Pēteris nosēcās. Tāda nelietība. Saks vel āzēt…
— Katram pašam jāzina, ko darīt, — Riho pamācīja, domādams, ka ar to jautājums būs izsmelts.
Bet viņš maldījās. Pēteris pēkšņi uzlēca no krēsla un uzbļāva:
— Kur tu Madisu pameti?!
Riho pārbijies skatījās Pēterī.
— Neuztraucies, tas nenāk veselībai par labu.
Pēterim ienāca prātā, ko viņš bija teicis Marju par uztraukšanos un par savu augsto asinsspiedienu, tādēļ Riho vārdi viņa ausīs skanēja kā vēl trakāks izsmiekls.
— Kur tu Madisu pameti?! — Pēteris atkal iebrēcās un vēl niknāk nekā iepriekš.
— Nebrēc taču tik skaļi! — Riho gandrīz izbijies brīdināja.
Viņš piegāja pie radio un ieslēdza mūziku, lai tā apslāpētu Pētera skaļo balsi. Mājas aresta laikā viņam bija stingri aizliegts aicināt kādu pie sevis, un to
diemžēl zināja ari blakus dzīvok|a kaimiņi. Ja tagad Pēteris cik ātri vien iespējams nenomierināsies un joprojām b|austisies, troksnis viegli būs sadzirdams cauri sienai, un tad vakarā tēvam būs atkal ko ārdīties.
— Esi gan tu jocīgs, — Riho tagad atsāka sarunu klusi un mierīgi. — Es taču tev nekā nepārmetu. Sukas es tavā vietā saņēmu klusēdams. Tas ir, es, protams, neklusēju, kad mani slānīja, bet tavu vārdu es neminēju. Jo drauga dēļ var daudz ko izciest, draudzība ir kaut kas liels. Tu uz mani brēc, bet es tevis dēļ izgāju cauri šķīstīšanas ugunij.
— Kādai šķīstīšanas ugunij? — Pēteris nomurmināja.
Viņa uztraukums uzreiz noplaka. Tik tiešām… Riho dažā ziņā bija taisnība. Visam ir divas puses. Faktiski Riho sodu bija saņēmis, pie tam diezgan bargu…
— Mans vecais pērienu sauc par šķīstīšanas uguni,— Riho turpināja. — Viņš saka — tā šķīstot dvēseli. Bet, taisnību sakot, vecais ne velna nezin ne no cilvēka dvēseles, ne no bērnu audzināšanas. Viņš pazīst tikai savu automotoru, bet cilvēka dvēsele ir daudz sarežģītāka un jūtīgāka par jebkuru motoru, goda vārds. Raidījumos bērnu vecākiem tas tika skaidrots, to skaidroja kāds ievērojams speciālists. Viņš teica, ka bērnus nedrīkst sodīt ar miesas sodu, jo tas varot radīt viņos dažādas dvēseles traumas.
— Ūja?! —-Pēteris izbrīnījās. — Un kas tā trauma tāda ir?
— Tā nāk no nosaukuma traumatoloģijas punkts. Traumatoloģijas punktā pārsien brūces, tu taču zini? Tātad dvēseles trauma ir tāda kā dvēseles brūce. Tiek gan sodīta miesa, bet brūces rodas dvēselē.
— Tas ir gan interesanti, — Pēteris atzina.
— Kā tad nebūs interesanti, — Riho piekrita. — Tikai pamēģini to ieskaidrot manam vecajam! Viņš to vien saka — es kļūšot par huligānu. Bet pats, mani slānīdams, par huligānu tieši pataisa, tas speciālists raidījumā bērnu vecākiem tā bija teicis. Miesas sods var bērnā radīt spītību un izraisīt atsvešināšanos no vecākiem. Tāds bērns daudz vieglāk kļūst par huligānu nekā tas, kuram ar vecākiem ir draudzīgas un savstarpējas uzticēšanās attiecības.
kāda sakarā tu klausies šos raidījumus bērnu ve- cakicm? Pēteris vaicāja.
Riho dziļās zināšanas bērnu audzināšanas jomā modināja Pēterī patiesu godbijību.
Met ko citu lai es būtu darījis, kā diendienā klausījies radio, — Riho nopūzdamies atbildēja. — Visu pamests, kāds es patlaban esmu. Tikai tagad, kad tu esi atnācis, mēs varētu pārmaiņas pēc kaut ko citu izgudrot.
— Hm, — Pēteris novilka. — Ko, piemēram?
— Varētu kaut vai mazliet iziet pagalmā, — Riho prātoja. — Pat noziedzniekiem cietumā ir paredzēts savs laiciņš pastaigai, vienīgi man diendienā jāvīst kā ērkšķrozītei…
Viņš joprojām runāja, runāja gari un plaši, un skaisti. Viņš teica — ja tagad arī Pēteris, viņa vislabākais draugs, pagriezīšot viņam muguru, tad gan nebūšot nekāds brīnums, ka viņš kļūšot par huligānu. Vai tad tiešām Pēteris gribot uzvelt uz saviem pleciem tik smagu atbildību? Jauna cilvēka audzināšana taču esot visa kolektīva kopīgs uzdevums, bet pirmām kārtām tieši draugu un biedru uzdevums. Un Pēteris esot viņa draugs, gandrīz vienīgais draugs un biedrs, vai ne? Lai būtu kā būdams toreiz ar Madisu, dumji sanācis, protams, bet tāpēc neesot naids jātur. Dzīvē daudz kas gadoties. Tagad sīkais, cerams, esot vesels un visu saprotot. Nu, lūk, prieks dzirdēt, ka mazulim nekas trakāks neesot noticis. Un to, ka tā sieviete Riho paplūkājusi, neesot pat ko pieminēt, par to vispār neesot vērts runāt, galvenais tomēr esot draudzība, un draudzības vārdā cilvēkam jābūt gatavam uz visu. Ar sīko šie esot gan mazliet šāvuši pār strīpu, tas ir skaidrs, bet turpmāk jāmēģinot būt gudrākiem. Kļūdas jau tāpēc esot, lai no tām mācītos, kā gan citādi.
Pēteris klausījās Riho vārdos un klusībā atzina, ka savā sirdī viņš pret draugu bijis netaisns. Dzīvē daudz kas gadās. Draugs tomēr paliek draugs. Vienīgi turpmāk, protams, jāmēģina būt gudrākiem.
— Kā tad paliek? — Riho beidzot noprasīja. — Vai palaidīsim pagalma kādu mazu līkumiņu?
—• Nezinu, — Pēteris šaubījās. — Ja tikai atkal neiznāk jaunas nepatikšanas?
Bet Riho paskaidroja, ka neesot ko baidīties par nepatikšanām. Tēvs un mate mājās nākot vienmēr paša vakarā — vecais katru rītu ņemot līdzi sviestmaizes un kafiju termosā, bet māte ēdot pusdienas ēdnīcā, jo pa šo īso stundiņu jau nevarot pagūt mājās kaut ko izvārīt vai pagatavot un iešana turp 1111 atpakaļ arī prasot laiku. Viņš, Riho, pusdienās ēdot to, kas paliek pāri no brokastīm, — vai nu uzsildītu, vai tāpat aukstu, kā nu kuro reizi. Tā ka gluži pie ūdens un maizes vien viņš netiekot turēts. Vienīgi svaiga gaisa viņam trūkstot, un svaigs gaiss augošam organismam, kā zināms, esot visnotaļ ārkārtīgi nepieciešams.
— Bet kaimiņi? — Pēteris jautāja.
— Mēs varam atstāt radio ieslēgtu, — Riho atbildēja. — Tad kaimiņi nekā nemanīs. No mājas, protams, jā- izzogas klusītiņām. Vēlāk, kad tu iesi prom, aizslēgsi durvis no ārpuses un atslēgu atliksi zem kājslauķa. Viss būs uz goda.
Pētera pēdējās šaubas Riho izkliedēja, nolemdams drošības labad mazliet nomaskēties. Viņš sameklēja skapī lielu rulli marles saites un lūdza Pēteri, lai tas palīdz viņam apsaitēt galvu.
— Vaļā atstāsim tikai acis, — viņš teica. — Tad mani neviens nepazīs.
Pēteris ķērās pie darba. Maskēšanās ar apsējiem tik tiešām bija lieliska doma, turklāt ar pilnīgi apsaitētu seju Riho nevarēs runāt. Lai arī kas nāktu viņam pretī un lai arī ko prasītu, pēc balss nebūtu iespējams Riho pazīt. Vēlāk, kad viņi būs tikuši tālāk no mājas un no cilvēkiem, apsēju varēs no galvas noraisīt.
Lai arī šis darbs Pētera rokās veicās kā veikdamies, galu galā Riho galva izskatījās kā liela, apaļa sniega bumba. Vēl drošības labad divus ciešus mezglus pakausī — un gatavs.
— Tu pilnīgi izskaties kā baigā mūmija, — Pēteris priecājās.
— Mhmhmmm… — Riho murmuļoja.
Nebija iespējams saprast, ko viņš gribēja izteikt, bet acīmredzot arī pēc Riho domām viss bija kārtibā, jo viņš piegāja pie durvīm un pamāja Pēterim ar roku, lai tas sekotu viņam.
Tā! Durvis tika aizslēgtas un atslēga palikta zem kājslauka Kaimiņu dzīvoklī šķita valdām miers un klusums taču liktenim bija labpaticis, ka Riho maskarādi tērpam bija jāiziet pirmās ugunskristības, iekāms vel abi puikas bija izgājuši uz ielas. Pagalmā viņi salika to resno mammu, kas nesen bija iegrūdusi Riho tik nelāgā ķezā. Tagad resnā mamma urbās te vienā, te otra zēnā ar gaužām vērīgu un asu skatienu.