4

Pēc pusstundas Pēteris uzkāpa pa kāpnēm un apstā­jās pie Riho durvīm. Bet, iekāms viņš bija paguvis pie­zvanīt, no iekšpuses atskanēja klusināta balss:

—       Paņem no kājslauķa apakšas atslēgu un atslēdz durvis.

Pēteris darīja, kā bija likts, un iegāja dzīvoklī. Acīm­redzot Riho pa logu jau bija pamanījis Pēteri nakarn, jo kā gan citādi viņš būtu iedomājies dežurēt pie durvīm.

—       Sveiks, vecīt! Mums jābūt klusiem, citādi mūs sa­dzirdēs blakus dzīvoklī.

—   Sveiks!

Arests likās samērā stingrs.

—   Tātad vēstuli tu saņēmi?

Viņi iegāja istabā un apsēdās atzveltņu krēslos.

—   Kā tad, tāpēc arī atnācu.

Savu nodomu — pateikt draugam taisnību acīs — Pēteris bija nolēmis īstenot vēlāk. Prātīgāk būs vis­pirms uzklausīt, ko Riho teiks sev par attaisnojumu. Bez tam Pēterim likās — teikt taisnību acīs tad, kad jāsa­runājas klusinātā balsī, ir diezgan neomulīgi.

—   Marju leica, ka tev esot sarkanās bakas.

Riho pamāja ar galvu.

—   Tā jau arī ir.

—   Ko tu gvelz! Pret bakām taču potē!

Riho skābi nosmīnēja.

—   Potes es arī saņēmu. Ar siksnu.

—   Ah-ā, — Pēteris novilka.

Beidzot viss bija skaidrs. Siksnas bakas, protams.

—        Man jau sen bija aizmirsies, kā garšo siksna, — Riho turpināja. — Tas laikam bija otrā klasē, kad es pēdējo reizi dabūju kāvienu par to, ka mācīju kaķi lēkt fani i Iemušu mucas stīpu, nu, tā kā cirkā, saproti. Bet lai;,hI mani vēlreiz pamatīgi izraibināja.

Vai ļoti sāpēja?

Ko tad tu domā? Tā tik bija pamatīga potēšana. Pulkstenī es gan neskatījos, bet… savu stundas ce- lurksni, ja ne vairāk…

- Oja, — Pēteris nobrīnījās. — Tas gan bijis va­rens darbs!

• Kā nu ne, — Riho atbildēja un zīmīgi paskatījās uz Pēteri. — Es taču saņēmu ari tavu tiesu.

—   Kādu manu tiesu? — Pēteris kļuva nemierīgs.

—       Nu, par to pašu kleitas aizņemšanos. Kleitu taču aizņēmies tu, vai nav tiesa, ko? Es biju tikai līdzdalīb­nieks. Bet kleitas dēļ viss šis ļembasts notika.

Pēteris nezināja, ko teikt. Kā tad uzreiz šitā… Viņš bija nācis šurp, lai mestu Riho acīs smagu apsūdzību, bet pēkšņi lomas bija mainījušās, un apsūdzēšanas vietā jāaizstāvas.

—        Kleitas aizņemšanos izgudroji taču tu, — Pēteris beidzot teica. — Es turējos pretī, bet tu tik ilgi uzstāji, līdz es pēdīgi padevos.

Riho iesmējās.

—       Ja es uzstāšu, lai tu lēktu akā vai degošā krāsnī, vai arī tad tu pēdīgi padosies?